Biedrība LATVIETIS

Biedr�«ba > Kamera apsūdz

Šogad biedrība «Latvietis» bija izsludinājusi fotokonkursu «Kamera apsūdz». Tajā jūs tikāt aicināti piedalīties apsūdzības veidošanā, fotogrāfējot Latvijas postažu un uz latviešu posta un nelaimēm būvētās pilis un izšķērdību. Aicinājām fotoattēlos fiksēt situāciju, kas veidojusies, pateicoties valdošā režīma noziedzīgajai bezatbildībai.

Šajā laikā esam saņēmuši vairākus fotoattēlus, kuŗos atainots Latvijas patiesais stāvoklis - valdošā režīma organizētā Latvijas izzagšana un izputināšana.

Biedr�«ba > Kārļa Rebiņa godināšana 1. jūlijā

2009. gada 18. aprīlī viņsaulē aizgājis Kārlis Rebiņš. Kārlis dzimis 1924. gada 10. septembrī Sēlijā, 18 km no Daugavpils Vecsalienā Salienas pagasta «Sudrabos»).

1940. gadā okupanti pārtrauca latviešu zemnieku mierīgo dzīvi.

Sākās Otrais pasaules karš. Rebiņu ģimenei izdevās pārdzīvot Baigo gadu. Tēvam gan šajā laikā nācās slēpties mežā.

1942. gadā Kārlis kopā ar brāli iestājas vācu vilcienu apsardzes dienestā, bet 1943. gadā viņš jau ir latviešu leģiona 19. divīzijas karavīrs. Seko kaujas Tīreļpurvā, Kurzemes cietoksnī, Vācijā, cīņas Dienvidslāvijā pret Tito partizāniem, amerikāņu gūsts.

Pēc atbrīvošanas no gūsta un dažiem Vācijā pavadītiem gadiem 1951. gadā Kārlis Rebiņš kopā ar savu brāli Zigfrīdu Rebiņu izceļo uz Ameriku, kur pavadīts gandrīz viss darba mūžs, nodibināta ģimene, pasaulē nākušas divas meitas.

Biedr�«ba > Kamera apsūdz

Griežat ceļu sveši kungi,

Es jums ceļa negriezīšu:

Es dižens tautu dēls,

Latvju zemes sargātājs.

Biedrība Latvietis aicina apzināt un dokumentēt Latvijas patieso stāvokli fotogrāfijās.

Mēs zinām, ka mūsu valsts, pateicoties valdošā režīma noziedzīgajai bezatbildībai ir ekonomiski sagrauta, taču katrs apgalvojums ir jāpamato. Vislabākais pamatojums un pierādījums Latvijas izzagšanai un izputināšanai ir fotografijas (attēli), kas neapstrīdami apsūdz varnešus. Aicinām ikvienu piedalīties šādas apsūdzības veidošanā, fotografējot Latvijas postažu un uz latviešu posta un nelaimēm būvētās pilis un izšķērdību.

Biedr�«ba > Aicinājums

Laikā, kad daudzus no mums nomāc nolemtība un bezcerības sajūta, aicinām nepadoties. Aicinām cīnīties.

Mūsu likstas izriet no vienaldzības, maldiem un nezināšanas. Kopā kliedēsim vienaldzību, dalīsimies informācijā un grausim maldus.

Katra mēneša pirmajā pirmdienā un sestdienā veidojam raidījumu ciklu «Būt latvietim». Tajā tiek runāts par visu, kas ir patiesi svarīgs un rūp latviešiem. Bet ar divām stundām mēnesī ir par maz, lai tam būtu ietekme.

Diemžēl, neesam tik bagāti, lai varētu pirkt raidlaiku TV un reklāmas laiku valsts radio. Bet mēs, ar jūsu palīdzību, varētu apmaksāt papildus radio «Merkurs» raidlaiku un panākt, lai mūsu raidījumus var klausīties, tajos piedalīties un līdzdarboties vairāk cilvēku. Tā mēs vairosim savas prasmes kļūsim labāki, gudrāki un varošāki.

Padomā, vai Tev būs liels zaudējums, ja atteiksies no vienas cigarešu paciņas un tās vērtību ziedosi raidījumam? Padomā, vai Tu daudz zaudēsi, ja atteiksies no alus pudeles un tai paredzēto naudu atdosi ziedojumā? Šādi varētu turpināt, bet būtība ir tā, ka, atsakoties no maznozīmīgiem sīkumiem, mēs visi kopā varam izdarīt lielas lietas.

Ziedo raidījumam «Būt latvietim» kaut mazumiņu, tikai tik, cik vari atļauties, un tas būs tavs ieguldījums latviskas Latvijas atjaunošanā.

Biedr�«ba > Radioraidījumu cikls «Būt latvietim»

2010. gada 30. augustā un katra mēneša pēdējā pirmdienā 18.00 radio «Merkurs» 1485 kHz klausāmies biedrības «Latvietis» raidījumu ciklu «Būt latvietim». Iespējams klausīties arī tīmeklī, uzklikšķinot uz «Radio Merkurs» logotipa.

Šī raidījuma temats: Vai dabā ir labais un sliktais?

Šajā raidījumā:

Tev bērnībā droši vien neskaitāmas reizes ir nācies dzirdēt: «Tā nedari, tas ir slikti!» vai: «Dari tā, tas ir labi!» Šīs pamācības mums ar laiku tā apnīk, ka rodas iekšējs protests un gribas par spīti darīt tieši pretēji gādīgās mātes vai tēva ieteikumam. Atsevišķos gadījumos mēs tādēļ nokļūstam sarežģītās vai pat bīstamās situācijās. Tomēr visbiežāk nekas ļauns nenotiek, un mēs, apmierināti ar sevi, dzīvojam tālāk.

Notikumi > Izņem rokas no kabatām un nebļauj!

2011. gada 17. maija vakars. Bez piecpadsmit minūtēm seši. Pie ieejas Brāļu kapos pulcējas neliels pulciņš cilvēku ar ziediem. Ar kamerām visu vēro drošības dienesti, kādas televīzijas, viena no tām «Pirmais Baltijas Kanāls». Ierodas Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības policija un jautā atnākušajiem, kurš ir pasākuma organizators, jo vajagot aprunāties, lai pasākums notiktu mierīgi un bez nevajadzīgiem ekscesiem. Neviens no klātesošiem neatzīstas, ka būtu pasākuma organizētājs. Visiem naktī uznākusi apskaidrība, ka tieši šodien jānāk uz Brāļu kapiem nolikt ziedus pie Mātes Latvijas tēla par godu H. Cukura dzimšanas dienai. Un protams arī iezīmēt H. Cukura kapavietu, jo mūsu tautas varonis pēc nežēlīgās noslepkavošanas nav apbedīts un kā brīvības cīņu dalībnieks ir pelnījis godu dusēt kopā ar citiem brīvības cīnītājiem Brāļu kapos. To paredz arī pašreizējie likumi, kurus vara atsakās pildīt. Un jāapglabā H. Cukura pīšļi ir ar militāru godu. Kad satiekas likums ar kādu augstāku par «likumu» vēlmēm, tad protams likumam ir jāpiekāpjas.

Notikumi > Latvijas atbrīvošanas piemiņai

Gan cilvēku, gan tautas mūžā ir gaišas un tumšas dienas; viss mainās tomēr kā sliktais, tā labais saglabājas paaudžu atmiņās. Baismo dienu atmiņu uguns gadu desmitiem gruzdēja latviešu sirdīs, to nespēja izdzēst ne okupantu propaganda, ne bailes no represijām, ne laika tecējums. Šīs atmiņas nedziestoši kvēloja, radot vienīgi naidu pret okupācijas režīmu. Tomēr ik gadu, tuvojoties gaišajām dienām, tās sildīja ar savu atblāzmu, deva cerības, ka kādreiz ausīs brīvības rīts.

Viena no gaišākajām dienām nesenajā pagātnē bija 1941. gada 1. jūlijs, kad aizsargi un nacionālie partizāni patrieca komunistu bandas no Rīgas centra un daudzām Latvijas vietām. Rīgas radiofonā droši un brīvi Latviju pāršalca mūsu tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju! Un pēc šausmīgā komunistu terora laika Latvijā atkal sasaucās sarkanbaltsarkanie karogi. Vācu armija ienāca jau atbrīvotā un Latvijas karogiem rotātā Rīgas centrā. Vācu armijas karavīrus pateicībā par palīdzību atbrīvošanā no komunistu jūga sveica ar ziediem.

Tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, pateicoties lidotāja Ulda Freimaņa kunga vērtīgai idejai, varam droši un brīvi doties ar ziedu veltēm pie Brīvības pieminekļa, lai pateiktos tiem latvju varoņiem, kas izcīnīja šo dienu.

Notikumi > 1987. gada 14. jūnijs – sākums komunisma impērijas sabrukumam

Ir dzīves mirkļi, kas saglabājas atmiņās uz mūžu, tās nedziest, nepārklājas ar aizmirstības miglu, un pēc gadu desmitiem ir tik pat skaidras, ka liekas, viss būtu noticis tikai vakar. Ir cilvēki, kas kā spožas zvaigznes atmirdz dzīves tumšākajā ikdienā, cilvēki, kas bezbailīgi spēj izteikt savas un lielākās latviešu tautas daļas domas un dot cerību, ka ausīs brīvības rīts.

Manā dzīvē ir bijuši divi brīži, kas nekad neizgaisīs no atmiņas. Pirmais bija jau sen, vēl bērnībā, kas redzēju leģionārus dodoties uz fronti, otrais drūmajā okupācijas laikā – pirmā helsinkiešu uzdrīkstēšanās paust savu nostāju pret komunistisko režīmu. Tas bija neaizmirstamā 1987. gada 14. jūnijā. Redzētais atmiņā saglabājies tik spilgti, ka nespēju par to runāt pagātnē.

Ir drūmi pelēka 14. jūnija diena. Atceroties tos daudzos tūkstošus Latvijas patriotu, kam šajā dienā sākās Golgātas ceļš, raud pat debesis; un ir cerība, ka šodien, pēc daudziem gadu desmitiem, viņu piemiņas atkal tiks godātas, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Notikumi > Par Latviju...

Tuvojas 25. marts. Drūmā, pat neizsakāmi melnā diena, kad manu vecāku ģimeni, protams, arī mani, tāpat kā tos daudzos tūkstošus latviešu, čekisti aizveda no mājām. Toreiz mūs kravas automašīnā, ar apsardzi, nogādāja uz Ogri, kur jau gaidīja aizrestoti lopu vagoni. Vagonā bēdu sagrauzti cilvēki, bezcerība. Nākamās dienas pievakarē sākās ceļš pretī nezināmam. Vagons sakustējās, sapratām, ka mūsu vagonu rindai pievieno vēl vairākus vagonus, kā vēlāk uzzinājām, ar likteņa biedriem no Šķirotavas. Lēni tika uzsākts ceļš uz austrumiem. Pēkšņi, kā paklausīdami nedzirdāmai komandai, bēdu nomāktie un nezināmam liktenim nolemtie piecēlās, un vagonu pāršalca tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju!

Atmiņā uzaust arī visskaistākais 25. marts, kad beidzot laimējās nolikt ziedus mūsu Svētvietā, godinot tos, kuri neatgriezās. Tas bija 1988. gada 25. martā. Tās dienas notikumus vēl nav skārusi aizmirstības rūsa, tādēļ stāstīšu par bijušo tagadnē.