Brīvības piemineklis ir daudz ko piedzīvojis. 1934. gadā par latvju tautas saziedotiem līdzekļiem tapa mūsu svētvieta, kurā ir tik izteiksmīgi attēlotas mūsu tautas ilgas pēc brīvības, neatkarības un būt reiz kungiem savā tēvu zemē. Kuru vel papildina ikvienam latvietim tik tuvie vārdi «Tēvzemei un brīvībai.» Arī māte Latvija turot pret debesīm un sauli paceltās rokās trīs apzeltītās zvaigznes ir piedzīvojusi gan svešus karapulkus nākot, gan ari tos aizejot. Bet vislielāko kaunu tā piedzīvo redzot, ka miliči vai policisti ar nožogojumiem liedz pašu tautai apmeklēt savu svētvietu, ko tā pati sev uzcēlusi. Sākumā to aizliedza sveša, bet tagad jau pašu, likumīgi ievēlētā vara. Tā ir mūsu svētvieta ,kur vienoti latvju tautu pulcējās, gan prieka, gan bēdu grūtajos brīžos, gan arī, lai pieminot pateiktos saviem varoņiem. Līdzīgi, kā debesu brīnums staltajai statujai izdevās paglābties pat no komunistu barbariem, jo šie nezvēri iznīcināja ikvienu latvisku pieminekli.

Nupat jūlija sākumā atkal sacēlās kņada, kur tika pieminēti brīvības, Brīvības pieminekļa, latvju tautas un demokrātijas vārdi. Viss sākās, kad sirmais latviešu patriots Tautas atmodas un barikāžu aktīvists Uldis Freimanis gribēja pateikties latviešu pretošanās dalībniekiem un nacionāliem partizāniem, kuri 1941. gadā vieni paši bija atbrīvojuši daudzas apdzīvotās vietas un padzinusi sarkanos okupantus vēl pirms vācu armijas ienākšanas. Tā paglābjot daudzus latviešus no nošaušanām un plānotām izsūtīšanām.

Šogad Līgo nakti pavadīju jaukā vietā - labu sajūtu parkā «Vāgneris». Parka saimnieki bija sarūpējuši lielus Jāņu ugunskurus, turpat blakus mājās ļaudis spēlēja un dziedāja, odu bija maz un garastāvoklis - lielisks.

Tā kā paši nekādi lielie Līgo dziesmu zinātāji neesam un mēs ar sievu laikam bijām mūsu kompānijā vienīgie, kas labprāt klausās smagāku mūziku, tad nācās klausīties Latvijas Radio 2. Domāju, nekas - arī šo raidstaciju šad un tad var paklausīties. Latviešu mūziku taču spēlējot! Latviešu gan, toties kādu!

Spoža un karsta saule apspīd valsts karogus ar sēru lentēm visā Latvijā. Tas visiem liek atcerēties dramatiskos notikumus 1941. gada vasarā, kad padomju varas okupāciju līdz ar Baigā gada šausmām, kuru nomainīja Vācijas antihumānā rasisma rīcība ieņemto Austrumu apgabalu teritorijās. Tā viņi toreiz sauca iekaroto, toreiz bijušo PSRS teritoriju.

Vācu nacionālsociālisti savu nežēlību pierādīja jau 1939. gadā iekarotā Polijā, kuru kopīgi ar savu sabiedroto - PSRS saplosīja gabalos. Deportēja uz PSRS ziemeļu apgabaliem ap 2 miljonu Polijas iedzīvotāju un daļu no Polijas virsniecības un inteliģences noslepkavoja Katiņā. . Nav attaisnojama vāsu varas nežēlība un terors, kas vērsās pret Polijā un citās vācu iekarotajās valstīs pret ebrejiem, čigāniem un garīgi slimajiem cilvēkiem. Par to ne visi vainīgie saņēmuši pelnītu sodu.

Daudziem notikumi Rīgas centrā 1. jūlijā radīja lielu un dīvainu pārsteigumu un izbrīnīja mūsu «oficiālo polītiķu» (šinī gadījumā valsts augstāko amatpersonu) un no tā izrietošā policijas rīcība. Nesamērība svaru kausos Latvijā vērojama visu laiku.

Arī nupat, kad Valsts augstākās amatpersonas, šķiet, lielā pārpratumā par demokrātijas pamatiem, uzņēmušās tiesnešu lomu, kritizējot neatkarīgas tiesas lēmumu atļaut LR pilsonim — Uldim Freimanim un viņa domubiedriem miermīlīgi paust savus uzskatus un redzējumu par Latvijas vēsturi, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un mums plašsaziņā rādot, kā ar fizisku policijas spēku tiek ietekmēti cilvēki, kas vēlas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Kāpēc tieši 1. jūlijā?

Laika griežos Latvijai jāatskatās uz trijām nežēlīgām okupācijām.

Pati drausmīgākā bija pirmā – 1940. gada 17. jūnija okupācija, kad Latvijā ienāca padomju karaspēks. To pavadīja ne tikai panisku baiļu atmosfēra, bet arī masveidīgi iedzīvotāju aresti un nošaušanas. Desmitiem tūkstoši nevainīgu cilvēku tika deportēti uz attāliem PSRS apgabaliem. Netika žēloti ne zīdaiņi, ne sirmgalvji, no kuriem daudzi Sibīrijas plašumos gāja bojā no bada un aukstuma. Lai slēptu šo starptautisko noziegumu un savus briesmu darbus – genocīdu pret latviešu tautu, Maskava pat šodien nevēlas ne atzīt, ne atcerēties šo faktu, Arī mūsu vergu dvēseles – varas elite, ar saliektu muguru staigājot, noklusē un palīdz slēpt šo traģēdiju, it kā tādas nemaz nebūtu bijis. Cinisma kalngalu nupat nodemonstrēja V. Zatlers, kad Saeimā 17. jūnija uzrunā prasīja sev lielākas pilnvaras – gluži kā diktatoram. Viņš ne tikai nenosodīja, bet pat nepieminēja Latvijas okupācijas 70. gadskārtu. Šādi viņš kārtējo reizi parādīja, ka neciena savas tautas vēsturi, ka iespļauj sejā ne tikai vēl dzīvajiem represiju upuriem, bet apgāna arī bojā gājušo tautiešu dvēseles.

Ar sēru karogiem, klusi un neatzīmēta masu informācijas līdzekļos pagājusi viena no Latvijas valsts traģiskākām dienām, kad to okupēja toreizējā Padomju Savienība- PSRS. Pirmo nodevības paktu starp divām ļaunvarām - fašistisko Vāciju un komunistisko PSRS pret neatkarīgajām Baltijas valstīm un Austrumeiropas sadalīšanu, kas izraisīja Otro Pasaules karu, tās parakstīja 1939, gada 23. augustā. Minētais pakts, kas ieguvis Molotova- Ribentropa nosaukumu bija par cēloni 1940. gada 17. jūnija notikumiem, kad vācu tanki dārdēdami iebrauca Parīzē, bet padomju - Rīgā. Lai novērstu iespējamo Latvijas armijas pretošanos, tajā zem t.s. „Palīdzības līguma” maskas, kas arī tika varmācīgi uzspiests, Latvijā izvietotajās PSRS armijas bāzēs atradās ap 30 000 Sarkanās armijas karavīru, jo Eiropā ar savu varmācību un postu 1939. gada 1.septembrī bija sācies 2.PK. Lai Latvijas labi apmācītā armija, neskatoties uz ieroču un munīcijas trūkumu, nevarētu pretoties varmācīgajiem iebrucējiem, Igaunija un Lietuva bija savlaicīgi okupētas pirmās. Ar slepkavībām, kas notika Masļenkos, kad vēl brīvā Latvija Daugavpilī svinēja savus pēdējos dziesmu svētkus, iesākās padomju sarkanā terora otrais vilnis. Klusi, bez ugunīm kalnu galos un neziņā par nākotni pagāja Jāņi.

Jau kopš neatkarības atjaunošanas pilnīgi tiek ignorēta latvju tautas pati tumšākā un briesmīgākā sēru diena – 17. jūnijs. Lai gan tās esamību likumīgi akceptēja Saeima, tomēr tikai kalendārā tai veltīta skopa atzīme – Latvijas okupācijas diena. Papildus vēl tiek paziņots par karoga izkāršanu sēru noformējumā. Tas ir viss, kas publiski tiek darīts un pēc tā – kapa klusums.

Ne laikraksti, ne radio un televīzija, ne ziņu portāli ne ar pušplēstu vārdu to nepiemin. Tāpat mūsu tautas lielākai sāpju dienai netiek veltīti nekādi sarīkojumi. Bet tieši ar šo drausmīgo dienu 1940. gadā sākās brutālā Latvijas okupācija, Latvijas valsts totāla iznīcināšana ar genocīdu pret latvju tautu. Genocīdu, ar divām lielām izsūtīšanām, nevainīgu cilvēku nošaušanu, represijām, pārkrievošanu, īpašumu atņemšanu un daudz ko citu.

Nav aptverams, kādēļ varas elite tik ļoti vēlas slēpt šo milzīgo latvju tautas traģēdiju, kādēļ bēg no savas valsts un tautas vēstures? Šo nepatiku jo spilgti raksturo tas, ka skolās liedz mācīt Latvijas vēsturi un patriotismu. Varas kungi tik ļoti izvairās skatīties patiesībai acīs un mūk no tās kā velns no krusta, izvairās no vārdu LATVIJAS OKUPĀCIJA pieminēšanas, tos gandrīz nemaz nelietojot. Lai izdabātu Maskavai, šo faktu glaimīgi dēvē par komunistu diktatūru vai par «labajiem, mīļajiem padomju laikiem». Vai tiešām neatkarīgās valsts elitei būtu tā jāklanās lielā austrumu kaimiņa priekšā uz mūsu tautas traģēdijas rēķina? Vai tiešām jāprasa svešiniekiem atļauja, ko drīkstam un ko nedrīkstam darīt savā zemē? Vēl nesen prezidents V. Zatlers atļāvās savos spriedelējumos nonākt tik tālu, ka nevajadzētu vairs pieminēt vārdu OKUPANTS, jo tam esot sakars ar okupāciju, kuras it kā neesot. Tas ir cinisma kalngals, vai tad Zatlerprāt to vietā būtu jālieto ATBRĪVOTĀJI un ATBRĪVOŠANA?

Latvieši. Dažbrīd liekas, ka šodien ne visi apzinās šī vārda patieso nozīmi. (Turpmāk tekstā vārda «Latvieši» vietā lietošu tikai vārdu «mēs». Negribu runāt par Latviešiem kā par svešu tautu, it sevišķi jau tad, ja pats esmu tai piederīgs). Var uzskatīt, ka mēs esam vienīgā tauta pasaulē, kura ir spējusi izdzīvot tik ekstremāli grūtos, tautas dzīvo spēku iznīcinošos apstākļos. Vācu krustnešu okupācija, kas sākās jau 13.gs sākumā un turpinājās vēl 250 gadus ar turpmākajiem 700 gadiem, veidojumā, ko pēc uzbūves varētu droši saukt par Eiropas savienību, nespēja mūs iznīcināt. Pirmais un Otrais pasaules karš, un pēc tam vēl 50 nežēlības gadu Padomju savienībā, arī tas nespēja mūs iznīcināt. Mēs joprojām šeit stāvam un joprojām šeit esam, tikai mazākā skaitā.

Mēs esam neiznīcināmi un tādi arī būsim, bet tikai tad, ja paši to gribēsim.

Ir vēls 9. maija vakars, kura klusumu pārrauj artilērijas apšaudei līdzīga dārdoņa. Liekas, ka tūlīt sekos mežonīgie bļāvieni; «Urrā, za Staļinu, za roģinu. Urrā!» Bet stiklu trīsas logos ir tikai senas atmiņas un māns. Pāri naksnīgajai Jelgavai gaisā uzvijas krāšņu raķešu virknes, un Latvijas radio informē, ka «Uzvaras dienas» svinībās Rīgā pie pieczvaigžņu pieminekļa piedalījušies ap 20000 dalībnieku. Polijas delegācija nolikusi ziedus Polijas tautas traģēdijas vietā Katiņā. Krievijā grandiozā mērogā visās pilsētās un pat sādžās ar lielu entuziasmu atzīmētas vienas no abām 2. Pasaules izraisītājām valstīm - PSRS nodevību pret savu un citām pasaules tautām, Austrumeiropas un Baltijas valstu okupāciju, kā arī uzvara pār savu bijušo sabiedroto, kas prasījusi neskaitāmus militāros un civilos upurus visā pasaulē.

Skatoties valsts LTV Panorāmu liekas, ka ne Jums, ne LTV1 direktorei Baibai Šmitei, ne arī ziņu direktoram Marekam Gailītim nav laika vai interese tur novērst atklāto ņirgāšanos par valsts - latviešu - valodu. Jau ilgāku laiku tur uzdarbojas kāds, kas tiek dēvēts par «žurnalistu» - Miroslavs Kodis, kas valsts valodu prot ābečnieka līmenī. Viņš, vārdus kropļojot, latviski runā tik nepareizi, ka pat nevar saprast, par ko. Es jau neprasu, lai šo neaizvietojamo «žurnalistu» patriektu no LTV, bet viņam ar tādam valsts valodas zināšanām īstā vieta būt par sētnieku LTV, bet vakaros pēc darba neklātienē varētu beigt septiņas klases un tad piedāvāt sevi žurnālista pienākumu pildīšanai valsts TV. Vai, pieņemot darbā šo slavenību, netika pārbaudītas viņa valodas zināšanas un valsts valodas sertifikāts - vai tas īsts jeb viltots ?

Pasaulē valda kāds nesaprotams spēks, kas darbojas pēc saviem likumiem, liek augt, attīstīties un bojā iet. Šo spēku mēs saucam par instinktu, viņam klausa atsevišķās ķermeņa daļas – šūniņas, klausa bites, skudras un arī cilvēks.

Tomēr ļaudis ir bijuši nemierā ar to spēku, par kuŗu viņi nevar pavēlēt, viņi ir cīnījušies pārvērst savus instinktus un mēģinājuši vairāk uzticēties savam prātam. Jau tūkstošus gadus atpakaļ ir radies izteiciens – gudrais negrēko. Tas, kam daudz prāta, kas saprot parādību cēloņus un būtību, tas arī tikumībā ir stiprs, tas var dot pavēles saviem instinktiem. Cilvēce jau sen ar neatturamu spēku sāka ticēt laimes laikiem, kas nāks, ja visi būs tikuši pie plašas izglītības, tad nebūs vairs noziedzības, tad gudrais cilvēks nepazīs grēka. Tad cilvēka dzīve saskanēs ar prāta likumiem.

Manuprāt, pašreizējo grūtību cēlonis ir alkatība un muļķība. Un, lai šīs grūtības sekmīgāk pārvarētu, ir jākoncentrējas uz četriem sabiedriskās darbības sektoriem un jāsāk ar šo netikumu izravēšanu no tiem.

1. Finanšu sektors. Banku alkatības un bezatbildības ierobežošana.

Nav pareizi finanšu krīzē vainot tikai bankas, jo tās tikai reģistrē tautsaimnieciskās aktivitātes, attiecīgi problēmas banku sektorā ir savdabīga visu sabiedrisko problēmu kopsumma. Tai pat laikā, meklējot kādu vainīgo, no trim biežāk piesauktajiem grēkāžiem (bankas, kas izsniedza kredītus, valdība, kas ļāva izsniegt kredītus, vieglprātīgie kredītņēmēji, kas ņēma kredītus) tieši bankas ir visvairāk atbildīgas par izveidojušos situāciju un tieši bankas ir visvairāk nodrošinājušās pret nepatikšanām, uzveļot savu atbildības daļu citiem. Ja skatās no iespējamo uzlabojumu viedokļa, tad stabilas un ilgtspējīgas tautsaimniecības nodrošināšanai jāsāk ir tieši ar pamatīgu banku sektora reformēšanu. Pašreiz banku sektors ir gan alkatības simbols, gan tās lielākais perēklis, kas šo kaiti sabiedrībā tikai pastiprina.

Cik zināms, tad likums aizliedz Latvijā lietot okupācijas laika simboliku. Tajā pašā laikā katra no mums pienākums ir sekot, lai likums tiktu ievērots. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka redzot šīs aizliegtās simbolikas lietošanu, pilsoņu pienākums ir to piefiksēt pēc iespējas patiesāk un darīt notiekošo zināmu tiesību sargājošjām iestādēm. Šāda rīcība ir likumam atbilstoša un atbalstāma. Taču patreiz par šādu rīcību Latvijā tiek ierosināta krimināllieta un valsts institūcijas aktīvi darbojas, lai sodītu apzinīgus pilsoņus, kas veic savu pilsonisko pienākumu.

Es kā vēlētājs Māris Krists Linde, p.k. 241244-11917, dz. Aizputē, Robežu ielā 21, LV 3456, lūdzu Jūs rīcību un skaidrojumu šajā lietā.

Pievienoju attēlus, kas apstiprina aizliegtās simbolikas lietošanu, par kuras un ar to saistītās infiormācijas publicēšanu tiek veikta kriminālizmeklēšana.

Esmu praktiski domājošs TAUTSAIMNIEKS, tāpēc atļaušos paskatīties uz tematu, cenšoties izvairīties no kaislībām. Auto aprīkošana ar dažāda veida piekarītēm, uzlīmītēm un uzstatnīšiem un standartiem, karodziņiem ir jauka lieta, ar ko autoīpašnieks vai lietotājs grib izcelties citu braucēju vidū .Tā ir jauka INDIVIDUALITĀTES izpausme, un kā tāda tā ir apsveicama. Tomēr starp braucot šūpojošos plastmasas «ģindenīti» un vējā plīvojošu karogu ir liela atšķirība. Karogs, ja tā ir valsts simbolika, nevis dzimtas aristokrātisma apliecinājums, tiek īpaši godāts un ar attiecīgās valsts likumiem aizsargāts, tā lietošanai nosakot īpašu kārtību. Starptautisko tiesību nopietnākie autori–apkopotāji, kā piemēram Openheims sava 12–it sējumu autordarbā nav pagājis garām valstu simbolikas tematam, uzsverot, ka draudzīgas valstis, stājoties DIPLOMĀTISKĀS ATTIECĪBĀS automātiski, precīzāk – unconditionally, uzņemas saistības pretējās puses valstisko simboliku cienīt un tās lietošanas kārtību ievērot un godā turēt.

Bija sen jau jātop arī Latvijas normatīvam aktam, kas noteiktu ne tikai sava, bet jebkura nacionālā karoga, ģērboņa, standarta lietošanas kārtību Latvijas Republikā. Varu droši apgalvot, ka Krievijas Federācijas Prezidenta standarta pakaļdarinājuma lietošana Latvijā būtu naidīga provokācija, kuru mūsu tiesībsargājošām struktūrām būtu jāizskauž un jāsoda, kaut vai ar nopietnu naudas sodu.