Maijā mēs svinam Mātes dienu un nedaudz vēlāk arī Ģimenes dienu. Vēlos aizdomāties par to, kādas tad mūsdienās ir latviešu ģimenes? Salīdzinot ar gadus simts attālu pagātni, diezgan jūtami ir mazinājies to skaitliskais sastāvs. Ar to es domāju ne tikai bērnu skaitu ģimenē šis skaitlis ir mazinājies visās t.s. civilizētajās valstīs, un tam par iemeslu diemžēl ir arī materiālās labklājības augšana – ļaudis vairs neuztraucas par savām vecumdienām, ir pārliecināti, ka tās būs pietiekami nodrošinātas ar pensiju, un līdz ar to bērnu un mazbērnu atbalsts nebūs nepieciešams. Citādāk bija laikos, kad pensiju tikpat kā neviens nesaņēma, tāpēc bezbērnu ļaudīm vecumdienas nācās pavadīt nabagmājās, bet ģimenes locekļu skaitu kopumā. Mūsu tautas dainas liecina, ka jau sen mūsu senči draudzīgi dzīvoja zem viena jumta trijās paaudzēs – vecāki, bērni, mazbērni – katram bija sava vieta un loma saimes mājā, neviens tās loceklis nebija lieks un neviens arī netika atstumts, bet grūtajos brīžos «visi bija par vienu un viens par visiem». Tieši ģimenes arī bija tas Latviskuma avots, kas ļāva saglabāt Latviešu valodu un kultūru laikā, kad nebija ne skolu, ne grāmatu dzimtajā valodā. Ne jau tikai mūsu, arī daudzām citām mazajām, apspiestajām tautām bija līdzīgi.

Paši balsstiesīgie ir vainīgi, ka Latvijā lielākā daļa pensionāru dzīvo zem iztikas minimuma. Šāds stāvoklis ir radies tāpēc, ka visus šos neatkarības gadus vēlētāji ievēlēja sev likumdevējus, kuŗi pieņēma šādu pensiju likumu.

Kāpēc tā ir noticis? Tāpēc, ka vēlētājs ir atļāvies neinteresēties par to, ko dara valstsvīri.

Kopš 19. gadsimta vidus latvieši paši sāka kārtot latviešu valodas un rakstības jautājumus.

1876. gadā Rīgas Latviešu biedrība izveidoja pareizrakstības komisiju, kas pieņēma lēmumu par latviešu valodas pareizrakstību, izmantojot daudz jaunlatviešu ieteikumu. Šīs latviešu valodas un tautas pūles saglabāt savu identitāti pārtrauca Krievijā pastāvošā pakļauto tautu pārkrievošana. 19. gadsimta astoņdesmito gadu beigās Krievijas inperijā tika aizliegts lietot latīņu burtus. Bija atļauta tikai kirilica. Tāpēc šodien pat ļoti tālu no krieviskuma stāvošas tautas, kā tatāri, turkmēņi, kirgīzi, uzbeki, tadžiki un azerbaidžāņi izmanto rakstībā kirilicu. Pārkrievošna turpinās gadsimtiem ilgi un tās uzņemtais kurss nemainās, mainās tikai taktika virzībai uz to.

Un tā var kļūt kai­tī­ga un pat bīs­ta­ma, ja no­lik­ta ne­lai­kā un ne­vie­tā. Pie­mē­ram, dub­ļi ir svē­ta lie­ta, tā ir mū­su mī­ļā zem­īte, kas mūs ba­ro, prie­cē pa­va­sa­rī ar viz­bu­lī­tēm, va­sa­rā – ar bi­šu dzies­mām, ru­de­nī – ar la­pu zel­tu, bet zie­mā – ar bal­ta­jiem snie­ga pē­ļiem.

Dub­ļi sa­vā vie­tā ir zel­ta vēr­ti un pat vēr­tī­gā­ki, jo bez zel­ta kaut kā iz­tik­sim, bet bez zem­ītē audzē­tas mai­zī­tes nē. Bet, kas no­tiks, ja šos dub­ļus ie­ne­sī­sim is­ta­bā un tie no­kļūs uz gal­da vai pat ēdie­na trau­kā? Kā līdz­īgā si­tu­āci­jā rī­ko­sies zem­i, līdz ar to dub­ļus pa­tie­si mī­lošs cil­vēks? Viņš no­tī­rīs gal­du un ēdie­nu trau­ku un cen­tī­sies zem­i at­likt īs­ta­jā vie­tā, lai tā kal­po­tu sev un ci­tiem, kā arī Ra­dī­tā­jam par prie­ku tā­lāk. Zem­īte par to būs ļo­ti pa­tei­cī­ga.