Biedrība LATVIETIS

Biedr�«ba > Biedrības «Latvietis» paziņojums

Biedrība «Latvietis» izsaka atbalstu 1. jūlija gājiena organizētājam Uldim Freimanim un visiem, kas tajā piedalījās.

Plašsaziņas līdzekļi jau 20 gadus cenšas iestāstīt, ka Latvija esot tiesiska, neatkarīga un demokrātiska valsts, taču notikušais liecina par pretējo. Līdzībās runājot – 80to gadu beigās un 90to gadu sākumā mums ļāva paspēlēties smilšukastē, celt smilšu pilis un vizināties ar rotaļu auto, un mēs iedomājāmies, ka tas ir pa īstam, bet šī gada 1. jūlijs pierādīja, ka tā bija tikai viltīga krāpšana.

Biedr�«ba > Piemineklis Kārlim Rebiņam

2009. gada 18. aprīlī viņsaulē aizgājis Kārlis Rebiņš. Kārlis dzimis 1924. gada 10. septembrī Sēlijā, 18 km no Daugavpils Vecsalienā Salienas pagasta «Sudrabos»). Tolaik Rebiņu ģimene apsaimniekoja 24 ha lielu paraugsaimniecību, kas izpelnījās atzinības balvu, ko Valsts prezidenta uzdevumā pasniedzis Zemkopības ministrs Jānis Birznieks.

1940. gadā okupanti pārtrauca latviešu zemnieku mierīgo dzīvi.

Sākās Otrais pasaules karš. Rebiņu ģimenei izdevās pārdzīvot Baigo gadu. Tēvam gan šajā laikā nācās slēpties mežā.

1942. gadā Kārlis kopā ar brāli iestājas vācu vilcienu apsardzes dienestā, bet 1943. gadā viņš jau ir latviešu leģiona 19. divīzijas karavīrs. Seko kaujas Tīreļpurvā, Kurzemes cietoksnī, Vācijā, cīņas Dienvidslāvijā pret Tito partizāniem, amerikāņu gūsts.

Pēc atbrīvošanas no gūsta un dažiem Vācijā pavadītiem gadiem 1951. gadā Kārlis Rebiņš kopā ar savu brāli Zigfrīdu Rebiņu izceļo uz Ameriku, kur pavadīts gandrīz viss darba mūžs, nodibināta ģimene, pasaulē nākušas divas meitas.

Biedr�«ba > Par valsts valodas pārkāpumiem

Latvijas Republikas
Izglītības ministrijai

Biedrības «Latvietis» rīcībā ir informācija, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā tiek pārkāpts Valsts Valodas likums. Pēdējo gadu laikā ģimnāzijā iestājušies daudzi nelatvieši. Bieži vien to latviešu valodas zināšanas neatbilst mācību vielas apgūšanai latviski. Daži skolotāji, piemēram, vēstures, ar skolas vadības klusu piekrišanu šo problēmu risina, ļaujot nelatviešu skolēniem pārbaudes darbus rakstīt krieviski.

Uzskatām, ka šāda situācija ir nepieļaujama, jo Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā mācību valoda ir latviešu. Tiem, kuru latviešu valodas zināšanas ir neatbilstošas, ir iespējas mācīties skolās ar krievu mācību valodu.

Biedr�«ba > Vēstule Valsts prezidentam V. Zatleram

Biedrība «Latvietis» nosūtījusi vēstuli Valsts prezidentam V. Zatleram par viņa plānoto braucienu uz 9. maija svinībām Maskavā.

Lūdzu nospiediet uz attēla zemāk, lai izlasītu visu vēstuli.

Biedr�«ba > Saņemta vēstule no Prezidenta kancelejas

Esam saņēmuši atbildes vēstuli no Prezidenta kancelejas.

Pirms 16. marta aicinājām Valsts prezidentu pieda- līties 16. marta sarīko- jumos, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un vēlāk arī Lestenes Brāļu kapos. Atgādinājām prezidentam, ka viņš joprojām ir Latvijas Valsts prezidents un latviešu varoņu godināšana ir viņa pienākums un tas veicinās jauniešu patriotisko audzināšanu.

Atbildes vēstuli sagatavojis Antonijs Zunda - prezidenta padomnieks vēstures un mazākumtautību jautājumos. Diemžēl viņa izpratne par to, kā rakstāms vārdu savienojums «Lāčplēša diena» ir visai interesanta.

Notikumi > Latvijas atbrīvošanas piemiņai

Gan cilvēku, gan tautas mūžā ir gaišas un tumšas dienas; viss mainās tomēr kā sliktais, tā labais saglabājas paaudžu atmiņās. Baismo dienu atmiņu uguns gadu desmitiem gruzdēja latviešu sirdīs, to nespēja izdzēst ne okupantu propaganda, ne bailes no represijām, ne laika tecējums. Šīs atmiņas nedziestoši kvēloja, radot vienīgi naidu pret okupācijas režīmu. Tomēr ik gadu, tuvojoties gaišajām dienām, tās sildīja ar savu atblāzmu, deva cerības, ka kādreiz ausīs brīvības rīts.

Viena no gaišākajām dienām nesenajā pagātnē bija 1941. gada 1. jūlijs, kad aizsargi un nacionālie partizāni patrieca komunistu bandas no Rīgas centra un daudzām Latvijas vietām. Rīgas radiofonā droši un brīvi Latviju pāršalca mūsu tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju! Un pēc šausmīgā komunistu terora laika Latvijā atkal sasaucās sarkanbaltsarkanie karogi. Vācu armija ienāca jau atbrīvotā un Latvijas karogiem rotātā Rīgas centrā. Vācu armijas karavīrus pateicībā par palīdzību atbrīvošanā no komunistu jūga sveica ar ziediem.

Tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, pateicoties lidotāja Ulda Freimaņa kunga vērtīgai idejai, varam droši un brīvi doties ar ziedu veltēm pie Brīvības pieminekļa, lai pateiktos tiem latvju varoņiem, kas izcīnīja šo dienu.

Notikumi > 1987. gada 14. jūnijs – sākums komunisma impērijas sabrukumam

Ir dzīves mirkļi, kas saglabājas atmiņās uz mūžu, tās nedziest, nepārklājas ar aizmirstības miglu, un pēc gadu desmitiem ir tik pat skaidras, ka liekas, viss būtu noticis tikai vakar. Ir cilvēki, kas kā spožas zvaigznes atmirdz dzīves tumšākajā ikdienā, cilvēki, kas bezbailīgi spēj izteikt savas un lielākās latviešu tautas daļas domas un dot cerību, ka ausīs brīvības rīts.

Manā dzīvē ir bijuši divi brīži, kas nekad neizgaisīs no atmiņas. Pirmais bija jau sen, vēl bērnībā, kas redzēju leģionārus dodoties uz fronti, otrais drūmajā okupācijas laikā – pirmā helsinkiešu uzdrīkstēšanās paust savu nostāju pret komunistisko režīmu. Tas bija neaizmirstamā 1987. gada 14. jūnijā. Redzētais atmiņā saglabājies tik spilgti, ka nespēju par to runāt pagātnē.

Ir drūmi pelēka 14. jūnija diena. Atceroties tos daudzos tūkstošus Latvijas patriotu, kam šajā dienā sākās Golgātas ceļš, raud pat debesis; un ir cerība, ka šodien, pēc daudziem gadu desmitiem, viņu piemiņas atkal tiks godātas, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Notikumi > Par Latviju...

Tuvojas 25. marts. Drūmā, pat neizsakāmi melnā diena, kad manu vecāku ģimeni, protams, arī mani, tāpat kā tos daudzos tūkstošus latviešu, čekisti aizveda no mājām. Toreiz mūs kravas automašīnā, ar apsardzi, nogādāja uz Ogri, kur jau gaidīja aizrestoti lopu vagoni. Vagonā bēdu sagrauzti cilvēki, bezcerība. Nākamās dienas pievakarē sākās ceļš pretī nezināmam. Vagons sakustējās, sapratām, ka mūsu vagonu rindai pievieno vēl vairākus vagonus, kā vēlāk uzzinājām, ar likteņa biedriem no Šķirotavas. Lēni tika uzsākts ceļš uz austrumiem. Pēkšņi, kā paklausīdami nedzirdāmai komandai, bēdu nomāktie un nezināmam liktenim nolemtie piecēlās, un vagonu pāršalca tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju!

Atmiņā uzaust arī visskaistākais 25. marts, kad beidzot laimējās nolikt ziedus mūsu Svētvietā, godinot tos, kuri neatgriezās. Tas bija 1988. gada 25. martā. Tās dienas notikumus vēl nav skārusi aizmirstības rūsa, tādēļ stāstīšu par bijušo tagadnē.

Notikumi > Sešdesmit seši pavasari

aizsteigušies kopš tā laika, kad abas latviešu divīzijas Krievijā, pie Veļikajas upes, vienotā frontē cīnījās pret sarkano armiju. Pēc vairākiem gadiem, jau trimdā, DV šo datumu, 16. martu, nosauca par Latviešu Leģiona dienu, pieminot šajā dienā gan tos leģionārus, kas 2. Pasaules kara laikā ziedoja savas dzīvības par Tēvzemes brīvību, gan tos, kas garīgi nesalauzti izgāja komūnisma elli, gan tos, kas nokļuvuši trimdā, savos darbos un domās dega par Latviju.

Sen apklusuši kara dārdi, sen kā austrumu tā Latvijas zeme sedz simtiem varoņu. Austrumu frontē palikušo piemiņu glabā Lestenes memoriālā siena; tur iegravēti par Latvijas brīvību kritušo vārdi, tie vienmēr atgādinās par tiem, kas nepārnāca.

Notikumi > Dvēseļu tikšanās

Biedrība «Latvietis» uzskata, ka 16. marts ir piemiņas diena latviešu leģionāriem un tiem, kas gan padomju gados, gan tā saucamajā neatkarīgajā Latvijā gāja bojā, cīnoties par latvisku Latviju.

2010. gada 16. martā biedrība «Latvietis» aicina piedalīties piemiņas pasākumos un nolikt ziedus latviešu leģionāru piemiņai pie Brīvības pieminekļa.

Fakti > Vai latviešus sagaida indiāņu liktenis?

– Saki, kur tagad
dzīvo tava cilts? – jautā mednieks Vanagacis savam draugam Čingačgukam Dž.
F. Kupera pazīstamajā romānā «Pēdējais mohikānis». Un
indiānis atbild:

– Kur palikuši
aizgājušo vasaru ziedi? Apbiruši cits pēc cita... Mans dēls ir «pēdējais
mohikānis».

Fakti > Vai varam vienoties?

Bieži runājam par kolonistiem, bet domājam
par civīlokupantiem.

Runājam par mazākumtautībām, bet domājam par
krievvalodīgajiem sveštautiešiem.

Runājam par cittautiešiem, bet domājam par
t.s. pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

– Viss gluži kā biezā putrā...

Fakti > Kas ir Latvija un latviešu tauta?

Daudzmaz teorētiski uz šiem jautājumiem
varētu atbildēt, ka Latvija ir Eiropas valsts, kas atrodas Eiropas Ziemeļu daļā
– Baltijas jūras ZA krastā. Robežojas ar Lietuvu, Igauniju, Krieviju un
Baltkrieviju. Kā valsts tā ir tikusi izveidota 1918. gada 18. novembrī, laika
posmā, kad sabruka Krievijas impērija, kuras sastāvā atradās Latvijas
teritorija. Kā demokrātiska valsts Latvija pastāvēja līdz 1934. gada 15.
maijam, kad tā pārtapa par autoritatīvu valsti, kas savukārt pastāvēja līdz
1940. gada 17. jūnijam, kad Latviju varmācīgi iekļāva PSRS. Tās sastāvā Latvija
atradās līdz 1991. gada 21. augustam, šajā pat datumā arī izstājoties no PSRS.
Pēc izstāšanās no PSRS tika atjaunota Satversmes darbība un atkal iedibināts
demokrātisks valsts pārvaldes režīms. Savukārt latviešu tauta ir pamattauta,
kas vēsturiski apdzīvo Latvijas teritoriju. Tā ir radusies no seno baltu
ciltīm, kas šajā teritorijā ienāca, beidzoties ledus laikmetam.

Fakti > Alkohola lietošanas ietekme uz latviešu dabisko pieaugumu. 2.

2. Informācijas analize
2.1. Alkohola patēriņa dinamikas analize

Grafiski attēlojot, alkohola patēriņa dinamika pa gadiem izskatās šādi.

Grafiks 1. Alkohola patēriņa dinamika pa gadiem, litros absolūtā alkohola gadā, pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju.

Vēsturiski 1980.gadu sākumā alkohola patēriņš toreizējā Latvijas PSR bija ļoti augsts. Pēc Andropova ieviestā «sausā likuma» tas strauji kritās, minimumu sasniedzot 1987. gadā. Kad 1988. gadā «sausais likums» tika atcelts, alkohola patēriņš kāpa, tomēr pēc inerces vēl bija salīdzinoši neliels. Latvijai atgūstot neatkarību, tas atkal nedaudz kritās, bet kāpa, sākot ar 1993.gadu – laiku, kuŗā tika sagrauta Latvijas rūpniecība un strauji pieauga bezdarbs. Alkohola patēriņš atkal kritās ap 1995.gadu, kad Latvijas ekonomika sāka lēnām atkopties, tomēr kritumu pārtrauca 1999.gada krize. Alkohola patēriņa kritums atsākās 2000.-2001.gadā, tomēr pēc 2001.gada alkohola patēriņš strauji kāpa. Izņēmums bija 2003.gads, kad alkohola patēriņš nedaudz kritās ieviestā aizlieguma dēļ lietot alkoholu sabiedriskās vietās, kā arī akcizes nodokļa kāpumu. 2008. gadā alkohola patēriņš sasniedzis Latvijas atjaunotās neatkarības laika rekordu – 10 litri absolūtā alkohola uz iedzīvotāju gadā. Prognozējams, ka valstī esošās krizes dēļ 2009.gadā alkohola patēriņš vēl augs. Precīzāki dati aplūkojami 1.tabulā. Datos nav iekļauts nelegalā alkohola patēriņš.

2.2. Demografisko datu analize

Pēc 3.tabulā apkopotajiem datiem redzams, ka pēdējo gadu laikā latviešu skaits katru gadu samazinās par 3 – 5 tūkstošiem. Kopumā Latvijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par 10 – 15 tūkstošiem.

Vēsturiski demografiskā situācija Latvijā veidojusies, 1980.gadu sākumā esot samērā mazai dzimstībai (dabiskais pieaugums – 3 – 7 tūkstoši gadā). Ieviešot «sauso likumu», dabiskais pieaugums nekavējoties sasniedza 10 tūkstošus, dzimstībai strauji pieaugot, bet mirstībai strauji sarūkot (sk. 2.tabulu). Pēc «sausā likuma» atcelšanas dzimstība strauji samazinājās (salīdzinājumam – 1987.gadā dzimuši 42135, bet 1993. - 26759), bet mirstība palielinājās un saglabāja līmeni 32000-33000 mirušu Latvijas iedzīvotāju gadā. 1991.gadā pirmo reizi mirstība pārsniedza dzimstību, un šāda tendence ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.

Fakti > Alkohola lietošanas ietekme uz latviešu dabisko pieaugumu. 1.

Anotācija

Šajā pētījumā apkopoti statistikas dati par alkohola patēriņu Latvijā, kā arī dažādiem demografiskiem rādītājiem. Veikta datu analize, lai noskaidrotu alkohola patēriņa korrelāciju ar dabisko pieaugumu. Pētījuma beigās apkopota iegūtā informācija, kā arī veikti secinājumi.

Projekta mērķi

Pētījuma «Alkohola lietošanas ietekme uz latviešu dabisko pieaugumu» mērķis ir noskaidrot, vai un kā alkohola patērēšana ietekmē Latvijas iedzīvotāju (un attiecīgi latviešu) dabisko pieaugumu.

Projekts sadalīts vairākās daļās. Pirmajā daļā veikta datu apkopošana, datus iegūstot no Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes, Latvijas Narkoloģijas centra, kā arī Latvijas Republikas Veselības ministrijas. Otrajā daļā veikta datu apstrāde un informācijas analize, meklējot korrelācijas starp alkohola patēriņu un dzimstību, mirstību. Trešajā daļā apkopoti secinājumi no analīzes rezultātā iegūtās informācijas.

Vēsture > Pēc tumšās komunisma nakts atkal brīvībā!

Pēc tumsas visspožākā ir gaisma, pēc bailēs un neziņā pavadīta laika prieks par atgūto brīvību ir vārdos neizsakāms.

1. jūlijā pirms 69 gadiem beidzās otra komunistu okupācija Latvijā. Nacionālie partizāni un aizsargi bruņotā cīņā no sarkanā terora atbrīvoja daudzus, jo daudzus pagastus un pilsētas; arī Latvijas sirdi – Rīgas labo krastu.

Šausmu pilnais Baigais gads bija pagājis, atstādams nedziedināmas rētas latviešu sirdīs un neizsakāmus zaudējumus tautai – simtiem nošauto, nomocīto Stūra mājas pagrabos, Centrālcietumā,. Baltezerā un vēl daudzviet citur; 14. jūnijā izsūtītie.

Toreiz, 1. jūlija rītā ikkatram latvietim likās, ka debesis kļuvušas zilākas, saule spožāka, ziedi krāšņāki, pat zāle zaļāka; sajūsma neizsakāma vārdos – pēc tumšās komunisma nakts atkal brīvībā!

Pat es, šī raksta autore, atceros to skaisto dienu, kaut gan man toreiz bija tikai četri gadi. Atgriezīšos tālās bērnības atmiņās... Mēs, visi mājas iemītnieki, stāvam aplī ap balto karoga mastu, tēvs velk auklu lejup, bet karogs ceļas augstāk un augstāk pretī debesīm... Mēs visi kā brīnumā raugāmies karogā...

Vēsture > Atceroties 1944. gada 16. martu

Pirms š. g. 16. marta Latvijas radio izskanēja doma, ka latviešu leģionāri savu svētku dienu (todien 15. un 19. latviešu divīzijas pirmoreiz kopā cīnījās Veļikajas upes krastos) izvēlējušās nepareizā datumā, jo tad šīs latviešu vienības esot atradušās citas, ne savas valsts, proti, Latvijas, territorijā. Pats esmu šī laika liecinieks.

Vēsture > Godinot pirmā padomju terora upuru piemiņu

Ziemas sākums Latvijā ir pieminams kā padomju
varas izraisīto notikumu lielu cīņu un ciešanu piemiņas laiks, no 1919. gada
janvāra līdz šodienai.
Visus kas uzdrošinājās pretoties savas valsts neatkarības iznīcinātājiem, mūsu
ienaidnieki apveltī ar meliem. Attaisnojot komunistu trīs okupāciju terora
viļņos veiktos noziegumus pret cilvēcību un zaimojot kaujās pret komunismu
kritušo karavīru piemiņu. Martā sākās mūsu Atbrīvošanas cīņu pirmais posms, kad
latviešu karavīri kopā ar vāciešiem ģenerāļa Golca vadībā sāka pirmās kaujas
pret Sarkano armiju, kas bija okupējusi gandrīz visu Latviju. 1919. gada 6. martā
krita LKOK plkv. O. Kalpaks. Mēneša laikā padzina Sarkanās armijas vienības no
Kurzemes un Zemgales pilsētām.

Vēsture > Kāpēc viņi brēc?

Tāpēc, ka viņi tika audzināti vienos melos no
paaudzes paaudzē. Meloja valsts vara, meloja priesteri, meloja paši. Tāpēc viņi
nevienam netic, vienīgi paši sev. Krievijas impērijas ideoloģija caur cauri
veidojusies melos un krāpšanā tā, ka tā kļuva par valdnieku vardarbīgi taisītās
tautas nacionālo raksturu. Protams, bija jau arī izņēmumi, ko var nosaukt
vārdos, jo to nebija daudz. Un tas sākās tā.

Vēsture > Nu tik ar un šītešotējas

Šītē tur, šītē te, šotē visapkārt.
Šītešotējas televīzijā, radio, saeimā, konferencēs, sapulcēs, sēdēs. Un artin
ar gan ar arklu, gan ecēšām, gan ar jebko, kas uzkrīt uz mēles. Un ar tīrumu,
dārzu, pļavu, ar paši savu dzīvi, miesu un smadzenes.

Citās zemēs > Lietuvas tiesa atzinusi, ka ugunskrusts nav nacistu simbols

Interneta portālā TVNET publicēta ziņa, ka Lietuvas tiesa atzinusi ugunskrustu par izmantojamu simbolu, kam nav nekāda sakara ar nacistu simboliku.

Tiesa nolēma izbeigt lietu pret četriem Klaipēdas iedzīvotājiem, kas uz Lietuvas neatkarības dienas svinībām 16.februārī ieradās ar plakātiem, uz kuriem bija attēlots ugunskrusts. Viņi uzsvēra, ka tas ir nevis nacistu simbols, bet gan sena Saules zīme, kas attēlota uz seno baltu rotām.

«Tas ir nevis nacistu atribūts, bet gan vērtīgs baltu kultūras mantojuma simbols. Tas ir miera, nevis fašisma simbols,» uzsver viens no ugunskrusta lietošanas atbalstītājiem Milvīds Juškausks. Vēstures pētnieki norāda, ka nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers savulaik piesavinājās kāškrusta zīmi, kas ilgi pirms nacistu nākšanas pie varas bija ieņēmusi svarīgu vietu indoeiropiešu kultūrā.

Citās zemēs > Iemantotā nepatika

Šis virsraksts var izklausīties intriģējošs tādēļ, ka uzreiz neraksturo
šīs esejas saturu, tomēr daži vērīgākie saskatīs uzreiz, uz ko tēmēju.

Vispirms ļaujiet man ar Vebstera vārdnīcas starpniecību paskaidrot, ko
nozīmē vārds «nepatika»: sajūta, kas ir pretēja patikai; nevēlams, antipātija
pret nepatīkamo, nebaudāmo, nepieņemamo. Daudz skaidrojumu, no kuriem var
izvēlēties. Nepatika pret kaut ko vai pret personu vai personām – antipātija
varbūt ir mazliet stiprāks vārds, lai raksturotu sajūtas pret citu personu vai
cilvēkiem. Tās daudzu iemeslu dēļ var pāriet naidā, kuru Vebstera vārdnīca
klasificē kā «lielu nepatiku vai antipātiju, vai aktīvu nepatiku».

Citās zemēs > HALDE acis

Ja zemes īpašnieks Francijā noraida potenciālo nomnieku viņa ādas krāsas vai tautības dēļ, viņš var saņemt 45000 eiro naudassodu un trīs gadus cietumā. Šis fakts ir antidiskriminācijas aģentūras HALDE ("Augstākā autoritāte cīņai pret diskrimināciju") darbības rezultāts. HALDE 2005.gadā dibināja Francijas valdība pēc ES institūciju pieprasījuma, un tās dibināšanu atbalstīja tā laika iekšlietu ministrs Nikolā Sarkozī.

Lai gan ir saprotama netaisnība, ja kādam tiek atņemta dzīvesvieta par to, kas viņš/viņa ir, ir tieši tikpat normāli uzskatīt pašsaglabāšanos par svarīgāku, nekā jebkuŗš nerealizējams, utopisks uzskats - īpaši, ja ir tik daudz precedentu, kuri norāda uz rajona degradēšanās iespējamību, un uz to, ka iedzīvotājiem no tā draud briesmas.

Citās zemēs > Ko mūsu planētas dzīvība līdz šim ik pa laikam ir pārdzīvojusi

Karus un
atkal tikai karus, kas visai cilvēciskai Radībai bez pārtraukuma sagādāja
arvien jaunas un ar katru nākamo briesmīgākas ciešanas un iznīcību.

Pirms visiem
kariem pārdzīvoja vienu un to pašu: ģimenes audzināja dēlus, kas,
tiem sasniedzot pilngadību, bija jānodod kādam absurdam karam iznīcināšanai.
Internacionālā virzienā gan pastāvēja «populārā» Tautu Savienība,
kas praktiskā darbībā nespēja ne iejaukties, ne apslāpēt kolosālās
globālās netaisnības pret tautām.

Citās zemēs > Izlīgšanas un miera meklējumi prasa iekšēju cīņu

Oficiāli Taizē ir kristiešu kopiena, kuras galvenais mērķis ir vienot dažādu konfesiju kristiešus. Kopiena atrodas Francijā, Burgundijas dienvidos. Tā ir kristiešu ekumēniskās kopienas mājvieta, ko 1940. gadā dibināja Brālis Rožē. Taizē brāļi ir devuši materiālās un garīgās dalīšanās celibātu un solījumu dzīvot lielā vienkāršībā. Šodien kopienu veido vairāk kā simts katoļu un dažādu protestantu brāļu. Viņi ne tikai spēj viens ar otru nestrīdēties, kuram ir pareizāka konfesija, bet spēj būt vienā kopienā un kopīgi kalpot Dievam un cilvēkiem.

Cilvēki > Piemini Latviju!

Neretas «Riekstiņos» dzimušais Jānis Jaunsudrabiņš, daudz gadus bijis ganiņa gaitās, kaut kur mūža stāstījumā sūrojas: «Es būtu pasaulē ticis tālāk, ja manai bērnībai nebūtu bijušas tik smagas kurpes.» Ar to tiek domāts izglītības ceļš, jo tēvs nomirst agri, bet mātei atkal abas rokas gluži tukšas. Tāpēc jau sākumā pašam jāmanās sevi uzturēt. Skolā var atrasties tikai tad, ja vasarā pats bija ko nopelnījis.

Tādos apstākļos auga, veidojās tautas rakstnieks, gleznotājs, no kura nākamām paaudzēm nu ir radies vienreizības paraugs. Dzeja, stāsti, romāni, malu malās aizklīdušās gleznas un viņa augstākais slavas vaiņagojums – «Baltā grāmata». Tajā, skopiem prozas līdzekļiem sakopotie, vienkāršie tēlojumi ir šī žanra meistardarbi, kuros sastopam tik daudz dzejas, iekšķīgas patiesības kā nekur citur līdzīgā darbā. Apcerētais, pieminētais savaldzina ar klasisko skaidrību, ar sevī sakņotā zemes spēka dzīvo izstarošanu. Tas viss tā pārliecina, ka citādi nemaz nevarētu būt, nav iedomājams. Lielais neretietis, cik vien iespējams, izvairās no ziņkārīgajiem, no čalojošas drūzmas, nemaz nav satiekams bochēmiskās viesībās un savā sēļzemnieka mierā, kas viņam vibrējošas dzīvības pilns, nekad skaļi neizkliedz savas dvēseles stāvokļus. Visās lietās būdams iecietīgs, nepārsteidzīgs, baltu, gaišu domu domātājs ir visiem laba gribētājs, vēlētājs. Jaunsudrabiņš pārsteidz, sajūsmina, liek sirsnīgi pasmaidīt, pēkšņi savā smalkjūtībā, savā klusajā atturībā paliek apbrīnojams. Būdams neparasta, daudzpusīga personība, nav pasargāts arī no sarūgtinājumiem, un ir gandrīz līdz godprātībai centīgs. Talantu neizsvaida, bet mērķtiecīgi izmanto jaunradei, gan ar krāsām, gan ar vārdiem aprakstot izdomāto un tēlaino fantāziju. Aprakstot cilvēkus dzīvē.

Cilvēki > Zaiga Kosjakova meklē savu vectēvu

Jūtos ļoti aizkustināta par biedrības «Latvietis» vēlmi mums palīdzēt, mēs ļoti ceram uzzināt pēc iespējas vairāk informācijas par mūsu vectēvu Arvīdu Mici. Pēc vecmāmiņas stāstītā (Marija Mice), vectēvs pirms kara strādāja Cīzē. Tā kādreiz esot saukta tagadējā Rīgas kuģubūvētava. Vinš ir bijis to gadu Latvijas augumā raženākais cilvēks.

Vectēvu iesauca leģionāru rindās, kur viņam tika uzticēti mehāniķa pienākumi (tā teica vecmāmiņa). Vectēvs ir dzimis 1909. gada 26. jūnijā. 1934.gada 18. novembrī viņš aprecēja Mariju Bandoni. Tā tika dibināta Miču ģimene, kurā pasaulē nāca četri bērni Aina, Jānis, Ēriks un Daina. Kad 1944. gada ziemā Vācu karaspēks atkāpās, vecmāmiņai tika izteikti vairāki piedāvājumi pārcelties uz dzīvi Vācijā . Viņa no šiem piedāvājumiem atteicās, jo negribēja saviem bērniem atņemt Dzimteni. Neskatoties uz visiem likteņa sitieniem viņa nenolaida rokas un pati uzcēla māju kur to pirms kara gribēja uzcelt Arvīds.

Cilvēki > Ziedosim Kārļa Rebiņa piemineklim!

2009. gada 18. aprīlī viņsaulē aizgājis Kārlis Rebiņš.

Kārlis dzimis 1924. gada 10. septembrī Sēlijā, 18 km no Daugavpils Vecsalienā, Salienas pagasta «Sudrabos». Tolaik Rebiņu ģimene apsaimniekoja 24 ha lielu paraugsaimniecību, kas izpelnījās atzinības balvu, ko Latvijas Valsts prezidenta uzdevumā pasniedzis Zemkopības ministrs Jānis Birznieks.

Cilvēki > Cilvēks starp debesīm un zemi

Herberts Cukurs

Dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā
1919. gada 22. martā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā
1921. gada 7. septembrī pārcelts uz aviācijas divizionu
1923. gada 13. janvārī paaugstināts par virsleitnantu
1925. gadā sāk dienestu jūras aviācijas nodaļā
1933. gada 28. augusts – 1934. gada 25. maijs, lidojums uz Gambiju un atpakaļ
1934. gada 25. maijā paaugstināts par kapteini
1936. gada 30. oktobris – 1937. gada 16. jūlijs, lidojums Rīga – Tokija – Rīga
1946. gadā devies trimdā uz Brazīliju
1965. gada 23. februārī noslepkavots Urugvajā

Raksta virsrakstā izmantots nedaudz pārfrāzēts slavenākā latviešu lidotāja Herberta Cukura romāna formā uzrakstītās grāmatas nosaukums. Valtera un Rapas izdevniecības 1937. gadā izdotā grāmata gan saucas Starp zemi un sauli, taču viņa dzīves gaitas vislabāk raksturo tieši virsrakstā minētie vārdi. Pirmā Latvijas neatkarības laika varonis un slavenība, kuram līdzināties vēlējās gandrīz vai katrs jauneklis, padomju okupācijas gados tika pilnīgi aizmirsts, ja vien neņem vērā viņa pieminēšanu čekas falsificētajās propagandas brošūrās, kas svešvalodās tika izplatītas arī ārzemēs un kuras vēsturnieks Andrievs Ezergailis nosaucis par pamfletiem.

Cilvēki > Lai tas neatkārtotos

Šie
notikumi risinājās tālajā 1940. gadā. Rēzeknes valsts komercskolas plašajos
gaiteņos bija skolēnu čalošana, bezbēdība. Staltajā trīsstāvu celtnē bija
izvietota arī Rēzeknes ģimnāzija. Par komercskolas direktoru bija iecelts no
padomju zemes ieradies latvietis, uzvārdā Ziemelis. Viņš ļoti jūsmīgi
stāstīja, cik laba dzīve ir tur – brālīgajā zemē. Bija skolotāji,
kuri skolā strādājuši jau iepriekšējos gados: Valērija Seile, Viktorija
Springoviča (arhibīskapa Springoviča māsa), Austra Šlesere. Bija trīs
pirmās klases. 1.a klases audzinātājs bija skolotājs Jānis Pīlāps, bijušais skolu inspektors (nu pazemināts amatā). Savu
darbību skolā bija sācis jauns skolotājs Jakubāns. Viņš bija skolas
partorgs un mācīja politmācību. Atceros, kādu laiku staigāja ar spieķi. Stundās
viņš īpaši atgādināja par padomju zemes patriotismu. Ja kāds skolēns klasē
īpaši vērīgi neklausījās, tad Jakubāns, stāvot pie galdiņa klases priekšā, sita
ar spieķi pa zemi un teica: «Es jūs drīz iemācīšu mīlēt padomju dzimteni.» Un
drīz arī iemācīja... Klasē mācījās viņa pusbrālis Pēteris Leščinskis.
Arī viņš, kad dažreiz iznāca domstarpības ar kādu klasesbiedru, teica: «Pagaidi
tikai, pateikšu brālim, tad redzēsi.» Un arī redzēja...

Viedokļi > Par brīvību un Brīvības pieminekli. Mūsu cēlais, skaistais

Brīvības piemineklis ir daudz ko piedzīvojis. 1934. gadā par latvju tautas saziedotiem līdzekļiem tapa mūsu svētvieta, kurā ir tik izteiksmīgi attēlotas mūsu tautas ilgas pēc brīvības, neatkarības un būt reiz kungiem savā tēvu zemē. Kuru vel papildina ikvienam latvietim tik tuvie vārdi «Tēvzemei un brīvībai.» Arī māte Latvija turot pret debesīm un sauli paceltās rokās trīs apzeltītās zvaigznes ir piedzīvojusi gan svešus karapulkus nākot, gan ari tos aizejot. Bet vislielāko kaunu tā piedzīvo redzot, ka miliči vai policisti ar nožogojumiem liedz pašu tautai apmeklēt savu svētvietu, ko tā pati sev uzcēlusi. Sākumā to aizliedza sveša, bet tagad jau pašu, likumīgi ievēlētā vara. Tā ir mūsu svētvieta ,kur vienoti latvju tautu pulcējās, gan prieka, gan bēdu grūtajos brīžos, gan arī, lai pieminot pateiktos saviem varoņiem. Līdzīgi, kā debesu brīnums staltajai statujai izdevās paglābties pat no komunistu barbariem, jo šie nezvēri iznīcināja ikvienu latvisku pieminekli.

Nupat jūlija sākumā atkal sacēlās kņada, kur tika pieminēti brīvības, Brīvības pieminekļa, latvju tautas un demokrātijas vārdi. Viss sākās, kad sirmais latviešu patriots Tautas atmodas un barikāžu aktīvists Uldis Freimanis gribēja pateikties latviešu pretošanās dalībniekiem un nacionāliem partizāniem, kuri 1941. gadā vieni paši bija atbrīvojuši daudzas apdzīvotās vietas un padzinusi sarkanos okupantus vēl pirms vācu armijas ienākšanas. Tā paglābjot daudzus latviešus no nošaušanām un plānotām izsūtīšanām.

Viedokļi > Žūpo, žūpo!

Šogad Līgo nakti pavadīju jaukā vietā - labu sajūtu parkā «Vāgneris». Parka saimnieki bija sarūpējuši lielus Jāņu ugunskurus, turpat blakus mājās ļaudis spēlēja un dziedāja, odu bija maz un garastāvoklis - lielisks.

Tā kā paši nekādi lielie Līgo dziesmu zinātāji neesam un mēs ar sievu laikam bijām mūsu kompānijā vienīgie, kas labprāt klausās smagāku mūziku, tad nācās klausīties Latvijas Radio 2. Domāju, nekas - arī šo raidstaciju šad un tad var paklausīties. Latviešu mūziku taču spēlējot! Latviešu gan, toties kādu!

Viedokļi > Pārdomas 4. jūlija rītā

Spoža un karsta saule apspīd valsts karogus ar sēru lentēm visā Latvijā. Tas visiem liek atcerēties dramatiskos notikumus 1941. gada vasarā, kad padomju varas okupāciju līdz ar Baigā gada šausmām, kuru nomainīja Vācijas antihumānā rasisma rīcība ieņemto Austrumu apgabalu teritorijās. Tā viņi toreiz sauca iekaroto, toreiz bijušo PSRS teritoriju.

Vācu nacionālsociālisti savu nežēlību pierādīja jau 1939. gadā iekarotā Polijā, kuru kopīgi ar savu sabiedroto - PSRS saplosīja gabalos. Deportēja uz PSRS ziemeļu apgabaliem ap 2 miljonu Polijas iedzīvotāju un daļu no Polijas virsniecības un inteliģences noslepkavoja Katiņā. . Nav attaisnojama vāsu varas nežēlība un terors, kas vērsās pret Polijā un citās vācu iekarotajās valstīs pret ebrejiem, čigāniem un garīgi slimajiem cilvēkiem. Par to ne visi vainīgie saņēmuši pelnītu sodu.

Viedokļi > Pirmā jūlija diena Rīgā

Daudziem notikumi Rīgas centrā 1. jūlijā radīja lielu un dīvainu pārsteigumu un izbrīnīja mūsu «oficiālo polītiķu» (šinī gadījumā valsts augstāko amatpersonu) un no tā izrietošā policijas rīcība. Nesamērība svaru kausos Latvijā vērojama visu laiku.

Arī nupat, kad Valsts augstākās amatpersonas, šķiet, lielā pārpratumā par demokrātijas pamatiem, uzņēmušās tiesnešu lomu, kritizējot neatkarīgas tiesas lēmumu atļaut LR pilsonim — Uldim Freimanim un viņa domubiedriem miermīlīgi paust savus uzskatus un redzējumu par Latvijas vēsturi, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un mums plašsaziņā rādot, kā ar fizisku policijas spēku tiek ietekmēti cilvēki, kas vēlas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Kāpēc tieši 1. jūlijā?

Viedokļi > Trīs okupācijas

Laika griežos Latvijai jāatskatās uz trijām nežēlīgām okupācijām.

Pati drausmīgākā bija pirmā – 1940. gada 17. jūnija okupācija, kad Latvijā ienāca padomju karaspēks. To pavadīja ne tikai panisku baiļu atmosfēra, bet arī masveidīgi iedzīvotāju aresti un nošaušanas. Desmitiem tūkstoši nevainīgu cilvēku tika deportēti uz attāliem PSRS apgabaliem. Netika žēloti ne zīdaiņi, ne sirmgalvji, no kuriem daudzi Sibīrijas plašumos gāja bojā no bada un aukstuma. Lai slēptu šo starptautisko noziegumu un savus briesmu darbus – genocīdu pret latviešu tautu, Maskava pat šodien nevēlas ne atzīt, ne atcerēties šo faktu, Arī mūsu vergu dvēseles – varas elite, ar saliektu muguru staigājot, noklusē un palīdz slēpt šo traģēdiju, it kā tādas nemaz nebūtu bijis. Cinisma kalngalu nupat nodemonstrēja V. Zatlers, kad Saeimā 17. jūnija uzrunā prasīja sev lielākas pilnvaras – gluži kā diktatoram. Viņš ne tikai nenosodīja, bet pat nepieminēja Latvijas okupācijas 70. gadskārtu. Šādi viņš kārtējo reizi parādīja, ka neciena savas tautas vēsturi, ka iespļauj sejā ne tikai vēl dzīvajiem represiju upuriem, bet apgāna arī bojā gājušo tautiešu dvēseles.

Interesanti > Līgo, līgo!

Pavasarī ievas zieda

Pa visiem krūmiņiem;

Jāņu nakti gunis dega

Pa visām sētiņām.

Reizēm šķiet, ka latviešiem uguns tikpat kā asiņu vietā. Un kā nu ne, tikko sniegs atklāj kādu sausu zāles nostūri, latvietis ņem sērkokus rokā un prom dabā. Laikam tāpēc Jāņi ir latviešu mīļākie svētki, turklāt ar uguns lietām ļoti cieši saistīti – saulīte savā ceļā apstājusies visaugstākajā punktā mazliet atvilkt elpu, bet varbūt negrib nekur steigties, jo zina, ka tumšais laiks pirms Ziemassvētkiem pienāk ļoti ātri.

Varbūt arī cilvēkam Jāņos vajag kā apstāties un paskatīties uz savu ceļu. Lai gan daudziem arī pēc Jāņiem nekas nemainās. Darbs – mājas – piektdienas uzdzīve – sestdienas «uzlāpīšanās» – svētdienas veseļošanās un pirmdien ritenis no jauna turpinās. Šogad Jāņos gana gaŗas brīvdienas, tālrāde aizrīdamies vien stāsta, lai nebrauc dzēruši. Statistika ir dzelžaini nepielūdzama, alkoholu patērē mazāk, bet dzērājšoferīšu skaits nemaz nerūk. Matemātika ir loģiska un nepielūdzama, cilvēciskās kaislības tai ir svešas. Tai ir vienaldzīgi fakti, kur dziru ņēmuši – veikala plauktā vai no točkām. Atliek vien ironiski novēlēt, ja dzeŗ, tad tik daudz, lai krīt turpat rasainā pļavā. Tautas ticējums vēsta – ja Jāņos rasa iekrīt kurpēs, tā pārvēršas par sudraba naudiņām. Kas zina, pamostas dzērējiņš un skat – pilnas kurpes ar naudu! Tādi nu reiz ir tradicionāli un «pareizi» Jāņi.

Interesanti > Par zombijiem

Ir dogmas, kas mūsos iestrādājušās
(iestrādātas) tik dziļi un pamatīgi, ka jebkura vēlme demokrātijas apstākļos
tās apspriest jau pati par sevi ir kļūda. Demokrātijas griež sev rīkstes ar
demokrātiskām metodēm. «Atbildēt uz jautājumu ar pretjautājumu ir
nepieklājīgi.» Piedodiet, bet ir nepieklājīgi uzspiest sabiedrībai no verdzības
nākošas, verdzību savā būtībā saturošas dogmas. Ebreji uzskata, ka cilvēks, kas
uz jautājumu atbild ar pretjautājumu, ir ļoti gudrs. «O! Tas nu gan ir viens
riktīgs žīds!» tā par šādu cilvēku domā ebreji. Tā tiesa, jo pats šis
pieļāvums, ka jums kāds drīkst jautāt, bet jums nav tiesības precizēt, ko īsti
jautātājs grib: noskaidrot patiesību vai uzspiest jums savu taisnīguma izjūtu,
jau ir vergtura – verga attiecību modelis.

Interesanti > Vai «māmiņu algas» ir par lielu?

Tā kā Latvijas valdība un saeima (apzināti rakstu «saeima» ar mazo burtu - manuprāt, tā nav cienīga, ka tās nosaukumu rakstītu ar lielo) pēdējā laikā lemj par arvien jaunu un jaunu valsts sociālo garantiju samazināšanu, un ir ķērusies klāt arī tam, ko tautā sauc par «māmiņu algām», sāku domāt - vai tiešām šīs «māmiņu algas» ir bijušas par lielu?

Interesanti > «Rabid antisemite» fanātisks antisemīts

Kad Apvienotās
Nācijas 1948. gada 15. maijā nolēma atdalīt no Palestīnas 20 700 km² un šajā
teritorijā nodibināt Izraēlu, no tur jau dzīvojošās tautas piekrišanu vai
tautas nobalsošanu neprasīja. Lai tur ielaistu simtiem, tūkstošiem galvenokārt
holokaustu pārdzīvojušos žīdus, šis apgabals bija jāmēģina atbrīvot no tur jau
dzīvojošiem arābiem. Tas arī izdevās ar drastiskiem iebaidīšanas paņēmieniem.
Tas, protams, radīja milzīgu naidu arābos.

Tajā laikā starp
arābiem Palestīnā dzīvoja 650 000 žīdu. Abpusējais naids aizgājušajā gadu
simtenī turpinājis augt, žīdu tankiem un ieročiem stājās pretim tikai ar
akmeņiem apbruņotie arābu jaunekļi, kas šai bezcerīgajā cīņā ir gatavi atdot
savas dzīvības.

Interesanti > Par naudu, kuras nav

Valstij nav
naudas! Tā paziņo valdības vīri. Kam viņi to paziņo? Viņi to paziņo cilvēkiem,
kuri visus šos gadus apzinīgi darījuši savu darbu, godīgi maksājuši nodokļus,
pildījuši savu pilsoņa pienākumu pret valsti un uzticējušies savai ievēlētajai
valdībai. Neviens cits, kā vien šie paši valstsvīri, būdami vēl deputātu
kandidāti, pirms vēlēšanām ļaužu priekšā slavēja savu «izcilo prasmi», «lielās
spējas», «augsto profesionalitāti».

Dvēselei > Es ticu un man sāp

Zinu – mani vārdi ir sīki. Mani vārdi ir niecīgi. Tie nespēj sagandētās tautas vairākuma dvēselē augšāmcelšanās uguni aizdegt. Taču teikšu tos...Visa mana paaudze sarkanos dubļos gadu desmitiem vārtījusies. Melus un brāļu nodošanu mācījusies. Dievu zaimojusi. Apspiedēju un kangaru sacerētās dziesmas dziedājusi.

Mana paaudze, sekodama iebrucēju paraugam, savu mājvietu piegānījusi. Latviju piegānījusi. Daudzas svētvietas un pieminekļus ar zemi nolīdzinājusi. Tēvzemi saukt vārdā baidījusies. Latviešu valodu noliegusi un svešā mēlē šļupstējusi. Varmākām visādi izdabājusi. Kļuvuši par svešās varas pakalpiņiem un ielīduši varas krēslos, manas paaudzes pārstāvji sabraukušajiem vazaņķiem mājas, dzīvokļus, dārzus, vasarnīcas, zemi, latviešu ģimeņu kapuvietas dāsni izdāļāja. Vagaru amatos mūsu tautas un valodas nīdējus salika... Un arī šodien formāli neatkarīgajā Latvijā, pārmainījuši apmetņus un iemānījušies visaugstākajos amatos, viņi turpina dzīt tautu nabadzībā. Izmisumā. Postā. Senais lāsts arvien vēl pastāv. Tas ar katru dienu kļūst briesmīgāks. Varas nesēji turpina latviešu zemkopju iznīdēšanu. Tautas radīto vērtību izlaupīšanu. Bērniem tiek atņemts viss. Viņiem nav tiesību dzimt. Veseliem, apgādātiem un aizsargātiem augt. Pie sarkanās varas grūti nopelnītā pensija sirmgalvjiem «nolīdzināta» līdz nabagu grašiem. Tautas vairākuma, trūcīgo ļaužu nīšana un ierēdņu cinisms kļuvis prātam neaptverams. Latviešu mājās – Latvijā gaidītā laime nemīt.

Valdoņu teiktās runas ir melu piesātinātas. Viņiem trūkst elementārās kultūras. Tie neprot pat latviešu valodā pareizi izteikties. Lieto svešvārdus, kuru nozīmi nezina. Ar savu alkatību, rijību un uzvedību ārzemēs apkauno tautu un valsti... Visu to vērojot, manu sirdi briesmīgs pagurums māc. Dzīves tukšums un ļaunums dvēseli ar izmisumu pilda... Es piesaucu un lūdzu Dievu. Par Latvijas pestīšanu no bojāejas lūdzu. Lūgšana ir mans vienīgais mierinājums, glābiņš. Tā dod man ticību. Un es ticu. Ticu nevis šīsdienas varenajiem, bet jaunatnei. Latviešu ciltij jaunajai.

Ne jau manas paaudzes ļaudis, bet jaunie sakops un atjaunos mūsu mājas – Latviju. Jaunie iedēstīs un liks uzplaukt Tēvzemes patiesās brīvības rozei, labklājības sauleskokam. Jaunajiem jādod vara. Viņi jāievēl visos tautas pārstāvniecības amatos. Manas paaudzes smerdekļi no varas gaiteņiem jāizdzen, bet par tautai nolaupīto, par tautai radītajām ciešanām tie jātiesā. Jātiesā jaunās paaudzes taisnajai tiesai. Jaunie lai vada un valda. Jaunie – izglītotie, zinošie, darba tikumā un kristīgajā morālē audzinātie Tēvzemi mīlošie dēli un meitas. Mūsu mājas, mūsu Latvija – kara ugunīs dedzinātā, latvju asinīs slīcinātā, utaino blandoņu sagandētā, tad pacelsies tīra. Plaukstoša. Nemirstīgajās tautas dziesmās skanoša.

Dvēselei > Man viņa ir visskaistākā...

Latvija, tas ir viens no daudzajiem
nosaukumiem lielajā kontūrkartē, gandrīz pašos ziemeļos. Kāds varētu to nosaukt
par vienu no postsociālisma valstīm vai teritoriāli mazu valsti. Jā, varētu jau
saukt un saukt, bet šie vispārinātie termini nekad nespēs atspoguļot patieso
Latviju. Protams, var jau saskatīt tikai ārējo čaulu, virspusējo slāni, ko redz
garāmgājējs, bet, ielūkojoties dziļāk, ir paslēpti dzīvesstāsti, kas veido mūsu
vēsturi, nāciju, valsti – Latviju.

Dvēselei > FA’šisms

Viens, Fa ..., divi, Fa ..! Fa... Mi. Re.
Do...? Faetons? Saules dieva Hēlija Dēls... Kas, izprasījis no TĒVA ugunīgos
ratus; neprazdams tos vadīt, tik tikko neizraisīja pasaules ugunsgrēku... Fa’
ta! Feja, mirāža? Izkropļots aiz horizonta esošo TĒLU atspulgs, atmosfēras
zemākajos slāņos....

Dvēselei > Vai esmu laimīga šai zemē, šai tautā, šai laikā?

Jā, varu droši
sacīt – jūtos labi, ka esmu dzimusi Baltijas jūras krastā, tāpat labi sajūtu
sevi kā piederošu tik izcilai kultūras tautai kā latvieši. Bet vai laiks, kurā
man jādzīvo, spēj darīt mani laimīgu? Nē, šis laiks, ko pašlaik pārdzīvo mana
tauta, nevar dot prieku. Tas drīzāk atgādina strauju upi, kas plūdu laikā
skrien pāri malām, draudot iznīcināt savā ceļā visu, arī mani un manu nelaimes piemeklēto
tautu. Latviešiem ir skaista daina, kas pielīdzināma šādam laikam:

«Kur, bērīti, tu aizskrēji
Ar to zelta pavadiņu? –
Tik vien ir kā kāpslīši,
Kur var kāju kāpināt.
Vai birzītē, vai jūriņā,
Bet varbūt, ka saulītē’i,
Kur dzied putni, kur zied puķes,
Tur ir tava mājasvieta?
Bet varbūt, ka tu jau esi
Paša Dieva pajumtē’i,
Kur ir visi tādi paši,
Ko Dievs ņēmis sevim līdz?»

Dvēselei > Latvietis ir kā vecs ozols,

kas ieaudzis smagajā Zemgales mālā.
To nespēja iznīdēt kara šausmīgā tehnika, granātu postošie sprādzieni,
pat pēc kara tas turpināja pretoties ienākošajai varai. Lai arī kā
svešinieks postīja tā zarus, iznīcinādams pēckara cīnītājus. Aizcirta
saknes, izvezdams to piederīgos, atbalstītājus. Ozols turpināja zaļot.

Ar smaidu > Interbļauru «bankets»

Feļetons

Tanī niknā dienā
kāda Vecrīgas nama pagrabā ierīkotajā tējnīcā (čainajā) ar romantisku
nosaukumu «Čekas pagrabiņš», notika interbļauru konference, konspirēta
ar nosaukumu «bankets». Sanācis bija interbļauru zieds ar pašu Rubikovu
priekšgalā. Visi bija pacilātā noskaņojumā. No «dāmām» vējoja importa
smaržas, ausīs iekarināti spīdīgi ripuļi mirdzēja visās varavīksnes
krāsās. Paukšķēja šampānieša korķi, dzeltenīgo šķidrumu pildīja
kristāla pokālos, un viss bija mākslīgi pretdabīgs uz sarkano plakātu
fona. Pie «prezidija» galda, pārklāta ar sarkanu lupatu, apsēdās
pats Rubikovs, no viņa pa labi – labā roka b. Šņurkāns, pa kreisi – «dāma»
ar spico, palīko degunu Tanja Šlomovna, viņai blakus – karognesējs
Lūrjāņu Mudris, tam blakus – Mitja Fans, blakus Šņurkānam piesēdās rabīna
dēls Boriss Icikkēvičs.

Ar smaidu > Sprediķis animālisma atjaunošanas svētkos

Sveiki, vēl pagaidām cilvēktiesību kritērijam atbilstošie.

Taču viss var mainīties.

Šis teksts kā alternatīva ES Parlamenta Asamblejas deputātu atbildei Patriarham
Aleksijam II par to, ka viņš esot pret «seksuālo minoritāšu fundamentālajām
tiesībām». Aleksijs pateica, ka sodomītu ideoloģija tiek iepiarota un ka tas ir
grēks a zilo karogā tītie parlamentārieši uzreiz rāda savu zoseni. Bet pamazām
jau arī dzīvniekiem veidojas savas fundamentālās tiesības.

Ar smaidu > NATO, karoče

Labdien, godātie radioklausītāji. Mēs sākam
savu translāciju no Latvijas biedrības nama, kas vēl nesen bija latviešu

biedrības nams, kur šodien notiek konference «Par latviskās identitātes
meklējumiem integrētas sabiedrības un likumdošanas ietvaros, un
totālitāro globālizāciju caur unifikāciju». Kā pirmais šodien runās
Pjotrs Vasiļjevičs Peregons, krievu biznesa inteliģences pārstāvis,
slavenās reklāmas «Šikarnij basein četire metra» (brīnišķīgs baseins
četri metri) idejas autors. Pirms tiek dots vārds runātājam, ielūkosimies
Pjotra Vasiļjeviča biogrāfijas anālā. Dzimis 1952. gadā Vologdas
apgabala Bubļikovu sādžā, kur ieguvis izglītību. Seko dienests padomju
armijā, sākumā ierindnieka, tad seržanta un praporščika dienesta
pakāpē. 1983. gadā dienesta gaitas Pjotru Vasiļjeviču atved uz Sarkankarogotā
Baltijas kaŗa apgabala noliktavām Rīgā.

Ar smaidu > Vai aci pret aci un zobu pret zobu?

Vai aci pret aci un zobu pret zobu?

Feļetons

Tautieši! Mīliet cits citu, palīdziet
cits citam. Palīdziet pat tad, ja nīstat viens otru. Mūsu spēks ir vienotībā
– tajā ir mūsu panākumu ķīla, mūsu glābiņš un uzplaukums.

Daudzas tautas gāja bojā sadrumstalotas,
tāpēc ka tām nebija skaidras darbības programmas un pleca sajūtas.
Vienotība ir ne tikai mērķis, bet tā ir arī mērķa sasniegšanas līdzeklis.
Palīdziet cits citam, nebaidieties iegūt nacionālistu reputāciju.
Veidojiet savus nacionālos kadrus.

Ar smaidu > NATO, karoče

Labdien, godātie radioklausītāji. Mēs sākam
savu translāciju no Latvijas biedrības nama, kas vēl nesen bija latviešu
biedrības nams, kur šodien notiek konference «Par latviskās identitātes
meklējumiem integrētas sabiedrības un likumdošanas ietvaros, un
totālitāro globālizāciju caur unifikāciju». Kā pirmais šodien runās
Pjotrs Vasiļjevičs Peregons, krievu biznesa inteliģences pārstāvis,
slavenās reklāmas «Šikarnij basein četire metra» (brīnišķīgs baseins
četri metri) idejas autors. Pirms tiek dots vārds runātājam, ielūkosimies
Pjotra Vasiļjeviča biogrāfijas anālā. Dzimis 1952. gadā Vologdas
apgabala Bubļikovu sādžā, kur ieguvis izglītību.