Šie notikumi risinājās tālajā 1940. gadā. Rēzeknes valsts komercskolas plašajos gaiteņos bija skolēnu čalošana, bezbēdība. Staltajā trīsstāvu celtnē bija izvietota arī Rēzeknes ģimnāzija. Par komercskolas direktoru bija iecelts no padomju zemes ieradies latvietis, uzvārdā Ziemelis. Viņš ļoti jūsmīgi stāstīja, cik laba dzīve ir tur – brālīgajā zemē. Bija skolotāji, kuri skolā strādājuši jau iepriekšējos gados: Valērija Seile, Viktorija Springoviča (arhibīskapa Springoviča māsa), Austra Šlesere. Bija trīs pirmās klases. 1.a klases audzinātājs bija skolotājs Jānis Pīlāps, bijušais skolu inspektors (nu pazemināts amatā). Savu darbību skolā bija sācis jauns skolotājs Jakubāns. Viņš bija skolas partorgs un mācīja politmācību. Atceros, kādu laiku staigāja ar spieķi. Stundās viņš īpaši atgādināja par padomju zemes patriotismu. Ja kāds skolēns klasē īpaši vērīgi neklausījās, tad Jakubāns, stāvot pie galdiņa klases priekšā, sita ar spieķi pa zemi un teica: «Es jūs drīz iemācīšu mīlēt padomju dzimteni.» Un drīz arī iemācīja... Klasē mācījās viņa pusbrālis Pēteris Leščinskis. Arī viņš, kad dažreiz iznāca domstarpības ar kādu klasesbiedru, teica: «Pagaidi tikai, pateikšu brālim, tad redzēsi.» Un arī redzēja...

Nemaz nav jābrīnās, ka latviešu dzīvā spēka un citi zaudējumi pēdējo 20 gadu laikā līdzinās kaŗa zaudējumiem. Pēdējos 20 gadus pret latviešu tautu ir noticis kaŗš. Un jāatzīst, ka mēs šajā kaŗā esam gandrīz sakauti. Sakauti ne jau tādēļ, ka nebūtu spējuši cīnīties pretī. Sakauti mēs esam tādēļ, ka līdz šim neesam sapratuši, kas īsti ir mūsu ienaidnieks. Mūsu ienaidniekam tautas atmodas kustību vajadzēja noslāpēt jau saknē, tomēr tā bija pārāk spēcīga. Tad mūsu pretiniekiem radās kāds velnišķīgs plāns: ja jau nevar pretestību apspiest ar varu, tad to jādara slēpti. Visā Baltijā tika izveidotas t.s. «tautas frontes», kuŗas «it kā» cīnījās un panāca neatkarības atjaunošanu - tiesa, pie varas paliekot tiem pašiem padomju laika funkcionāriem. Tieši tā - «atmoda» nebija nekāda atmoda, bet gan vienkārša komūnistu partijas funkcionāru pārsēšanās no volgām mersedesos.

Tā paredz tādu jautājumu risināšanu starptautiskā līmenī, kas sekmētu padomju laika kolonistu repatriāciju vai emigrāciju uz citām mītnes zemēm rietumos. Iemesls šādai politikai, ko sauc arī par dekolonizāciju, ir pieaugošā spriedze Latvijas sabiedrībā, iekšpolitikā un Latvijas, kā arī Eiropas Savienības attiecībās ar Krieviju, kad tiek skarti t.s. «mazākumtautību» jautājumi Baltijas valstīs. Krievija manipulē ar Latvijai nelojāliem kolonistiesm, lai īstenotu savas ģeopolitiskās intereses.