– Saki, kur tagad dzīvo tava cilts? – jautā mednieks Vanagacis savam draugam Čingačgukam Dž. F. Kupera pazīstamajā romānā «Pēdējais mohikānis». Un indiānis atbild:

– Kur palikuši aizgājušo vasaru ziedi? Apbiruši cits pēc cita... Mans dēls ir «pēdējais mohikānis».

Bieži runājam par kolonistiem, bet domājam par civīlokupantiem.

Runājam par mazākumtautībām, bet domājam par krievvalodīgajiem sveštautiešiem.

Runājam par cittautiešiem, bet domājam par t.s. pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

– Viss gluži kā biezā putrā...

Daudzmaz teorētiski uz šiem jautājumiem varētu atbildēt, ka Latvija ir Eiropas valsts, kas atrodas Eiropas Ziemeļu daļā – Baltijas jūras ZA krastā. Robežojas ar Lietuvu, Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju. Kā valsts tā ir tikusi izveidota 1918. gada 18. novembrī, laika posmā, kad sabruka Krievijas impērija, kuras sastāvā atradās Latvijas teritorija. Kā demokrātiska valsts Latvija pastāvēja līdz 1934. gada 15. maijam, kad tā pārtapa par autoritatīvu valsti, kas savukārt pastāvēja līdz 1940. gada 17. jūnijam, kad Latviju varmācīgi iekļāva PSRS. Tās sastāvā Latvija atradās līdz 1991. gada 21. augustam, šajā pat datumā arī izstājoties no PSRS. Pēc izstāšanās no PSRS tika atjaunota Satversmes darbība un atkal iedibināts demokrātisks valsts pārvaldes režīms. Savukārt latviešu tauta ir pamattauta, kas vēsturiski apdzīvo Latvijas teritoriju. Tā ir radusies no seno baltu ciltīm, kas šajā teritorijā ienāca, beidzoties ledus laikmetam.

Grafiski attēlojot, alkohola patēriņa dinamika pa gadiem izskatās šādi.

Vēsturiski 1980.gadu sākumā alkohola patēriņš toreizējā Latvijas PSR bija ļoti augsts. Pēc Andropova ieviestā «sausā likuma» tas strauji kritās, minimumu sasniedzot 1987. gadā. Kad 1988. gadā «sausais likums» tika atcelts, alkohola patēriņš kāpa, tomēr pēc inerces vēl bija salīdzinoši neliels. Latvijai atgūstot neatkarību, tas atkal nedaudz kritās, bet kāpa, sākot ar 1993.gadu – laiku, kuŗā tika sagrauta Latvijas rūpniecība un strauji pieauga bezdarbs. Alkohola patēriņš atkal kritās ap 1995.gadu, kad Latvijas ekonomika sāka lēnām atkopties, tomēr kritumu pārtrauca 1999.gada krize. Alkohola patēriņa kritums atsākās 2000.-2001.gadā, tomēr pēc 2001.gada alkohola patēriņš strauji kāpa. Izņēmums bija 2003.gads, kad alkohola patēriņš nedaudz kritās ieviestā aizlieguma dēļ lietot alkoholu sabiedriskās vietās, kā arī akcizes nodokļa kāpumu. 2008. gadā alkohola patēriņš sasniedzis Latvijas atjaunotās neatkarības laika rekordu – 10 litri absolūtā alkohola uz iedzīvotāju gadā. Prognozējams, ka valstī esošās krizes dēļ 2009.gadā alkohola patēriņš vēl augs. Precīzāki dati aplūkojami 1.tabulā. Datos nav iekļauts nelegalā alkohola patēriņš.

Pēc 3.tabulā apkopotajiem datiem redzams, ka pēdējo gadu laikā latviešu skaits katru gadu samazinās par 3 – 5 tūkstošiem. Kopumā Latvijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par 10 – 15 tūkstošiem.

Vēsturiski demografiskā situācija Latvijā veidojusies, 1980.gadu sākumā esot samērā mazai dzimstībai (dabiskais pieaugums – 3 – 7 tūkstoši gadā). Ieviešot «sauso likumu», dabiskais pieaugums nekavējoties sasniedza 10 tūkstošus, dzimstībai strauji pieaugot, bet mirstībai strauji sarūkot (sk. 2.tabulu). Pēc «sausā likuma» atcelšanas dzimstība strauji samazinājās (salīdzinājumam – 1987.gadā dzimuši 42135, bet 1993. - 26759), bet mirstība palielinājās un saglabāja līmeni 32000-33000 mirušu Latvijas iedzīvotāju gadā. 1991.gadā pirmo reizi mirstība pārsniedza dzimstību, un šāda tendence ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.

Šajā pētījumā apkopoti statistikas dati par alkohola patēriņu Latvijā, kā arī dažādiem demografiskiem rādītājiem. Veikta datu analize, lai noskaidrotu alkohola patēriņa korrelāciju ar dabisko pieaugumu. Pētījuma beigās apkopota iegūtā informācija, kā arī veikti secinājumi.

Pētījuma «Alkohola lietošanas ietekme uz latviešu dabisko pieaugumu» mērķis ir noskaidrot, vai un kā alkohola patērēšana ietekmē Latvijas iedzīvotāju (un attiecīgi latviešu) dabisko pieaugumu.

Projekts sadalīts vairākās daļās. Pirmajā daļā veikta datu apkopošana, datus iegūstot no Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes, Latvijas Narkoloģijas centra, kā arī Latvijas Republikas Veselības ministrijas. Otrajā daļā veikta datu apstrāde un informācijas analize, meklējot korrelācijas starp alkohola patēriņu un dzimstību, mirstību. Trešajā daļā apkopoti secinājumi no analīzes rezultātā iegūtās informācijas.

Atskatieties atkal atpakaļ uz visām 1. tabulas iezīmēm. Tās veido sistēmu. Baltie konsekventi ļoti daudzās jomās caurmērā atrodas starp melnajiem un austrumniekiem. Vēl, grupai ar vislielākajām smadzenēm ir zemākais divu olšūnu dvīņu līmenis! Kāpēc? Atbilde meklējama evolūcijā. Neviena teorija, kas balstīta tikai uz kultūras atšķirībām, nevar izskaidrot visas šīs iezīmes kopā ņemtas. Bet pastāv gēnos balstīts izskaidrojums, kas skaidri ietver kompromisu starp atražošanās centieniem (dvīņu līmeņi) un smadzeņu izmēru. Šie modeļi veido to, ko sauc par «dzīves ciklu». Tie kopā attīstījās, lai tiktu galā ar dzīves pārbaudījumiem – izdzīvošanu, augšanu un atražošanos.

Es esmu izskaidrojis rasu modeli smadzeņu izmērā, intelektā un citos rādītājos, izmantojot uz gēniem balstītu dzīves cikla teoriju, ko evolūcijas biologi sauc par atražošanās stratēģiju r-K skalu. Vienā šīs skalas galā ir r-stratēģijas, kas balstās uz augstu atražošanās līmeni. Otrā galā ir K-stratēģijas, kas balstās uz augsta līmeņa vecāku rūpēm. Šo skalu pamatā izmanto, lai salīdzinātu dažādu sugu dzīvnieku dzīves ciklus. Es esmu to izmantojis, lai izskaidrotu mazākas, bet īstas atšķirības starp cilvēku rasēm.

Rasu atšķirībām smadzeņu izmērā un IQ, līdz ar atšķirībām testosterona līmenī ir nopietna ietekme uz sociālo uzvedību. Piemēram, ASV austrumnieki tiek uzskatīti par «paraugminoritāti». Viņu starpā ir mazāk laulību šķiršanu, ārpus-laulības dzemdību un gadījumu par pāridarījumiem bērniem nekā baltajiem. Vairāk austrumnieku beidz koledžu un mazāk nokļūst cietumā. Melnie savukārt ir 12% no kopējā iedzīvotāju skaita, bet sastāda 50% cietumnieku kopskaita. ASV noziedzības rasu modelis nav radies vietēju apstākļu kā «balto rasisma» dēļ. Jau gandrīz 20 gadus es sekoju līdzi Interpola Gadagrāmatām un publicētajiem materiāliem par pasaules noziedzības statistiku. Tie konsekventi parāda, ka vardarbīgu noziegumu (slepkavība, izvarošana un smags uzbrukums) līmenis Austrumāzijas un Klusā okeāna valstīs ir ap trīs reizes zemāks kā Āfrikas un Karību reģiona valstīs. Baltie Eiropas valstīs ir starpposms. Piemēram, 1996. gada vardarbīgu noziegumu līmenis bija: Austrumāzijas valstīs - 35 uz 100000 iedzīvotājiem; Eiropas valstīs - 42; un Āfrikas un Karību reģiona valstīs, 149 (skatīt 5. tabulu).

Rasu atšķirības smadzeņu izmērā ir uzskatāmi parādītas ar četrām dažādām metodēm: (1) magnētiskās rezonanses izmeklēšanu, (2) smadzeņu svaru līķu sekcijās, (3) galvaskausa iekšpuses apjomu un (4) ārējiem galvas mērījumiem. Šī informācija ir apkopota 2. tabulā, kas parāda smadzeņu vidējos izmērus, iegūtus no četriem mērīšanas veidiem, kur arī, cik iespējams, ņemts vērā ķermeņa izmērs. Austrumniekiem tas vidēji bija 1,364 cm³, baltajiem vidēji 1,347 cm³ un melnajiem - 1,267 cm³. Dabiski, ka izmēri atšķiras atkarībā no parauga, un rezultāti arī pārklājas. Tomēr rezultāti, kas iegūti ar dažādām metodēm, no dažādiem paraugiem, novērtēti laikā no 1840-tiem līdz 1990-tiem gadiem, parāda to pašu stingro modeli.

Esmu atklājis to, ka smadzeņu izmērā, intelektā, temperamentā, seksuālajā uzvedībā, auglībā, augšanās ātrumā, dzīves ilgumā, noziedzībā un ģimenes stabilitātē austrumnieki kā grupa konsekventi nostājas vienā spektra galā, melnie otrā galā, bet baltie atrodas vidū. Caurmērā austrumnieki nobriest lēnāk, ir mazāk auglīgi, seksuāli mazaktīvāki un ar lielākām smadzenēm un augstākiem IQ rādītājiem. Melnie katrā no šiem rādītājiem ir pretējā pozīcijā. Baltie atrodas vidū, bieži tuvu austrumniekiem (skatīt 1. tabulu).

Nelielā eseja «Vai rases piederībai ir nozīme cilvēka raksturojumā?» lasītājam sniedz ieskatu diskusijā par rasi. Šis temats daudziem var raisīt mulsumu: kāpēc tas vispār vajadzīgs? kāda jēga par to runāt? neesam taču rasisti... Jā, mūsdienās bieži sastopama parādība ir iegūt «rasista» palamu, vien ieminoties par tādu lietu kā «rase». Bet vai tāpēc no tās būtu jāizvairās, no tās jābēg? Rase ir realitāte, un tas uzsvērts arī profesora Ruštona darbos. Multikulturālā Rietumeiropa, kur valdošā ideoloģija noliedz jebkādas rasu atšķirības, slīkst starprasu konfliktos, kuri nav novēršami, ja netiek izprasti to dziļākie cēloņi. Ieskatoties jebkurā plašsaziņas līdzeklī, kļūst skaidrs, ka atsegti tiek tikai konfliktu virspusējie cēloņi. Tas rada neveiksmīgus risinājumus un maldus, bet tikmēr konflikti arvien pieņemas spēkā. Arī Latvija, kas nu jau ir iekļāvusies globalizētajās struktūrās, ar šo jautājumu turpmāk saskarsies arvien biežāk. Tāpēc Latvijas lasītājam būtu jāzina, kas tas ir – «rase»: uzpūsts «bubulis» vai ģenētiska realitāte. Vai tas, ka mēs vai citi pieder vienai vai otrai rasei ko vispār nozīmē? Mūsdienās zinātnieki izsaka prognozes par globalizācijas gaitā paredzamu rasu saplūšanu. Kā mēs redzam, praksē šādi mēģinājumi «sapludināt» rases rada tikai vardarbību un ciešanas abām pusēm. Daudziem var šķist, ka šāda saplūšana vispār ir bez kādām sekām, tomēr drīzāk gan tas ir izplatījies mīts, kas balstās uz stereotipu, ka «ādas krāsai taču nav nozīmes». Gan zinātniskās liecības, gan reālā pasaules prakse rāda citu ainu, un to vajadzētu ņemt vērā, ja mēs vēlamies saglabāt savu tautu un identitāti. Zinošs cilvēks vienmēr ir labāk sagatavots jauniem dzīves izaicinājumiem.