Gan cilvēku, gan tautas mūžā ir gaišas un tumšas dienas; viss mainās tomēr kā sliktais, tā labais saglabājas paaudžu atmiņās. Baismo dienu atmiņu uguns gadu desmitiem gruzdēja latviešu sirdīs, to nespēja izdzēst ne okupantu propaganda, ne bailes no represijām, ne laika tecējums. Šīs atmiņas nedziestoši kvēloja, radot vienīgi naidu pret okupācijas režīmu. Tomēr ik gadu, tuvojoties gaišajām dienām, tās sildīja ar savu atblāzmu, deva cerības, ka kādreiz ausīs brīvības rīts.

Viena no gaišākajām dienām nesenajā pagātnē bija 1941. gada 1. jūlijs, kad aizsargi un nacionālie partizāni patrieca komunistu bandas no Rīgas centra un daudzām Latvijas vietām. Rīgas radiofonā droši un brīvi Latviju pāršalca mūsu tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju! Un pēc šausmīgā komunistu terora laika Latvijā atkal sasaucās sarkanbaltsarkanie karogi. Vācu armija ienāca jau atbrīvotā un Latvijas karogiem rotātā Rīgas centrā. Vācu armijas karavīrus pateicībā par palīdzību atbrīvošanā no komunistu jūga sveica ar ziediem.

Tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, pateicoties lidotāja Ulda Freimaņa kunga vērtīgai idejai, varam droši un brīvi doties ar ziedu veltēm pie Brīvības pieminekļa, lai pateiktos tiem latvju varoņiem, kas izcīnīja šo dienu.

Ir dzīves mirkļi, kas saglabājas atmiņās uz mūžu, tās nedziest, nepārklājas ar aizmirstības miglu, un pēc gadu desmitiem ir tik pat skaidras, ka liekas, viss būtu noticis tikai vakar. Ir cilvēki, kas kā spožas zvaigznes atmirdz dzīves tumšākajā ikdienā, cilvēki, kas bezbailīgi spēj izteikt savas un lielākās latviešu tautas daļas domas un dot cerību, ka ausīs brīvības rīts.

Manā dzīvē ir bijuši divi brīži, kas nekad neizgaisīs no atmiņas. Pirmais bija jau sen, vēl bērnībā, kas redzēju leģionārus dodoties uz fronti, otrais drūmajā okupācijas laikā – pirmā helsinkiešu uzdrīkstēšanās paust savu nostāju pret komunistisko režīmu. Tas bija neaizmirstamā 1987. gada 14. jūnijā. Redzētais atmiņā saglabājies tik spilgti, ka nespēju par to runāt pagātnē.

Ir drūmi pelēka 14. jūnija diena. Atceroties tos daudzos tūkstošus Latvijas patriotu, kam šajā dienā sākās Golgātas ceļš, raud pat debesis; un ir cerība, ka šodien, pēc daudziem gadu desmitiem, viņu piemiņas atkal tiks godātas, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Tuvojas 25. marts. Drūmā, pat neizsakāmi melnā diena, kad manu vecāku ģimeni, protams, arī mani, tāpat kā tos daudzos tūkstošus latviešu, čekisti aizveda no mājām. Toreiz mūs kravas automašīnā, ar apsardzi, nogādāja uz Ogri, kur jau gaidīja aizrestoti lopu vagoni. Vagonā bēdu sagrauzti cilvēki, bezcerība. Nākamās dienas pievakarē sākās ceļš pretī nezināmam. Vagons sakustējās, sapratām, ka mūsu vagonu rindai pievieno vēl vairākus vagonus, kā vēlāk uzzinājām, ar likteņa biedriem no Šķirotavas. Lēni tika uzsākts ceļš uz austrumiem. Pēkšņi, kā paklausīdami nedzirdāmai komandai, bēdu nomāktie un nezināmam liktenim nolemtie piecēlās, un vagonu pāršalca tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju!

Atmiņā uzaust arī visskaistākais 25. marts, kad beidzot laimējās nolikt ziedus mūsu Svētvietā, godinot tos, kuri neatgriezās. Tas bija 1988. gada 25. martā. Tās dienas notikumus vēl nav skārusi aizmirstības rūsa, tādēļ stāstīšu par bijušo tagadnē.

aizsteigušies kopš tā laika, kad abas latviešu divīzijas Krievijā, pie Veļikajas upes, vienotā frontē cīnījās pret sarkano armiju. Pēc vairākiem gadiem, jau trimdā, DV šo datumu, 16. martu, nosauca par Latviešu Leģiona dienu, pieminot šajā dienā gan tos leģionārus, kas 2. Pasaules kara laikā ziedoja savas dzīvības par Tēvzemes brīvību, gan tos, kas garīgi nesalauzti izgāja komūnisma elli, gan tos, kas nokļuvuši trimdā, savos darbos un domās dega par Latviju.

Sen apklusuši kara dārdi, sen kā austrumu tā Latvijas zeme sedz simtiem varoņu. Austrumu frontē palikušo piemiņu glabā Lestenes memoriālā siena; tur iegravēti par Latvijas brīvību kritušo vārdi, tie vienmēr atgādinās par tiem, kas nepārnāca.

Biedrība «Latvietis» uzskata, ka 16. marts ir piemiņas diena latviešu leģionāriem un tiem, kas gan padomju gados, gan tā saucamajā neatkarīgajā Latvijā gāja bojā, cīnoties par latvisku Latviju.

2010. gada 16. martā biedrība «Latvietis» aicina piedalīties piemiņas pasākumos un nolikt ziedus latviešu leģionāru piemiņai pie Brīvības pieminekļa.

Kā katru gadu pie mums Latvijā no Vācijas atbrauc latviešu tautas draugs un patriots, bijušā Jelgavas apriņķa Staļģenes pagasta «Viduču» māju saimnieka, aizsarga, latviešu leģionāra Ludviga Šmita dēls Joahims Zīgerists. J. Zīgerists man atmiņā palicis kā nacionālās partijas dibinātājs Latvijā, pirmo uguņošanu autors Jelgavā, cilvēks, kas Latvijas sērdieņiem devis vairāk kā visi Saeimas deputāti kopā. Ziedotas gultas, televizori un medikamenti slimnīcām, dāvanām apveltīti represētie, leģionāri un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Staļģenē darbojas pansionāts. Vairākus gadus uz Ziemassvētku un Jaungada svinībām Vācijā uzaicinātas delegācijas no Latvijas.

Vēl dzīvi!

Rimusies kauja, tikai klusajā laukā
Naktīs kritušo dvēseles saukā:
Turat modrīgu sardzi, jūs, kas vēl dzīvi,
Un pieminiet, kad reiz staigāsiet brīvi,
Mūs, kurus aprija asiņu dūkstis,
Izlietas Ziemsvētku kaujā pie Džūkstes!

Paulis Kalva, 19.div. kara ziņotājs