Zinu – mani vārdi ir sīki. Mani vārdi ir niecīgi. Tie nespēj sagandētās tautas vairākuma dvēselē augšāmcelšanās uguni aizdegt. Taču teikšu tos...Visa mana paaudze sarkanos dubļos gadu desmitiem vārtījusies. Melus un brāļu nodošanu mācījusies. Dievu zaimojusi. Apspiedēju un kangaru sacerētās dziesmas dziedājusi.

Mana paaudze, sekodama iebrucēju paraugam, savu mājvietu piegānījusi. Latviju piegānījusi. Daudzas svētvietas un pieminekļus ar zemi nolīdzinājusi. Tēvzemi saukt vārdā baidījusies. Latviešu valodu noliegusi un svešā mēlē šļupstējusi. Varmākām visādi izdabājusi. Kļuvuši par svešās varas pakalpiņiem un ielīduši varas krēslos, manas paaudzes pārstāvji sabraukušajiem vazaņķiem mājas, dzīvokļus, dārzus, vasarnīcas, zemi, latviešu ģimeņu kapuvietas dāsni izdāļāja. Vagaru amatos mūsu tautas un valodas nīdējus salika... Un arī šodien formāli neatkarīgajā Latvijā, pārmainījuši apmetņus un iemānījušies visaugstākajos amatos, viņi turpina dzīt tautu nabadzībā. Izmisumā. Postā. Senais lāsts arvien vēl pastāv. Tas ar katru dienu kļūst briesmīgāks. Varas nesēji turpina latviešu zemkopju iznīdēšanu. Tautas radīto vērtību izlaupīšanu. Bērniem tiek atņemts viss. Viņiem nav tiesību dzimt. Veseliem, apgādātiem un aizsargātiem augt. Pie sarkanās varas grūti nopelnītā pensija sirmgalvjiem «nolīdzināta» līdz nabagu grašiem. Tautas vairākuma, trūcīgo ļaužu nīšana un ierēdņu cinisms kļuvis prātam neaptverams. Latviešu mājās – Latvijā gaidītā laime nemīt.

Valdoņu teiktās runas ir melu piesātinātas. Viņiem trūkst elementārās kultūras. Tie neprot pat latviešu valodā pareizi izteikties. Lieto svešvārdus, kuru nozīmi nezina. Ar savu alkatību, rijību un uzvedību ārzemēs apkauno tautu un valsti... Visu to vērojot, manu sirdi briesmīgs pagurums māc. Dzīves tukšums un ļaunums dvēseli ar izmisumu pilda... Es piesaucu un lūdzu Dievu. Par Latvijas pestīšanu no bojāejas lūdzu. Lūgšana ir mans vienīgais mierinājums, glābiņš. Tā dod man ticību. Un es ticu. Ticu nevis šīsdienas varenajiem, bet jaunatnei. Latviešu ciltij jaunajai.

Ne jau manas paaudzes ļaudis, bet jaunie sakops un atjaunos mūsu mājas – Latviju. Jaunie iedēstīs un liks uzplaukt Tēvzemes patiesās brīvības rozei, labklājības sauleskokam. Jaunajiem jādod vara. Viņi jāievēl visos tautas pārstāvniecības amatos. Manas paaudzes smerdekļi no varas gaiteņiem jāizdzen, bet par tautai nolaupīto, par tautai radītajām ciešanām tie jātiesā. Jātiesā jaunās paaudzes taisnajai tiesai. Jaunie lai vada un valda. Jaunie – izglītotie, zinošie, darba tikumā un kristīgajā morālē audzinātie Tēvzemi mīlošie dēli un meitas. Mūsu mājas, mūsu Latvija – kara ugunīs dedzinātā, latvju asinīs slīcinātā, utaino blandoņu sagandētā, tad pacelsies tīra. Plaukstoša. Nemirstīgajās tautas dziesmās skanoša.

Latvija, tas ir viens no daudzajiem nosaukumiem lielajā kontūrkartē, gandrīz pašos ziemeļos. Kāds varētu to nosaukt par vienu no postsociālisma valstīm vai teritoriāli mazu valsti. Jā, varētu jau saukt un saukt, bet šie vispārinātie termini nekad nespēs atspoguļot patieso Latviju. Protams, var jau saskatīt tikai ārējo čaulu, virspusējo slāni, ko redz garāmgājējs, bet, ielūkojoties dziļāk, ir paslēpti dzīvesstāsti, kas veido mūsu vēsturi, nāciju, valsti – Latviju.