Reizēm šķiet, ka latviešiem uguns tikpat kā asiņu vietā. Un kā nu ne, tikko sniegs atklāj kādu sausu zāles nostūri, latvietis ņem sērkokus rokā un prom dabā. Laikam tāpēc Jāņi ir latviešu mīļākie svētki, turklāt ar uguns lietām ļoti cieši saistīti – saulīte savā ceļā apstājusies visaugstākajā punktā mazliet atvilkt elpu, bet varbūt negrib nekur steigties, jo zina, ka tumšais laiks pirms Ziemassvētkiem pienāk ļoti ātri.

Varbūt arī cilvēkam Jāņos vajag kā apstāties un paskatīties uz savu ceļu. Lai gan daudziem arī pēc Jāņiem nekas nemainās. Darbs – mājas – piektdienas uzdzīve – sestdienas «uzlāpīšanās» – svētdienas veseļošanās un pirmdien ritenis no jauna turpinās. Šogad Jāņos gana gaŗas brīvdienas, tālrāde aizrīdamies vien stāsta, lai nebrauc dzēruši. Statistika ir dzelžaini nepielūdzama, alkoholu patērē mazāk, bet dzērājšoferīšu skaits nemaz nerūk. Matemātika ir loģiska un nepielūdzama, cilvēciskās kaislības tai ir svešas. Tai ir vienaldzīgi fakti, kur dziru ņēmuši – veikala plauktā vai no točkām. Atliek vien ironiski novēlēt, ja dzeŗ, tad tik daudz, lai krīt turpat rasainā pļavā. Tautas ticējums vēsta – ja Jāņos rasa iekrīt kurpēs, tā pārvēršas par sudraba naudiņām. Kas zina, pamostas dzērējiņš un skat – pilnas kurpes ar naudu! Tādi nu reiz ir tradicionāli un «pareizi» Jāņi.

Tā kā Latvijas valdība un saeima (apzināti rakstu «saeima» ar mazo burtu - manuprāt, tā nav cienīga, ka tās nosaukumu rakstītu ar lielo) pēdējā laikā lemj par arvien jaunu un jaunu valsts sociālo garantiju samazināšanu, un ir ķērusies klāt arī tam, ko tautā sauc par «māmiņu algām», sāku domāt - vai tiešām šīs «māmiņu algas» ir bijušas par lielu?