Saruna ar biedrības «Latvietis» Pārstāvju sapulces priekšsēža vietnieku Leonardu Inkinu 3. daļa (nobeigums)

Laikraksts DDD Nr. 15(269) 2012. gada 10.–23. augusts

http://fronte.lv/2012/08/vienot-var-tikai-ideja/

 DDD: Kāds ir Eiropas Savienības liktenis, vai, jūsuprāt, tā kādu laiciņu vēl pastāvēs?

 L.I.: Šodien kafiju nedzēru, tā kā biezumos nepaskatījos (smejas). Ja mēs palūkosimies uz šo jautājumu drusku citādāk – kāds liktenis ir tiem, kas ir iecerējuši tautu paverdzināšanu, degradēšanu, kas tiek īstenots caur Eiropas Savienību, tad, atgriežoties pie tā, par ko mēs tikko runājām – par Antikrista nākšanu pie varas, ES jau varbūt transformēsies. Bet tas ļaunums no tā vājāks nepaliks. Viņš iegūs citas formas, bet paliks vēl stiprāks. Varbūt tajā nākamajā savienībā, kas no šīs izveidosies, būs kas savādāks. Viņa var būt būs neoficiāla savienība – jebkāda, to jau nevar paredzēt. Bet, ja šai savienībā vēl ir arī labas lietas klāt, tad tur viņu būs mazāk. Arī Eiropas Savienības veidošanai tomēr klāt stāv ļaunums. Ja mēs uzskatām, ka tur ir labi onkulīši, kas tikai kļūdījušies, tad, protams, mēs varam iet pie ministra, stāstīt viņam, ka labais ministrs vienkārši nesaprot, es atnākšu un viņam izskaidrošu…

Saruna ar biedrības «Latvietis» Pārstāvju sapulces priekšsēža vietnieku Leonardu Inkinu 2. daļa

Laikraksts DDD Nr. 14(268) 2012. gada 29. jūlijs – 9. augusts

DDD: Iepriekš Jūs sacījāt, ka nav neviena cilvēka, kuru «saimnieki» nevarētu piespiest darīt to, ko viņš negrib. Iebildīšu, jo domāju, ka mūs nevar piespiest, arī Jūs taču nevar piespiest…

 L.I.: Pateikšu kāpēc. Tāpēc, ka mēs viņiem neesam bīstami un neesam vajadzīgi. Ja būtu vajadzīgi un tas būtu ļoti nepieciešams, atrastos metodes, kā piespiest – tas ir tikai laika jautājums. Protams, ir cilvēki, kuri pretojas un aiziet bojā – viņu salauž, bet lielākā daļa tomēr saliecas. 

http://fronte.lv/2012/07/vienot-var-tika…

Saruna ar biedrības «Latvietis» Pārstāvju sapulces priekšsēža vietnieku Leonardu Inkinu 1. daļa

Laikraksts DDD Nr. 13(267) 2012. gada 13.–23. jūlijs

DDD: Ierosinājums uzaicināt jūs uz interviju ir mūsu lasītājas vēstule, ko publicējām iepriekšējā laikrakstā. Lasītāja aicina latviešu apvienoties un stāties biedrībā «Latvietis». Biedrības programmā teikts: «Biedrības «Latvietis» mērķis un uzdevums ir aizstāvēt latviešu sociālās intereses un polītiskās tiesības un panākt, lai Latvijā latviešiem būtu pirmtiesības [..].»

Iespējams, ka daļa laikraksta «DDD» lasītāju pat nezina par jums. Ar ko nodarbojas biedrība «Latvietis», kādas ir jūsu pašreizējās aktivitātes?

Leonards Inkins: Domāju, ja es pilnībā uz šo jautājumu atbildētu, laikrakstā nepietiktu vietas nekam citam. Atbildi zinu, taču tā sastāvēs no vairākiem «nē», bet būs ļoti maz «jā». Tas nozīmē – ja mēs 20 gadus cīnāmies un rezultāts ir ar mīnuss zīmi, tad kaut ko mēs darām nepareizi – tas ir jāatzīst, jo vēlamā rezultāta nav.

Naktī no 16. uz 17. jūniju mūžībā aizgājis biedrības «Latvietis» prezidents, mācītājs Kārlis Zuika.

Kārlis Zuika dzimis un audzis Latvijas brīvvalstī, pats savām acīm redzējis tās bojāeju un piedzīvojis Baigo gadu. Brīvprātīgi iestājies Latviešu leģionā, pēc Otrā Pasaules kaŗa dzīvojis Vācijā, kļuvis par garīdznieku. Kopš biedrības «Latvietis» dibināšanas 1999. gadā bijis tās prezidents.

Radio NABA raidījumā «Tēvijas Laikmets» ar Latvijā pazīstamiem vēsturniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem tiek diskutēts par vēsturi bez cenzūras un klišejām, runājot arī par noklusētiem tematiem. Izrādās, ka tie nav pieņemami Izraēlas valstij, kuŗas vēsture ir pārpilna ar starptautisko tiesību pārkāpumiem un agresiju – piemēram, bez tiesas un pierādījumiem nogalinot izcilo latviešu lidotāju Herbertu Cukuru, kā arī veicot genocidu pret palestīniešiem.

Izraēla nekad nav uzskatījusi par nepieciešamu un vajadzīgu atvainoties par savu tautiešu izdarītajiem noziegumiem pret citām tautām – arī latviešiem. Izraēlas valsts atļaujas iejaukties suvērēnas valsts plašsaziņas līdzekļu darbībā.

2012. gada 18. februārī notiks tautas nobalsošana par likumprojektu «Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē». Likumprojekts paredz mainīt Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104. pantu, iekļaujot tajos nosacījumu par krievu valodu kā otru valsts valodu, nosakot, ka arī pašvaldībās darba valodas ir latviešu un krievu valoda un ikvienam ir tiesības saņemt informāciju latviešu un krievu valodā.

Biedrība «Latvietis» uzskata, ka šīs tautas nobalsošanas ierosināšanas cēlonis ir Latvijas Republikas okupācija 1940. gadā un tās seku legālizēšana, ar pašu latviešu rokām padarot okupantus par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem. Referendums nav par valsts valodu, bet gan par to, ka iekaŗotājs kopā ar pakļautajiem turpmāk kopīgi demokratiski lems, kā dzīvot. Tā kā tas ir tikai viens no soļiem, kā legālizēt okupācijas sekas, svarīgs ir nevis šīs nobalsošanas rezultāts, bet gan latviešu līdzdalība nelikumīgā referendumā. Okupantiem vajadzīgo balsu skaitu viņi agrāk vai vēlāk savāks, jo vēlētāju loks naturalizācijas dēļ ar katru gadu kļūst arvien nelatviskāks.

Šogad biedrība «Latvietis» bija izsludinājusi fotokonkursu «Kamera apsūdz». Tajā jūs tikāt aicināti piedalīties apsūdzības veidošanā, fotogrāfējot Latvijas postažu un uz latviešu posta un nelaimēm būvētās pilis un izšķērdību. Aicinājām fotoattēlos fiksēt situāciju, kas veidojusies, pateicoties valdošā režīma noziedzīgajai bezatbildībai.

Šajā laikā esam saņēmuši vairākus fotoattēlus, kuŗos atainots Latvijas patiesais stāvoklis - valdošā režīma organizētā Latvijas izzagšana un izputināšana.

2009. gada 18. aprīlī viņsaulē aizgājis Kārlis Rebiņš. Kārlis dzimis 1924. gada 10. septembrī Sēlijā, 18 km no Daugavpils Vecsalienā Salienas pagasta «Sudrabos»).

1940. gadā okupanti pārtrauca latviešu zemnieku mierīgo dzīvi.

Sākās Otrais pasaules karš. Rebiņu ģimenei izdevās pārdzīvot Baigo gadu. Tēvam gan šajā laikā nācās slēpties mežā.

1942. gadā Kārlis kopā ar brāli iestājas vācu vilcienu apsardzes dienestā, bet 1943. gadā viņš jau ir latviešu leģiona 19. divīzijas karavīrs. Seko kaujas Tīreļpurvā, Kurzemes cietoksnī, Vācijā, cīņas Dienvidslāvijā pret Tito partizāniem, amerikāņu gūsts.

Pēc atbrīvošanas no gūsta un dažiem Vācijā pavadītiem gadiem 1951. gadā Kārlis Rebiņš kopā ar savu brāli Zigfrīdu Rebiņu izceļo uz Ameriku, kur pavadīts gandrīz viss darba mūžs, nodibināta ģimene, pasaulē nākušas divas meitas.

Griežat ceļu sveši kungi,
Es jums ceļa negriezīšu:
Es dižens tautu dēls,
Latvju zemes sargātājs.

Biedrība Latvietis aicina apzināt un dokumentēt Latvijas patieso stāvokli fotogrāfijās.

Mēs zinām, ka mūsu valsts, pateicoties valdošā režīma noziedzīgajai bezatbildībai ir ekonomiski sagrauta, taču katrs apgalvojums ir jāpamato. Vislabākais pamatojums un pierādījums Latvijas izzagšanai un izputināšanai ir fotografijas (attēli), kas neapstrīdami apsūdz varnešus. Aicinām ikvienu piedalīties šādas apsūdzības veidošanā, fotografējot Latvijas postažu un uz latviešu posta un nelaimēm būvētās pilis un izšķērdību.

Laikā, kad daudzus no mums nomāc nolemtība un bezcerības sajūta, aicinām nepadoties. Aicinām cīnīties.

Mūsu likstas izriet no vienaldzības, maldiem un nezināšanas. Kopā kliedēsim vienaldzību, dalīsimies informācijā un grausim maldus.

Katra mēneša pirmajā pirmdienā un sestdienā veidojam raidījumu ciklu «Būt latvietim». Tajā tiek runāts par visu, kas ir patiesi svarīgs un rūp latviešiem. Bet ar divām stundām mēnesī ir par maz, lai tam būtu ietekme.

Diemžēl, neesam tik bagāti, lai varētu pirkt raidlaiku TV un reklāmas laiku valsts radio. Bet mēs, ar jūsu palīdzību, varētu apmaksāt papildus radio «Merkurs» raidlaiku un panākt, lai mūsu raidījumus var klausīties, tajos piedalīties un līdzdarboties vairāk cilvēku. Tā mēs vairosim savas prasmes kļūsim labāki, gudrāki un varošāki.

Padomā, vai Tev būs liels zaudējums, ja atteiksies no vienas cigarešu paciņas un tās vērtību ziedosi raidījumam? Padomā, vai Tu daudz zaudēsi, ja atteiksies no alus pudeles un tai paredzēto naudu atdosi ziedojumā? Šādi varētu turpināt, bet būtība ir tā, ka, atsakoties no maznozīmīgiem sīkumiem, mēs visi kopā varam izdarīt lielas lietas.

Ziedo raidījumam «Būt latvietim» kaut mazumiņu, tikai tik, cik vari atļauties, un tas būs tavs ieguldījums latviskas Latvijas atjaunošanā.

2010. gada 30. augustā un katra mēneša pēdējā pirmdienā 18.00 radio «Merkurs» 1485 kHz klausāmies biedrības «Latvietis» raidījumu ciklu «Būt latvietim». Iespējams klausīties arī tīmeklī, uzklikšķinot uz «Radio Merkurs» logotipa.

Šī raidījuma temats: Vai dabā ir labais un sliktais?

Šajā raidījumā:

Tev bērnībā droši vien neskaitāmas reizes ir nācies dzirdēt: «Tā nedari, tas ir slikti!» vai: «Dari tā, tas ir labi!» Šīs pamācības mums ar laiku tā apnīk, ka rodas iekšējs protests un gribas par spīti darīt tieši pretēji gādīgās mātes vai tēva ieteikumam. Atsevišķos gadījumos mēs tādēļ nokļūstam sarežģītās vai pat bīstamās situācijās. Tomēr visbiežāk nekas ļauns nenotiek, un mēs, apmierināti ar sevi, dzīvojam tālāk.

Latvijas prezidentam V. Zatleram
Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
no
Kaspara Bērziņa p.k.210571-10626

Prezidenta kungs.

Pie šajā vēstulē izklāstītā esmu nonācis ilgstošu pārdomu ceļā.

Pēc tā saucamās neatkarības atgūšanas latvieši piedzīvoja milzīgu emocionālo pacēlumu. Ikviens bija pilns iniciatīvas un cerību, jo sen lolotais sapnis – pašiem sava valsts – it kā bija piepildījies. Taču es uzskatu, ka tā ir milzīga krāpšana. Ja okupācijas vara izlemtu piešķirt neatkarību kādai okupētai valstij, tad tā šo faktu paziņotu un atkāptos. Taču tā vietā tieši šī pati okupācijas vara, saglabājot visu – gan formālo, gan neformālo ietekmi ikvienā teritorijas pārvaldes sfērā, rīko vēlēšanas, izdod likumus, maina pilsoņu loku utt. Tātad Latvijas Valsts pēc būtības ir salīdzināma ar fiktīvu komercfirmu, kurā īpašuma kontrolpakete vēl joprojām ir okupantu valdījumā.

Augstākminēto faktu apliecina arī Valsts pārvaldnieku divkosība ne tikai paziņojumos par dažādiem piemiņas datumiem, bet arī aktīva rīcība apkarojot vienus, bet atbalstot vai, mazākais, izliekoties neredzam citus – okupantu un kolonistu rīkotos pasākumus.

Tāpat nav mazsvarīgi, ka milzīgs okupācijas armijas dzīvais spēks vēl joprojām atrodas Latvijā. Jā, tās vairs nav aktīvas karaspēka daļas, taču nedrīkst aizmirst, ka šo karavīru uzskati ir kā jau karavīriem, un viņi savus bērnus audzina tādā pašā garā. To apliecina milzīgais okupantu armiju slavinošo pasākumu apmeklējums.

Biedrība «Latvietis» izsaka atbalstu 1. jūlija gājiena organizētājam Uldim Freimanim un visiem, kas tajā piedalījās.

Plašsaziņas līdzekļi jau 20 gadus cenšas iestāstīt, ka Latvija esot tiesiska, neatkarīga un demokrātiska valsts, taču notikušais liecina par pretējo. Līdzībās runājot – 80to gadu beigās un 90to gadu sākumā mums ļāva paspēlēties smilšukastē, celt smilšu pilis un vizināties ar rotaļu auto, un mēs iedomājāmies, ka tas ir pa īstam, bet šī gada 1. jūlijs pierādīja, ka tā bija tikai viltīga krāpšana.