Neretas «Riekstiņos» dzimušais Jānis Jaunsudrabiņš, daudz gadus bijis ganiņa gaitās, kaut kur mūža stāstījumā sūrojas: «Es būtu pasaulē ticis tālāk, ja manai bērnībai nebūtu bijušas tik smagas kurpes.» Ar to tiek domāts izglītības ceļš, jo tēvs nomirst agri, bet mātei atkal abas rokas gluži tukšas. Tāpēc jau sākumā pašam jāmanās sevi uzturēt. Skolā var atrasties tikai tad, ja vasarā pats bija ko nopelnījis.

Tādos apstākļos auga, veidojās tautas rakstnieks, gleznotājs, no kura nākamām paaudzēm nu ir radies vienreizības paraugs. Dzeja, stāsti, romāni, malu malās aizklīdušās gleznas un viņa augstākais slavas vaiņagojums – «Baltā grāmata». Tajā, skopiem prozas līdzekļiem sakopotie, vienkāršie tēlojumi ir šī žanra meistardarbi, kuros sastopam tik daudz dzejas, iekšķīgas patiesības kā nekur citur līdzīgā darbā. Apcerētais, pieminētais savaldzina ar klasisko skaidrību, ar sevī sakņotā zemes spēka dzīvo izstarošanu. Tas viss tā pārliecina, ka citādi nemaz nevarētu būt, nav iedomājams. Lielais neretietis, cik vien iespējams, izvairās no ziņkārīgajiem, no čalojošas drūzmas, nemaz nav satiekams bochēmiskās viesībās un savā sēļzemnieka mierā, kas viņam vibrējošas dzīvības pilns, nekad skaļi neizkliedz savas dvēseles stāvokļus. Visās lietās būdams iecietīgs, nepārsteidzīgs, baltu, gaišu domu domātājs ir visiem laba gribētājs, vēlētājs. Jaunsudrabiņš pārsteidz, sajūsmina, liek sirsnīgi pasmaidīt, pēkšņi savā smalkjūtībā, savā klusajā atturībā paliek apbrīnojams. Būdams neparasta, daudzpusīga personība, nav pasargāts arī no sarūgtinājumiem, un ir gandrīz līdz godprātībai centīgs. Talantu neizsvaida, bet mērķtiecīgi izmanto jaunradei, gan ar krāsām, gan ar vārdiem aprakstot izdomāto un tēlaino fantāziju. Aprakstot cilvēkus dzīvē.

Jūtos ļoti aizkustināta par biedrības «Latvietis» vēlmi mums palīdzēt, mēs ļoti ceram uzzināt pēc iespējas vairāk informācijas par mūsu vectēvu Arvīdu Mici. Pēc vecmāmiņas stāstītā (Marija Mice), vectēvs pirms kara strādāja Cīzē. Tā kādreiz esot saukta tagadējā Rīgas kuģubūvētava. Vinš ir bijis to gadu Latvijas augumā raženākais cilvēks.

Vectēvu iesauca leģionāru rindās, kur viņam tika uzticēti mehāniķa pienākumi (tā teica vecmāmiņa). Vectēvs ir dzimis 1909. gada 26. jūnijā. 1934.gada 18. novembrī viņš aprecēja Mariju Bandoni. Tā tika dibināta Miču ģimene, kurā pasaulē nāca četri bērni Aina, Jānis, Ēriks un Daina. Kad 1944. gada ziemā Vācu karaspēks atkāpās, vecmāmiņai tika izteikti vairāki piedāvājumi pārcelties uz dzīvi Vācijā . Viņa no šiem piedāvājumiem atteicās, jo negribēja saviem bērniem atņemt Dzimteni. Neskatoties uz visiem likteņa sitieniem viņa nenolaida rokas un pati uzcēla māju kur to pirms kara gribēja uzcelt Arvīds.

2009. gada 18. aprīlī viņsaulē aizgājis Kārlis Rebiņš.

Kārlis dzimis 1924. gada 10. septembrī Sēlijā, 18 km no Daugavpils Vecsalienā, Salienas pagasta «Sudrabos». Tolaik Rebiņu ģimene apsaimniekoja 24 ha lielu paraugsaimniecību, kas izpelnījās atzinības balvu, ko Latvijas Valsts prezidenta uzdevumā pasniedzis Zemkopības ministrs Jānis Birznieks.

• Dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā
• 1919. gada 22. martā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā
• 1921. gada 7. septembrī pārcelts uz aviācijas divizionu
• 1923. gada 13. janvārī paaugstināts par virsleitnantu
• 1925. gadā sāk dienestu jūras aviācijas nodaļā
• 1933. gada 28. augusts – 1934. gada 25. maijs, lidojums uz Gambiju un atpakaļ
• 1934. gada 25. maijā paaugstināts par kapteini
• 1936. gada 30. oktobris – 1937. gada 16. jūlijs, lidojums Rīga – Tokija – Rīga
• 1946. gadā devies trimdā uz Brazīliju
• 1965. gada 23. februārī noslepkavots Urugvajā

Raksta virsrakstā izmantots nedaudz pārfrāzēts slavenākā latviešu lidotāja Herberta Cukura romāna formā uzrakstītās grāmatas nosaukums. Valtera un Rapas izdevniecības 1937. gadā izdotā grāmata gan saucas Starp zemi un sauli, taču viņa dzīves gaitas vislabāk raksturo tieši virsrakstā minētie vārdi. Pirmā Latvijas neatkarības laika varonis un slavenība, kuram līdzināties vēlējās gandrīz vai katrs jauneklis, padomju okupācijas gados tika pilnīgi aizmirsts, ja vien neņem vērā viņa pieminēšanu čekas falsificētajās propagandas brošūrās, kas svešvalodās tika izplatītas arī ārzemēs un kuras vēsturnieks Andrievs Ezergailis nosaucis par pamfletiem.

Šie notikumi risinājās tālajā 1940. gadā. Rēzeknes valsts komercskolas plašajos gaiteņos bija skolēnu čalošana, bezbēdība. Staltajā trīsstāvu celtnē bija izvietota arī Rēzeknes ģimnāzija. Par komercskolas direktoru bija iecelts no padomju zemes ieradies latvietis, uzvārdā Ziemelis. Viņš ļoti jūsmīgi stāstīja, cik laba dzīve ir tur – brālīgajā zemē. Bija skolotāji, kuri skolā strādājuši jau iepriekšējos gados: Valērija Seile, Viktorija Springoviča (arhibīskapa Springoviča māsa), Austra Šlesere. Bija trīs pirmās klases. 1.a klases audzinātājs bija skolotājs Jānis Pīlāps, bijušais skolu inspektors (nu pazemināts amatā). Savu darbību skolā bija sācis jauns skolotājs Jakubāns. Viņš bija skolas partorgs un mācīja politmācību. Atceros, kādu laiku staigāja ar spieķi. Stundās viņš īpaši atgādināja par padomju zemes patriotismu. Ja kāds skolēns klasē īpaši vērīgi neklausījās, tad Jakubāns, stāvot pie galdiņa klases priekšā, sita ar spieķi pa zemi un teica: «Es jūs drīz iemācīšu mīlēt padomju dzimteni.» Un drīz arī iemācīja... Klasē mācījās viņa pusbrālis Pēteris Leščinskis. Arī viņš, kad dažreiz iznāca domstarpības ar kādu klasesbiedru, teica: «Pagaidi tikai, pateikšu brālim, tad redzēsi.» Un arī redzēja...