Latvijas prezidentam V. Zatleram
Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
no
Kaspara Bērziņa p.k.210571-10626

Prezidenta kungs.

Pie šajā vēstulē izklāstītā esmu nonācis ilgstošu pārdomu ceļā.

Pēc tā saucamās neatkarības atgūšanas latvieši piedzīvoja milzīgu emocionālo pacēlumu. Ikviens bija pilns iniciatīvas un cerību, jo sen lolotais sapnis – pašiem sava valsts – it kā bija piepildījies. Taču es uzskatu, ka tā ir milzīga krāpšana. Ja okupācijas vara izlemtu piešķirt neatkarību kādai okupētai valstij, tad tā šo faktu paziņotu un atkāptos. Taču tā vietā tieši šī pati okupācijas vara, saglabājot visu – gan formālo, gan neformālo ietekmi ikvienā teritorijas pārvaldes sfērā, rīko vēlēšanas, izdod likumus, maina pilsoņu loku utt. Tātad Latvijas Valsts pēc būtības ir salīdzināma ar fiktīvu komercfirmu, kurā īpašuma kontrolpakete vēl joprojām ir okupantu valdījumā.

Augstākminēto faktu apliecina arī Valsts pārvaldnieku divkosība ne tikai paziņojumos par dažādiem piemiņas datumiem, bet arī aktīva rīcība apkarojot vienus, bet atbalstot vai, mazākais, izliekoties neredzam citus – okupantu un kolonistu rīkotos pasākumus.

Tāpat nav mazsvarīgi, ka milzīgs okupācijas armijas dzīvais spēks vēl joprojām atrodas Latvijā. Jā, tās vairs nav aktīvas karaspēka daļas, taču nedrīkst aizmirst, ka šo karavīru uzskati ir kā jau karavīriem, un viņi savus bērnus audzina tādā pašā garā. To apliecina milzīgais okupantu armiju slavinošo pasākumu apmeklējums.

Brīvības piemineklis ir daudz ko piedzīvojis. 1934. gadā par latvju tautas saziedotiem līdzekļiem tapa mūsu svētvieta, kurā ir tik izteiksmīgi attēlotas mūsu tautas ilgas pēc brīvības, neatkarības un būt reiz kungiem savā tēvu zemē. Kuru vel papildina ikvienam latvietim tik tuvie vārdi «Tēvzemei un brīvībai.» Arī māte Latvija turot pret debesīm un sauli paceltās rokās trīs apzeltītās zvaigznes ir piedzīvojusi gan svešus karapulkus nākot, gan ari tos aizejot. Bet vislielāko kaunu tā piedzīvo redzot, ka miliči vai policisti ar nožogojumiem liedz pašu tautai apmeklēt savu svētvietu, ko tā pati sev uzcēlusi. Sākumā to aizliedza sveša, bet tagad jau pašu, likumīgi ievēlētā vara. Tā ir mūsu svētvieta ,kur vienoti latvju tautu pulcējās, gan prieka, gan bēdu grūtajos brīžos, gan arī, lai pieminot pateiktos saviem varoņiem. Līdzīgi, kā debesu brīnums staltajai statujai izdevās paglābties pat no komunistu barbariem, jo šie nezvēri iznīcināja ikvienu latvisku pieminekli.

Nupat jūlija sākumā atkal sacēlās kņada, kur tika pieminēti brīvības, Brīvības pieminekļa, latvju tautas un demokrātijas vārdi. Viss sākās, kad sirmais latviešu patriots Tautas atmodas un barikāžu aktīvists Uldis Freimanis gribēja pateikties latviešu pretošanās dalībniekiem un nacionāliem partizāniem, kuri 1941. gadā vieni paši bija atbrīvojuši daudzas apdzīvotās vietas un padzinusi sarkanos okupantus vēl pirms vācu armijas ienākšanas. Tā paglābjot daudzus latviešus no nošaušanām un plānotām izsūtīšanām.