Šoreiz audzināšanas jautājumiem veltīto raidījumu vada Alvils Bērziņš, jo priekšvēlēšanu aģitācijas likums liedz to darīt Edgaram Kramiņam, tāpēc viņš šoreiz aicināts kā viesis kopā ar vēl divām Latvijas Nacionālās skolotāju savienības pārstāvēm. Runājam par Skolotāju savienību un tās vadītāju. Runājam arī par šodienas izglītību – vai tiešām ir tā, ka audzēkņi nav sagatavoti tālākajām mācībām, pārnākot no iepriekšējā izglītības posma? Kas pie tā ir vainojams un kas novērš skolēnu un audzēkņu koncentrēšanos mācībām. Mēģinām saprast vai labāka ir individuāla pieeja katram skolēnam lielā klasē vai viena pieeja visiem nelielā klasē. Sapratīsim vai biežās izglītības reformas uzlabo izglītības sistēmu vai tieši otrādi – traucē efektīvai izglītības sistēmai.

Raidījumu vada Alvils Bērziņš, studijas viesi – Latvijas Nacionālās Skolotāju savienības priekšsēdētājs Edgars Kramiņš un divas LNSS Padomes locekles: mākslas maģistre Dace Blūma un pensionēta skolotāja Māra Dzērve.

Raidījumu sākam ar aktuālitātēm. Uzzinām kuri ir populārākie pirmsvēlēšanu solījumi un ar kādu citātu saprotam kā rodas partiju programmas un tieši tādi solījumi, kādus gaida tauta. Uzzinām, ka Latvijas krievvalodīgajiem jauniešiem atmaksā militāra rakstura nometnes Krievijā.

Šoreiz turpinām iepriekšējā raidījuma tematu: kāpēc mums jābūt latviešiem? Klausāmies viena no atmodas kustības aizsācēja Konstantīna Pupura atbildi uz šo jautājumu un sapratīsim kāpēc ir svarīgi saglabāt savu identitāti.

Raidījumā piedalās Alvils Bērziņš un Leonards Inkins.

Raidījumā vispirms runājam par to, kas aktuāls noticis pēdējā laikā - piemēram, par Nodarbinātības Valts aģentūras piedāvājumiem doties strādāt ārzemēs un biļešu tirgošanu uz Dziesmu svētkiem.

Raidījuma temats: kāpēc mums jābūt latviešiem? Mēģinām saprast, kā Latvijā var atkārtoties Izraēlas scenārijs, kad jau esošā valstī tiek izveidota cita valsts un ierobežotas pamatnācijas tiesības. Vai kā mēs varam nonākt līdz situācijai, kad Latvija pārvēršas par vienu no pasaules «karstajiem punktiem». Vai mēs vēl varam izbēgt no šīm iespējām vai tomēr mēs savu iespēju jau esam palaiduši garām?

Raidījumā piedalās Alvils Bērziņš un Leonards Inkins.

Raidījuma temats: «Patriotiskā audzināšana un tās esamība vai neesamība ģimenē, skolā un sabiedrībā kopumā.» Mēģinām arī noskaidrot vai skolotājs ir tikai pedagogs, no kura gūst tikai zināšanas, vai audzinātājs, no kura mācās arī attieksmi. Un vai audzinātājs ir kā sociāla loma vai tikai funkcija.

Raidījumu vada Latvijas Nacionālās Skolotāju savienības priekšsēdētājs Edgars Kramiņš, studijā pedagoģijas zinātņu doktore un profesore Ausma Špona.

Lieldienas - labā vēsts, kura šogad sakrīt ar joku dienu. Vai tā ir likteņa ironija un vai tādu tagad ir daudz? Runājam par vienu no ironijām - medicīnas pakalpojumu cenām. Cik tās ir pamatotas un kurš tās nosaka. Lasām kāda klausītāja, pensionēta farmaceita, vēstuli par tagadējo nepamatoti augsto zāļu sadārdzinājumu. Secinām kas vispār valstī nosaka cenas un ierobežojumus, pēc kādiem principiem tas tiek darīts un no kā mūsdienās ir atkarīgas cenas.

Raidījumā piedalās Leonards Inkins un Alvils Bērziņš.

Šoreiz runāsim par 16. martu, un raidījuma temats ir «Jo vairāk atkāpsimies, jo ļaunāk būs». Parunāsim par 16. marta notikumiem un cieņu pret kritušajiem. Atcerēsimies filmas «Mums uzvarēt, - vai krist!» demonstrāciju Kaŗa muzejā. Raidījumā dzirdams fragments no mācītāja mācītāja Dr. Theol. Gunta Galmes sprediķa, kuru viņš teicis 16. martā Doma laukumā.

Studijā dakteris Mārcis Bērziņš, Haralds Puriņš, Leonards Inkins un Alvils Bērziņš.

Runāsim par polītiskās vides nozīmi pilsoņu audzināšanā. Vai līdzšinējā situācija izglītībā, kultūrā ir Padomju laikā audzinātā cilvēka darbības rezultāts un kā panākt, lai cilvēki saprastu, ko viņi patiesi domā un kādām vērtībām tiešām būtu jāpievērš uzmanība?

Raidījumu vada Latvijas Nacionālās Skolotāju savienības priekšsēdētājs Edgars kramiņš, studijas viesis – Banku augstskolas profesors, Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs, ekonomikas zinātņu doktors Ivars Brīvers.

Ir pienācis marts, kas ir latviešu tautai svarīgu piemiņas dienu mēnesis. Kas ir latviešu leģions un kāda ir tā vēsturiskā nozīme? Un kāda ir 16. marta būtība šodien un kāpēc leģionārus atceramies tieši 16. martā?

Šoreiz studijā Okupācijas muzeja administrators un Rīgas domnieks Jānis Atis Krūmiņš, Haralds Puriņš, Leonards Inkins un Alvils Bērziņš.

Šoreiz parunāsim par kādu latviešu īpašību - individuālismu, kas parasti ir vajadzīga katram cilvēkam, tomēr šajos laikos tā nodara vairāk ļaunuma. Varbūt mums vajag vairāk savstarpējās palīdzības un kā varam viens otram vairāk palīdzēt. Kas ir noticis, ka mēs esam vienaldzīgi pret apkārtējiem cilvēkiem, kāpēc mums nerūp, vai kāds cits var iztikt bez apkārtējo palīdzības, kāpēc mēs nesadarbojamies?

Raidījumu vada Alvils Bērziņš, piedalās Haralds Puriņš un Leonards Inkins.

Raidījumā sarunas laikā meklēsim atbildi uz jautājumu - kas ir latviskā dzīvesziņa? Kā bērniem audzināt mūsu kultūru jau sākot no bērnudārza un arī ģimenē, nevis par to domāt tikai tad, kad bērni sāk dzīvot paši savu dzīvi, bez latviskās kultūras pamata.

Raidījumu vada Latvijas Nacionālās Skolotāju savienības (LNSS) priekšsēdētājs Edgars Kramiņš, piedalās LNSS valdes locekle un biedrības «Par latvisku kultūru izglītībā» dalībniece Solvita Lodiņa.

Arī šoreiz parunāsim par eiro ieviešanu un par ko liecina pie varas esošo izmisuma soļi tautas pārliecināšanai. Mēģināsim saprast vai tiešām viss ir tik slikti vai varbūt tomēr vēl ir vērts saņemties. Un apspriedīsim arī jauna integrācijas projekta lietderīgumu un to, ko tā vietā varētu izdarīt pašu tautas labā.

Piedalās Haralds Puriņš un Leonards Inkins, raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šoreiz atcerēsimies notikumus pirms 22 gadiem un padomāsim, kā ar barikādēm vien atguvām neatkarību un padomāsim vai tie, kas no sirds aizstāvēja Latvijas brīvību, tomēr tika apmānīti. Mēģināsim rast atbildi arī uz jautājumu - vai mums ir jāsadarbojas ar tiem, kuri iet svinēt 9. maiju, vai mūsu intereses šobrīd ir kopīgas kaut vienā jomā?

Piedalās Haralds Puriņš un Leonards Inkins, raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Raidījumu vada Latvijas Nacionālās Skolotāju savienības priekšsēdētājs Edgars Kramiņš, raidījumā piedalās žurnāla «Audzinātājs» redakcijas padomes locekle, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja, mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne.

Raidījumā meklējam atbildes uz jautājumiem: kas ir labas izglītības pamats, kas ir galvenais audzināšanas darbā - skola, bērnudārzs vai ģimene? Kas ir kā piemērs mūsu bērniem un kāda tad vispār ir mūsu izglītības kvalitāte Latvijā un kādēļ tā ir tieši tāda?

Raidījuma temats par šobrīd tik aktuālo eiro ieviešanu jeb lata likvidēšanu. Kādi būtu ieguvumi un zaudējumi, ja mēs no lata pārietu uz eiro? Un kādi ir tie meli, ar kuriem mūs cenšas pārliecināt par labu eiro? Cik līdzīgi šobrīd noteikošais ir laikam, kad mūs pārliecināja par labu Eiropas Savienībai un tam, kādus solījumus mēs dzirdējām toreiz? Un – vai atteikšanās no savas nacionālās valūtas nenozīmē to, ka mums nav vajadzīga arī sava valsts?

Raidījumā piedalās Jānis Sils un Leonards Inkins, raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Saruna par tagadējo cilvēku skarbumu, par garīgumu.

Raidījuma viesis Egons Pičners, kura dziesmas ir dzirdētas mūsu raidījumos arī iepriekš. Piedalās Leonards Inkins un Alvils Bērziņš.

Šoreiz saruna par latviešu valodas un kultūras telpu. Vai tiešām mūsu kultūra un valoda ir tik kritiskā stāvoklī? Un vai pie tā ir vainīga krīze, finansējums kultūras veicināšanai vai arī pie tā ir arī mūsu pašu vaina? 19. gadsimtā krievu cara valdība varēja aizliegt mums iespiest grāmatas ar latīņu burtiem, skolēniem aizliegt skolā runāt latviski arī savā starpā, bet tas tikai nedaudz bremzēja mūsu kultūras un valodas straujo attīstību. Bet kas ir tas, kas mūsu kultūru bremzē tagad? Vai mēs paši neesam tie, kuri nepievērš uzmanību savai kultūrai?

Piedalās Leonards Inkins un Alvils Bērziņš.

Šoreiz parunāsim par to, kas ir patriotisms. Vai tas, ka mums kādam nepatīk, kas notiek valstī vai tas, ka mums var nepatikt tā vai cita valdības vīra izdarības nozīmē to, ka mēs neesam Latvijas patrioti, neesam nacionāli domājoši?

Raidījumā piedalās Haralds Puriņš un Leonards Inkins, raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šoreiz runāsim par tematu «Ko daudzi domā, bet skaļi nepasaka».

Raidījumā lasām Jāņa Miezīša stāsts ar šādu pašu nosaukumu. Kāpēc vieniem ir atļauts gandrīz viss, kamēr citi ir ierobežoti? Kāpēc mēs neiedziļinamies lietās un kāda ir mūsu cerība? Piedalās Leonards Inkins un Bērziņš.

Šī raidījuma temats - «Latvieša sāpe».

Kas ir tas, kas mums sāp, dzīvojot mūsu šodienas Latvijā? Kas ir tas, kas mums traucē un ko mēs cenšamies panākt tā vietā, lai darītu ko citu, sev svarīgāku? Kur mēs rodam netaisnīguma izjūtu? Raidījumā piedalās Haralds Puriņš, Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Raidījumā runāsim par to, kā mūsdienās latviešu skolotāji, kuri ir iebiedēti no skolēniem, likumiem, ministrijas un reformām, var izaudzināt brīvus cilvēkus, paši būdami nebrīvi.

Raidījumā piedalās Latvijas Nacionālās Skolotāju savienības priekšsēdētājs Edgars Kramiņš un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šoreiz raidījumā runāsim par tematu «Bailes».

Kas ir bailes, cik tās mūs pasargā un cik tās ir kaitīgas? Bet varbūt bailes ir piesardzība? Kur ir atšķirība starp bailēm un piesardzību? Piedalās Haralds Puriņš, dabas pētnieks Jānis Brikmanis un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Raidījuma temats - «Latvijas gars».

Kā mums atgūt savu tautisko garu tepat Latvijā, kā ieviest pašiem savu kārtību? Raidījumā piedalās Haralds Puriņš un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šoreiz raidījuma temats - «Vai mironi modināt vai aprakt?».

Raidījuma tematam pamats ņemts Jāņa Miezīša stāsts ar tādu pašu nosaukumu. Raidījumā piedalās Haralds Puriņš un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šoreiz raidījuma temats - «Patriotiskā dziesma».

Raidījumā piedalās komponists Vilnis Salaks, Haralds Puriņš un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šoreiz runāsim par to, kādēļ mūsu bērni izaug tādi, kādi tie ir. Runāsim par izglītību.

Raidījumā piedalās Džūlija Sniķere un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šoreiz turpinām sarunu par latviešu tautas un simfonisko mūziku.

Raidījumā piedalās komponists Vilnis Salaks un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šoreiz - par latviešu tautas un simfonisko mūziku.

Raidījumā piedalās komponists Vilnis Salaks un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šoreiz - par mūsu valodu. Kā latvietis runā?

Raidījumā piedalās valodnieks Jānis Kušķis un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Šis ir mūsu pirmais tiešraides raidījums. Šoreiz - par mums, par biedrību «Latvietis». Kas mēs esam, kāpēc un par ko cīnāmies?

Raidījumā piedalās biedrības «Latvietis» Pārstāvju sapulces priekšsēdis Jānis Kušķis un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

«Ja mēs ticam pasaules Radītājam, tad var teikt, ka Viņš mums lietošanā ir nodevis brīnišķīgu zaļojošu un ziedošu pasaules stūrīti ar zilām debesīm un jūras plašumiem. Dzīve, kādu to veidojam mūsu kopējā mājā, ir atkarīga no mums pašiem. Diemžēl lielākā daļa to sabiedrības aprindu, kuŗas mūsdienās vada valstu ekonomiku un polītiku, ir tālas no saimnieka apziņas un pasaulē valdošo likumu ievērošanas.»

Raidījumā piedalās Andris Taranda un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

«Kultūra un tai piederošā ētika un morāle ir individuāla katrai tautai. No valstī dzīvojošo tautu kultūras ir izveidojies sadzīves un kultūras tradiciju kopums katrā atsevišķā valstī. Rīcība vai parādība, kas ir pretēja kādā valstī eksistējošajai kultūrai un morālei, ir vērtējama kā antikultūrāla vai amorāla. Tas, kas var būt atbilstošs vienas tautas kultūras un sadzīves tradicijām, var būt pretējs citas tautas kultūras un sadzīves tradicijām, tātad šīs citas tautas vidū, jeb šis citas valsts territorijā tas būs vērtējams kā nekultūrāls, vai amorāls. Piemēram, kādreiz cilvēkēdāju sabiedrībā eksistējošais kanibālisms nav uzskatāms par amorālu, jo tas atbilda tur dzīvojošās tautas kultūras un sadzīves tradicijām. Turpretim Eiropas valstīs kanibālisms vienmēr ir bijusi antikultūrāla un amorāla parādība. Tas Eiropas cilvēkiem liekas tik atbaidoši, pretīgi un nepieņemamai, ka nekādas diskusijas par kanibālisma tiesībām uz pastāvēšanu nekad nav notikušas un pat mūsu «demokratijas» laikos nenotiek.»

Raidījumā piedalās Konstantīns Pupurs un Leonards Inkins. Raidījumu vada Alvils Bērziņš.

«Kaut kur siltajās zemēs zem banānkoka, slinki graužot banānu, gulējis kāds nēģeris. Gaŗām gājis baltais cilvēks un teicis: «Kāpēc tu šeit guli un neko nedari? Būtu savācis šos banānus, aiznesis uz tirgu un pārdevis. Pēc tam par iegūto naudu tu varētu algot citus nēģerus, kas vāc un nes tev pārdošanai banānus. Tā tu pakāpeniski iegūtu arvien vairāk naudas un varētu nodibināt savu uzņēmumu. Drīz vien tev pašam vispār nekas vairs nebūtu jādara, jo visu vajadzīgo paveikstu tava uzņēmuma darbinieki. Tu varētu mierīgi gulēt zem banānkoka un grauzt banānus. – Bet ko tad es šobrīd daru?» atjautājis nēģeris.

Katra cilvēka personiskā brīvība nav lieta par sevi. Tā ir cieši saistīta ar to, ko mēs dzīvē gribam sasniegt. Zem banānkoka gulētājiem vai aizkrāsnē sēdētajiem ir vajadzīga tikai tik liela brīvība, lai viņi varētu gulēt zem banānkoka vai tupēt aizkrāsnē. Verga apziņa cilvēkā bloķē gan izpratni par brīvību, gan vajadzību pēc brīvības. Arī cietums ir šķērslis tikai tiem, kuŗi grib tikt no tā ārā. Tiem, kuŗi negrib tikt no cietuma ārā, cietums nav šķērslis. Brīvība ir pamats mūsu dzīves laimei, bet ne pati laime. Neierobežota brīvība, ja tā nav piepildīta ar jēgu, drīz apnīk. Tā ir noticis ar daudziem bagātiem, izlutinātiem dīkdieņiem, kas, gaŗlaicības un pārsātinājuma mākti, baudu un piedzīvojumu meklējumos klīduši un arī šodien klīst pa pasauli.»

«Vai zini kādēļ man ir tiesības braukt ar savu auto pa pilsētu ielām un valsts autoceļiem? Tādēļ, ka es esmu uzņēmies pienākumu ievērot ceļu satiksmes noteikumus, Līdz brīdim, kamēr es šo pienākumu nebiju gatavs uzņemties, man šādu braukšanas tiesību nebija.

Vai zini, kādēļ ārstam – ķirurgam ir tiesības pārgriezt ķermeņa audus bezpalīdzīgam, narkozē guļošam cilvēkam un, veicot dažādas operācijas, bieži vien stundām ilgi darboties sava operējamā pacienta ķermeņa iekšienē? Tas ir ne tikai tādēļ, ka ķirurgs ir uzņēmies pienākumu šim cilvēkam veikt nepieciešamo operāciju, bet arī tādēļ, ka viņš ir uzņēmies šo operāciju veikt atbilstoši pareizai metodikai, ievērojot visas aseptikas un antiseptikas prasības un noteikumus. Cilvēks, kuŗam nav ķirurga profesijai nepieciešamo zināšanu, nevar uzņemties ķirurga pienākumus un viņam nav tiesību operēt cilvēkus.»

«Latvieši nekad nav bijuši vāja tauta. Jau senos laikos varens pilskalnu tīkls ir aizsargājis seno latviešu – kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu zemju robežas. Tikai ar zemisku viltību, nodevību un militāru pārsvaru svešiniekiem izdevās iespiesties mūsu zemē. Un tad nāca septiņi atkarības gadsimti, kad latvieši vairs nebija pilntiesīgi saimnieki savā zemē. Bet arī par vergiem latviešu tautu pilnībā tā arī nevienam neizdevās padarīt. Vācieši, poļi, zviedri un krievi – visi viņi gribēja uz mūžīgiem laikiem būt kungi mūsu zemē. Neizdevās! Kaŗš, bads un mēris, draudot ar iznīcību, daudzas reizes šajos atkarības gadsimtos pārstaigāja mūsu zemi. Bet latviešu tauta izdzīvoja!»

«Ļaunums rodas tur, kur kāds cilvēks vai cilvēku grupa vēlas uzkundzēties un parazītēt uz citu rēķina. Šādiem kungiem savs parazītiskais dzīvesveids liekas ļoti gudrs, un viņi ar pārākuma apziņu vai pat nicinājumu uzlūko katru, kas dzīvē, viņuprāt, nav mācējis izmantot citus, lai kļūtu pietiekami ietekmīgs un bagāts. Par sevi viņi domā, ka ir sasnieguši kādu īpašu dzīves izpratni, apguvuši vispareizākos un izdevīgākos dzīves principus, augstāko dzīves mākslu. Ar to, ka materiālo labumu iegūšana viņiem ir galvenais, bet metodes un veidi, kā to panākt, nav svarīgi, šie ļaudis parasti arī sasniedz zināmu materiālo labklājību un ar to lepojas.»

«Katrai pasaulē sastaptai dzīvai būtnei, priekšmetam vai parādībai cilvēks ir devis savu nosaukumu. Arī tos priekšmetus, ko cilvēks pats izgatavo, viņš nosauc vārdos. Visi šie vārdi veido mūsu valodas pamatu. Taču cilvēks ir ne tikai radoša, bet arī sapņojoša personība. Bieži vien viņš savā iztēlē izdomā un vārdos nosauc arīkaut ko tādu, kas reāli nepastāv. Nav nekas slikts, ja šiem sapņu tēliem piešķirtie nosaukumi paliek cilvēku sapņos vai nepārkāpj fantastisko romānu, pasaku un filmu robežas. Taču nevajadzētu šos nereālos tēlus jaukt ar īstenību un runāt par tiem tā, it kā kaut kas no tā visa jau dabā eksistētu vai vismaz tuvākajā laikā to būtu iespējams radīt. Protams, ja kāds uzņēmīgs vīrelis kaimiņam stāsta, ka viņš no darba brīvajā laikā savā malkas šķūnītī būvē laika mašīnu, kaut patiesībā viņš tur tecina pašbrūvēto, nekāds īpašais ļaunums no tā nerodas. Sliktāk ir, ja kaut kādi krāpnieku izdomājumi pārtop projektos, kuŗu īstenošanai valsts piešķiŗ naudu. Bet pavisam bēdīgi ir, ja, kļūdas dēļ vai apzināti maldinot, nereālu ideju un projektu īstenošanā iesaistītas veselas tautas un valstis...»

Lai kam tu dzīvē ticētu – naudai, varai, slavai, sievietēm, Dievam vai komūnismam –, šī ticība jeb šie ideāli ir tie, kas dod jēgu tavai dzīvei. Taču laimīgu darīt šie ideāli vien nespēj. Tikai saistot ideālus ar savu brīvību, vari kļūt laimīgs. Dīvaini, bet tā nu iznāk, ka, lai gūtu laimi, mums saviem ideāliem jāziedo brīvība. Piemēram, tu iemīlies kādā meitenē, un jūs nodibināt ģimeni. Bet ģimene izvirza savus noteikumus, uzliek virkni pienākumu un ierobežo jūsu brīvību. Piedzimst bērni, un tiem jāziedo savs laiks, apgādājot viņus ar visu nepieciešamo, rūpējoties par viņiem un mācot viņus. Taču šī brīvības ziedošana ģimenei tev neliekas kaut kas mokošs vai apgrūtinošs. Tieši otrādi – rūpes par tuvajiem, dārgajiem, mīļajiem cilvēkiem dara tevi laimīgu. Kāds cits varbūt dzīvē ir atteicies no ģimenes un savu laiku un brīvību ziedo techniskiem izgudrojumiem, mākslai vai sportam.

Daudzus latviešus atturīgus pret reliģisko pasaules uzskatu dara it kā dažādo reliģiju sludinātā samierināšanās ar ļaunumu. Ir radīts mīts, ka īsteni ticīgie ir tie, kas gļēvā padevībā un paklausībā zemojas ļaunuma priekšā, ļaujot sevi apsmiet un bradāt, sitieniem atsedzot vaigu. Ir sludinātāji, kas māca, ka tieši tāda, lūk, esot Dieva griba.

Neapspriedīsim šobrīd, kam tas ir izdevīgi, un nemeklēsim šāda apgalvojuma apstiprinājumu vai noliegumu Svētajos Rakstos, bet padomāsim par ļaunuma būtību un mūsu attiecībām ar to savas dzīves laikā.

Iepriekšējos raidījumos jau runājām par to, kā, manipulējot ar puspatiesībām un lietojot citas metodes, var ietekmēt cilvēku domāšanu. Arī pārkārtojumus globālizācijas virzienā pavada manipulēšana ar cilvēku apziņu. Sarunu valodā tiek ieviesti jauni no svešvalodām pārņemti vārdi, bet skaidrojot lietas un notikumus, tiek izmantoti tādi apzīmējumi, kas bieži vien nemaz neatbilst šīm lietām un notikumiem.

Katram cilvēkam pienāk laiks, kad, atskatoties uz ziedošu cerību un plašu iespēju pilnajiem gadalaikiem savā dzīvē, nākas domāt par sasniegto, paveikto, dzīvē iegūto. Viss apēstais, izdzertais, dzīves ceļos novalkātais, notriektais un dzīves cīņās saplēstais ir pazudis līdzīgi pavasaŗa vēja aiznestam ziedlapiņu mākonim. Kas palicis pāri? Kur ir tā raža, tie augļi? Kur ir viss tas, kā dēļ, mums piedzimstot, Dievs deva acis, lai redzētu, ausis, lai dzirdētu, rokas un kājas, lai darbotos, bet galvu, lai domātu?

Un laimīgi tie, kuŗi tad var sev teikt – lūk, mana Tēvzeme, mana tauta, mani bērni un mazbērni! Lūk, mana Latvija, kuŗas uzplaukumā un attīstībā ir arī daļiņa mana darba un dzīves! Ir jauki, ja cilvēks, kuŗš piedzimis raudot, kad viņam apkārt visi smaida, dzīvi nodzīvo tā, lai savā nāves brīdī varētu smaidīt, bet viņam apkārt visi raudātu.

Nav cilvēces vēsturē tāda gadījuma, kad kādas tautas vai valsts pilsoņu miermīlīgums, padevība un pakļāvība būtu bijusi par šķērsli šīs tautas vai valsts iekaŗošanai un paverdzināšanai no agresoru puses. Tieši otrādi – šāda labestība tikai atvieglo uzbrucējiem sasniegt savus mērķus un īstenot savus plānus. Ja reiz iekaŗošanas plāns ir sastādīts un lēmums par iebrukumu pieņemts, nekādi morālas vai emōcionālas dabas faktori vairs nevar būt tam par šķērsli. Arī pati agresija tiek veikta saskaņā ar sastādīto plānu, nevis emōcijām. Līdzjutība, līdzcietība, tāpat kā pārspīlēts sadisms un nežēlība – tās ir tikai atsevišķas nenozīmīgas epizodes visā lielajā šī plāna īstenošanā. Notiekošā kopainu tas neiespaido. Arī iebrucēja paziņojumi, solījumi, garantijas – tas viss ir tikai kaŗa viltība. Kļūstot par uzvarētāju, viņš paņems to, ko saskaņā ar saviem plāniem ir gribējis paņemt – ne vairāk un arī ne mazāk. Uzvarētās tautas liktenis nav atkarīgs no pazemības, pakļāvības vai padevības ienaidniekam, bet gan no tiem mērķiem, ko nospraudis ienaidnieks un viņa tālākajiem ar iekaŗoto territoriju saistītajiem plāniem. Ienaidnieks vienkārši iznīcina visu un visus, kas var traucēt vai apgrūtināt šo viņa plānu īstenošanu.

Latvijā jaundzimušo latviešu skaits ievērojami atpaliek no mirušo skaita. Tātad notiek latviešu izmiršana. Kopumā, katru gadu uz viņsauli pārceļas nelielas Latvijas pilsētas iedzīvotāji. Matematiski varētu aprēķināt, pēc cik gadiem uz veļu valstību būs pārcēlies pēdējais Latvijas iedzīvotājs. Tomēr dabā tā nenotiek. Dabā vieta nemēdz palikt tukša. Sevišķi tagad, kad esam iestājušies Eiropas Savienībā.

Un tomēr, vai vieta šeit paliktu tukša no cilvēkiem arī tad, ja Latviju ar nepārvaramu mūri atdalītu no visas pārējās pasaules? Protams, ne! Uzdrošinos apgalvot, ka izmiršana itin drīz apstātos un sāktos normāls iedzīvotāju skaita pieaugums. Tāpēc, ka cilvēces vēsturē vēl līdz šim nav zināms neviens gadījums, kad kāda tauta bez ārēju faktoru iedarbības, dzīvojot savā zemē, vienkārši izmirtu. Izmirtu no slinkuma, no nevēlēšanās radīt bērnus, no homoseksuālisma, no izlaidīgas dzīves, alkoholisma vai narkomānijas. Ja arī kādai nelielai tautas daļai savu netikumu dēļ nav pēcnācēju, tad nekad šādu pašiznīcināšanos nav veikusi tauta kopumā. Katra ģimene vai dzimta, kas kaut kādu individuālu īpatnību vai kaitīgu noviržu dēļ neatstāj pēcnācējus, atbrīvojot dzīves telpu, dod papildu iespējas tiem, kam ar reproduktīvo funkciju viss kārtībā. Tā ir sava veida dabīgā izlase, kas vērsta uz tautas bioloģisko turpinājumu.

«Mūsdienu pasaulē nogalināt fiziski ir aizliegts, par to pat soda, bet nogalināt garīgi, tā, lai upuris vēlāk nogalina pats sevi arī fiziski ir atļauts un pat vēlams.»

Tev liekas, ka «velns nav tik melns, kā tiek mālēts». Tas tāpēc, ka tu arvien vēl nevari pasaulē reāli notiekošo nošķirt no tā teōrētiskā pasaules modeļa, ko visu šo laiku tavā apziņā ir centušies iepotēt. Tev šķiet, ka valsts intereses nevar būt pretējas pilsoņu interesēm, jo valsts taču pārstāv savus pilsoņus, rūpējas par viņiem un darbojas viņu labā. Turklāt demokratiskās valstīs valdību no sava vidus ievēlē pati tauta. Visu slikto, ko mēs ap sevi redzam, tev gribas izskaidrot ar atsevišķu valdības vīru neapzinīgumu vai kļūdām, kaut kādiem ļauniem ārējiem faktoriem, stichiskām nelaimēm, cilvēku noziedzību, nelaimīgu sagadīšanos utt.

«Ja esi ēzelis, nežēlojies, ka uz tevis jāj!» Nav patīkami sevi apzināties par ēzeli. Ēzelis neder par brīvības simbolu. Vispirms jau tādēļ, ka viņam nav nekādas sajēgas par brīvību. Viņam ir nojēga par barību un pātagu.

Šis raidījums ir par to, kā mūsu pašu neapdomīgā rīcība bieži vien apdraud mūsu brīvību.

Viss, kas kaitē mūsu veselībai, kaitē arī mūsu brīvībai. Ja tev, piemēram, nelaimes gadījumā sakropļo roku vai kāju, tava brīvība sašaurinās. Ja traumē mugurkaulu, var iestāties paralize, un atlikušais mūžs jāpavada gultā. Tad brīvība kļūst pavisam šaura... Neviens nav pasargāts no nelaimes. Un tomēr nereti gadās, ka mēs paši ar savu rīcību nelaimi ataicinām. Visbiežāk tas notiek tad, kad gribam būt stiprāki, veiklāki un prasmīgāki, nekā patiesībā esam. Mēs gribam citu priekšā lielīties, atdarināt kādu supermenu, izrādīt tādas spējas, kādu mums nemaz nav. Un tad notiek nelaime.

Kā tu domā, vai mūsu valstij ir ļoti vajadzīgi gudri, inteliģenti, augsti izglītoti un zinoši cilvēki, kas labi orientējas pasaules notikumos?

Sapnis par to, ka «melnos», zemas kvalifikācijas darbus, attīstoties zinātnei un technikai, darīs gudras mašīnas, ir piepildījies tikai daļēji. Gudrā mašīna, kas dara vienkāršus darbus, izmaksā daudz dārgāk nekā parasts melnstrādnieks. Tādēļ visās valstīs vajag un arī turpmāk vajadzēs daudzus, kas strādā ar lāpstām, kapļiem, āmuriem, slotām, laužņiem, cirvjiem, zāģiem, dakšām vai gluži vienkārši kaut ko pienes, padod, slauka, tīra, mazgā utt. Jo nabadzīgāka un vairāk atpalikusi valsts, jo mazāk šajā valstī ir modernās technikas, kas atvieglo cilvēka darbu.

Dot zināšanas ir kā mest akmeņus lejā pa logu, bet gūt tās – ir salasīt nomestos akmeņus un uznest augšā. Mēs veidojam šos raidījumus, lai tie kļūtu par zināšanām, kuras nepieciešamas mūsu klausītājiem.

Tikko piedzimuši, mēs nonākam saskarsmē ar šo pasauli, un mums katram veidojas sava atšķirīgā pieredze. Tas ir saprotami, jo augam nevienādos apstākļos. Viss, ko no dzimšanas brīža mums nākas piedzīvot, izjust un ieraudzīt, mūsu apziņā veido apjēgu par pasauli. Gadu gaitā mēs uzkrājam ar vien vairāk šīs informācijas un pasaules attēls mūsu apziņā kļūst arvien pilnīgāks. Veidojas tas, ko mēdz dēvēt par pasaules uzskatu. Pasaules uzskata veidošanās ir sarežģīts process. Katru jaunu informāciju, kas nonāk mūsu apziņā, mēs vērtējam un šķirojam. Vispirms to salīdzinām ar iepriekš zināmo un piedzīvoto. Ja jaunieguvums papildina vai atkārtoti apstiprina mūsu agrāko pieredzi, tad šī jaunā informācija kļūst par vēl vienu ķieģelīti, ko ieliekam mūsu apziņas būvētajā pasaules ēkā. Citādi notiek, ja jauniegūtā informācija ir pretrunā ar mūsu līdzšinējo apziņā izveidoto pasaules modeli un tajā neiederas. Tad mēs nonākam izvēles priekšā – vai nu, ņemot vērā jauno informāciju, mainīt savu pasaules uzskatu, vai arī ignorēt, apšaubīt un atmest jauniegūto informāciju kā mums nederīgu.

Katru gadu, tuvojoties 16. martam, visos plašsaziņas līdzekļos sākas kaislības. Rīkot vai nerīkot piemiņas gājienu un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa? Atbalstīt, vai neatbalstīt leģionāru piemiņu? Varbūt vienkārši paklusēt un izlikties, ka uz mums tas neattiecas? Bet varbūt pievienoties tiem, kas, ignorējot veselo saprātu un vēsturisko patiesību, brēc par fašisma atdzimšanu Latvijā?

Galvenais un no mums neatkarīgais faktors, kas ietekmē mūsu dzīvi, ir valsts. Tiesiskā, neatkarīgā un nacionālā valstī cilvēku dzīves un arī brīvības iespējas ir daudzkārt lielākas nekā beztiesiskā, nabadzīgā, ārvalstu diktātam pakļautā valstī.

Katra valsts ir teritoriāls veidojums, kuŗa pastāvēšanas galvenā jēga ir aizsargāt savu pilsoņu intereses, gādāt par viņu mantisko un tiesisko aizsardzību. Daudzas valstis savu pilsoņu intereses īsteno uz citu valstu pilsoņu interešu rēķina. Tāpēc starp valstīm notiek nemitīga sīva konkurences cīņa. Technoloģiski augstākās, ekonomiski izdevīgākās ražotnes katra cenšas izvietot un attīstīt savā teritorijā, bet tādu produkciju, kuŗas ražošana saistīta ar dabas bagātību pastiprinātu izmantošanu un apkārtējās vides piesārņošanu, iepirkt no citām valstīm. Jo valsts ir ekonomiski vājāka, jo vieglāk tās teritorijā izvietot dažādas kaitīgas ražotnes un izmantot šīs valsts iedzīvotājus kā lētu darba spēku. Neviena ekonomiski spēcīga valsts savas dabas bagātības nepārstrādātā veidā par pusvelti nepārdod citai valstij. Ekonomiski un polītiski vājās valstis tieši to ir spiestas darīt. Šīs valstis ir arī ideāls noieta tirgus visiem novecojušajiem vai nekvalitātīvajiem ražojumiem, ko attīstīto valstu iedzīvotāji nepērk vai kas gluži vienkārši paliek pāri. Tādēļ, mums ir jāsaprot, ka neviens visā pasaulē, izņemot mūs pašus, nav patiesi ieinteresēts Latvijas ekonomiskajā izaugsmē un tautsaimniecības uzplaukumā. Mūsu vājums un nabadzība citām valstīm ir izdevīga. To nedrīkst aizmirst, cerot uz palīdzību no Austrumiem vai Rietumiem.

Bez valodas vēl ir arī citi vienai tautai piederošus cilvēkus vienojoši faktori. Tie ir: kopējas tradīcijas, kopējas gara mantas, kopēja reliģija un citi. Svarīga ir arī vienas tautas, kaut tāla, bet tomēr – asinsradniecība. Līdzīgi, kā brāļus un māsas tuvina piederība pie vienas ģimenes arī vienas tautības cilvēkus tuvina piederība vienai tautai. No tā izriet, ka tauta – tā ir liela ģimene. Katrai tautai ir savādākas asinszīmes līdz ar to savādāks raksturs, miesas būve un izskats.

Patriotisms – tā ir gatavība ziedot un ziedoties šīs valsts vai tautas labā. Tā ir gatavība valsts vai tautas intereses stādīt augstāk par savām personiskajām interesēm un vajadzībām. Patriotisms – tā ir konkrēta rīcība un konkrēti darbi. Taču jebkurai apzinātai darbībai ir nepieciešama motivācija. Šādu motivāciju patriotismam dod nacionālisms. Ja patriotisms ir tas, ko es daru, tad nacionālisms ir tas, kas sniedz man atbildi, kāpēc es to daru. Nacionālisms – tā ir mīlestība pret savu tautu un savu tēvzemi. Tā ir kopības sajūta un apziņa, ka mēs visi esam viens veselums, visi mēs esam kā viena liela ģimene, kas saistīta ar neredzamām saitēm. Cilvēks uzupurējas un ziedo savu labklājību, savas personīgās intereses, pat savu veselību un dzīvību tautas vai tēvzemes labā tāpēc, ka viņš mīl šo zemi un tautu, tāpēc, ka viņš ir nacionālists. Tikpat dabiski, kā mīlestība pret otru cilvēku un mīlestība pret bērniem, kas dzimuši laulībā ar šo otro cilvēku, rada vēlmi un motivāciju ziedot sevi savas ģimenes labā, nacionālisms rada vēlmi un motivāciju būt patriotam. Un otrādi – apkarojot, diskreditējot un zākājot nacionālismu, nenovēršami tiek iznīcināts arī patriotisms. Valsti, kurai savas pastāvēšanas pamatā nav nacionālisma, var salīdzināt ar piespiedu laulību bez mīlestības. Formāli gan dzīves biedriem it kā ir tiesības vienam otru vainot egoismā un neuzticībā, bet nav nekāda iemesla un pamatojuma pašiem nebūt laulības pārkāpējiem un egoistiem.

Līdz šim raidījumus veidojām lasot citātus no Jāņa Miezīša grāmatas «Būt latvietim» un apspriežot grāmatā pausto.

Šis raidījums būs citāds. Ir beidzies 2010. gads un mums ir kaut nedaudz jāatskatās kas tajā ir noticis, ko esam sasnieguši vai zaudējuši. Iespējams, ka personiski kāds no klausītājiem arī ko sasniedzis, bet valstiski kopumā mēs pēdējos 15 gadus tikai zaudējam. Un nonācis jau līdz tam, ka ne tikai zaudējam, bet pat esam iemācīti labprātīgi atdot, to, kas pašiem vajadzīgs un kas pašiem nepieciešams, lai izdzīvotu un nosargātu savu valsti.

Gandrīz visiem mums liekas, ka mēs zinām, kas ir ekonomikas zinātne. Un gandrīz visi mēs uzskatām, ka ekonomika ir sarežģīta zinātne, kuŗu nav viegli saprast. Šīs grūtības pavairo vēl tas, ka reāli dabā ir sastopamas divas dažādas ekonomikas – tirgus ekonomika un blēžu ekonomika. Nereti abas šīs ekonomikas ir tik cieši savijušās savā starpā, ka grūti pateikt, kur sākas viena un kur beidzas otra. Par tirgus ekonomiku ir sarakstītas daudzas grāmatas, kuŗas katrs var nopirkt vai izlasīt bibliotēkā, bet par blēžu ekonomiku, ir ļoti ierobežota informācija. Tomēr kaut nedaudz zināt blēžu ekonomiku ir ļoti svarīgi, jo tieši šai ekonomikai mūsdienās ir vadošā loma ne tikai Latvijā.

Kāds tad ir blēžu ekonomikas pamatmērķis? Tā ir vērtību iegūšana, neko neražojot. Bet, tā kā vērtības nerodas no zila gaisa, tad ir tikai viens veids, kā tās, neko neražojot, iegūt. To var izdarīt aktīvi iesaistoties jau saražoto vērtību sadalē. Ar dažādiem paņēmieniem panākot, ka šīs vērtības tiek sadalītas nevis atbilstoši īsto vērtību radītāju, bet gan nestrādājošu blēžu interesēm. Faktiski blēžu ekonomikā balstītās kārtības pamatuzdevums ir nodrošināt, lai samērā neliela cilvēku sabiedrības daļa varētu netraucēti apzagt lielāko sabiedrības daļu un šis apzagtais vairākums tajā pašā laikā būtu pilnīgi pārliecināts, ka šī apzagšana ir viņu interesēs.

Katrs mēs dzīvē izvēlamies savu nodarbošanās veidu, savu speciālitāti, savu profesiju. Savu izvēli izdarām pēc mūsu spējām, interesēm un arī dažādiem materiālas dabas apsvērumiem.

Par piemērotību vienai vai otrai profesijai mums nākas aizdomāties arī tad, kad vērojam biežo un visai dīvaino kadru maiņu mūsu valsts vadošajos amatos. Izrādās, ka mums ir tādi universāli speciālisti, kas spēj strādāt par valsts ministriem jebkuŗā nozarē – vienalga, vai tā būtu izglītība, ekonomika, valsts aizsardzība, iekšlietas vai kultūra. Skaidrojums jeb, pareizāk sakot, attaisnojums, te ir ļoti vienkāršs. Šie cilvēki, lūk, esot profesionāli vadītāji, un vadītājiem neesot nekādas vajadzības pārzināt visos sīkumos savas nozares specifiku.

Katram no mums ikdienā ir daudz dažādu vajadzību. Mums nepieciešamas mājas, apģērbs, apavi, pārtika, dažādi darba rīki un sadzīves piederumi. Senos laikos katrs cilvēks visu sev nepieciešamo sagādāja pats. Varētu teikt, ka viņš bija gan ražotājs, gan sava saražotā patērētājs. Attīstoties sabiedrībai, arvien vairāk pieauga cilvēka prasības pēc augstākas kvalitātes ražojumiem. Sākās ražošanas speciālizācija.

Kā tu domā, kādēļ bankas tik ļoti baidās no tā, ka naudas noguldītāji visi reizē pieprasīs savu naudu? Ļoti vienkārši. Tā nauda, ko bankas uz procentiem aizdod cilvēkiem, nav bankas nauda. Bieži vien, tā pat nav bankas noguldītāju nauda, bet kredītos tiek izsniegta nauda, kas reāli vispār neeksistē. Tas ir arī viens cēlonis, kādēļ bankām tik ļoti patīk bezskaidras naudas norēķini.

Tev bērnībā droši vien neskaitāmas reizes ir nācies dzirdēt: «Tā nedari, tas ir slikti!» vai: «Dari tā, tas ir labi!» Šīs pamācības mums ar laiku tā apnīk, ka rodas iekšējs protests un gribas par spīti darīt tieši pretēji gādīgās mātes vai tēva ieteikumam. Atsevišķos gadījumos mēs tādēļ nokļūstam sarežģītās vai pat bīstamās situācijās. Tomēr visbiežāk nekas ļauns nenotiek, un mēs, apmierināti ar sevi, dzīvojam tālāk.

Labais un sliktais, ko tik bieži, mūs audzinot, piemin vecāki, dabā nepastāv. Vasarā zied puķes un mūs silda saule. Ziemā visu klāj sniegs. Bet tāpēc jau vasara nav labāka par ziemu! Katram gadalaikam tāpat kā visam citam dabā ir sava vieta un nozīme. Jēdzieni «labs» un «slikts» izsaka tikai cilvēka attieksmi pret lietām vai parādībām. Bieži vien ar vārdu «slikts» mums tiek izteikts arī brīdinājums. Taču šis brīdinājums parasti attiecas nevis uz tiešo darbības mirkli, bet gan uz vēlākām sekām, ko piedzīvosim tikai nākotnē. Brīdī, kad mums tiek izteikts brīdinājums, mēs neko sliktu nejūtam, ar savu rīcību varbūt pat esam ļoti apmierināti un tādēļ ātri iemācāmies šādi izteiktu brīdinājumu neņemt vērā. Piemēram, ja kāds teic, ka smēķēt ir slikti, viņš ar to nedomā pašu smēķēšanas procesu, bet gan tās negātīvās sekas un to kaitējumu, ko nākotnē mūsu organismam var nodarīt ieelpotais nikotīns vai cigarešu dūmos esošās vēzi izraisošās vielas. Mēs turpretī braši ievelkam dūmus no cigaretes, eleganti tos izpūšam caur muti, degunu, un tas mums iznāk visai efektīgi. Neko sliktu mēs šajā brīdī nejūtam un esam ļoti apmierināti ar sevi. Brīdinājums paliek neievērots.

Iedomājies, ka tavā priekšā tiek atvērtas durvis un tu ieej plašā noliktavā, kur atrodas visdažādākās mantas. Te ir gan darba rīki un ieroči apģērbs un apavi, ēdieni un dzērieni, rotas lietas, sporta preces un visdažādākā sadzīves technika. Viss tas tev nākotnē var lieti noderēt. Un tev saka: «Ņem no tā visa tik, cik vien spēj panest! Nekādu ierobežojumu nav. Arī jāmaksā par to nekas nav. Tas, ko tu promejot paņemsi sev līdzi, turpmāk piederēs tev un nevienam nebūs tiesību to atņemt.»

Ikdienas steigā parasti domājam tikai par savām problēmām, pienākumiem, rūpēm un vajadzībām. Mēs aizmirstam pasauli, kuŗā dzīvojam, un neprotam novērtēt savu lomu tajā...

Mēs urbjam un kaļam šo zemi, kas ir mūsu mājvieta. Mēs sūknējam no tās naftu, rokam akmeņogles un citus derīgos izrakteņus. Mēs spridzinām to ar atombumbām un citiem ieročiem. Mēs izgatavojam ļoti daudz nevajadzīgu krāmu, lai apmierinātu savas mirkļa iegribas un radītu šķietamu komfortu. Ar saviem atkritumiem piesārņojam jūras un okeānus...

Runājot līdzībās: kokus mēs šķirojam pēc piederības konkrētai sugai, bet cilvēkus pēc piederības konkrētai tautai. Vienas sugas koki veido birzi, silu, audzi un vienas tautas cilvēki veido tautu. Un vienas sugas koki cenšas turēties kopā. Arī cilvēki rīkojas līdzīgi. Vissvarīgākais rādītājs vai ir kāda tauta ir šiem cilvēkiem piemītošā viņu kopējā valoda. To saprot visi vienas tautas cilvēki, tā ļauj viņiem savstarpēji sazināties. Un šādu valodu kurā runā tikai šī tauta sauc par šīs tautas mātes valodu. Mēs latvieši runājam latviski un mūsu mātes valoda ir latviešu valoda.