Jau pirms pieciem gadiem Londonas mērs Kens Livingstons nevarēja ciest, ka Trafalgaras laukumā baloži ik dienas apķēza Nelsona kolonnu.

Kens bija aprēķinājis, ka pilsētai baložu izkārnījumu notīrīšana jau izmaksājusi 140 000 mārciņu. Kens tikai nesaka, kopš kura laika pilsēta šo naudu bija sākusi tērēt. Rodas aizdomas, ka pirms Kena bažām un šīs summas ieguldīšanas Londonas tēla atbrīvošanā no putnu mēsliem baloži vispār nav kakājuši.

Vēl Kenam nepatika, ka putni esot bīstami cilvēku veselībai. Kens, protams, bija kļuvis atkarīgs no putnu gripas mīta un, līdzīgi daudziem miljoniem medijticīgo, ziņu, ka Vjetnamā no putnu gripas miruši trīs vai seši cilvēki, uztvēra kā epidēmijas draudus visai Anglijai.

Kens pavēlēja no laukuma pazust arī dažādu sēkliņu tirgoņiem, bļāva uz baložiem caur megafoniem, rīdīja uz tiem dresētus vanagus, taču nekas nelīdzēja. Kā gadu simteņos raduši, Trafalgaras skvērā ik dienas turpināja pulcēties ap 4000 baložu.

Tad Kens izdomāja, ka pamazām baložu barošanas iespējas šai laukumā ierobežos, lai izsalkušie putni meklētu iztikšanu citur. Šo procesu vērot tika nolīgts pat profesionāls ornitologs. Tomēr baložu skaits laukumā nemazinājās. Kens niknumā šos putnus nodēvēja par lidojošām žurkām un atklāja, ka Londona baložu mēslu novākšanai gadā jau tērē 160 000 mārciņu. Bet, lai baloži nevarētu piekļūt īpaši godājamiem pilsētas rajoniem, piemēram, premjera rezidencei, no municipālā budžeta antikaku operācijām izšķiežas 65 000 ASV dolāru.

Endrū Tailers, ekologu organizācijas direktors, Kenu nosauca par baložu slepkavu, atgādinot, ka baloži Londonas vēsturei vienmēr bijuši un būs daudz svarīgāki par tās mēru Kenu Livingstonu.

Pret Londonas baložu killeru vērsās pat parlamenta leiboristi, pieprasot Kenam pažēlot "pieticīgos Londonas baložus". Taču Kens nav Big Bens, kam gadsimtiem var likt tikšķēt tikai tradicionālajā veidā.

2003. gada 17. novembrī tika pasludināts Londonas tēvu nežēlīgais lēmums, kas baložu barošanu Trafalgaras skvērā kategoriski aizliedza. Pārkāpējiem draudēja sods 50 mārciņu apmērā. Kā traģiskāko ziņu Kens minēja lielo naudas tērēšanu skvēra regulārai atkakošanai, mēģinādams noskumušos baložmīļus iepriecināt ar cerību, ka jaunais likums Londonas iedzīvotājiem un viesiem ļaušot Trafalgaras skvēru redzēt vienmēr tīru.

Lai gan aizliegums ievērojami samazināja baložu skaitu, manīgākie attapa, ka Nelsona pieminekļa dienvidu pusē ir vietas, kur baložus tomēr barot būs iespējams, jo šī zona neietilpst Trafalgaras skvēra formālajā teritorijā.

Bet tas vēl bija toreiz, pirms četriem gadiem. 2007. gada 10. decembrī no Anglijas nāca vēsts, ka aizvien vairāk laukumā tiek atrasti badā miruši baloži. Piecus spārnotos Kena upurus nogādāja veterinārajā dienestā, un speciālisti pārliecinājās, ka baložu māgas ir tukšas un miesas zem spalvām izkāmējušas. Neviens putns no atrastajiem nebija miris no kādas slimības, vienīgi no bada. Baložu killers Kens, kas sodus par baložu barošanu nu ļauj iekasēt pat līdz 500 mārciņām, apgalvo, ka viņa programma darbojas lieliski un ka baloži no Trāfalgaras skvēra vienkārši pārvietojušies uz citurieni.

Taču patiesība ir cita. Baloži izmirst. No bada. Lēni un mokoši. Šāda nāve jeb pārvietošanās uz citu vietu lemta aptuveni divtūkstoš Trafalgāras baložiem.

Balodis ar lielo burtu

Mana pirmā albuma nosaukums bija Mans kumoss pilsētas baložiem – vinila plate, ko izdeva padomju laiku «Melodija» (1987). Man baloži toreiz nozīmēja brīvos ubagus. Tie mita bēniņos un visādās pažobelēs, taču nekad nezaudēja spēju lidot un uzticēties. Baloži iepriecināja pensionārus un bērnus. Sakaltušo maizīti manas vecmammas sagrieza sīkos gabaliņos un sakrāja tukšajās cukura turzās, lai pēc tam izbārstītu Ziedoņdārza dūjām.

Mainījās laiki un sākās bēniņu izbūvēšanas bums. Baložiem palika aizvien mazāk vietas, kur patverties. Mans jaunākais dēls Stefans, iedams garās pastaigās ar savu auklīti, bieži stāvēja pie kanāla un baložus baroja. Tie sēdās viņam uz pleciem, rokām un pat uz galvas. Baloži spārnoja viņa bērnību.

Savukārt Kenu Livingstonu – atšķirībā no baložiem – 70. gados Trafalgaras skvērā spārnoja kas cits. Viņš ir viens no pirmajiem, kas šajā laukumā izkliedza lozungus homoseksuāļu publisko tiesību aizstāvībai. Tātad nekas pretdabisks viņam nav svešs vai viss dabiskais viņam riebumu izraisa jau vismaz 30 gadus.

Sakarā ar lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu dekriminalizācijas 40. gadadienu šā gada 20. jūlijā laikrakstā Newstatesman Kens rakstīja:

«Londona ir mājas visplašākajai un daudzvedīgākajai lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) populācijai Eiropā, un kā mērs es esmu gatavs nodrošināt to, ka mūsu pilsēta kā viesmīlīga un droša lesbiešu un geju dzīvošanas un ciemošanās vieta savu reputāciju saglabātu. LGBT kopiena dod milzu ieguldījumu mūsu pilsētas dzīvē, vairojot tās ekonomiskos, kultūras un sociālos panākumus. Esmu lepns, ka manis vadītā administrācija spēja īstenot reālas pārmaiņas homofobijas problēmas atrisināšanā un līdztiesīguma panākšanu attiecībā pret LGBT cilvēkiem. 2001. gadā Apvienotajā Karalistē oficiāli tika reģistrētas pirmās partneru attiecības, kas pavēra ceļu 2004. gada civilās partnerības aktam. Ar panākumiem tiek lobēti jauni antidiskriminācijas likumprojekti, kas aizsargās LGBT kopienu. Pret homofobisku ņirgāšanos tiek īstenoti augsta līmeņa projekti Londonas skolās. (..) Jebkurš uzbrukums lesbiešu un geju tiesībām apdraud visas mūsu cilvēktiesības. Lūk, kāpēc ir svarīgi atbalstīt LGBT līdztiesību, cīnīties pret diskrimināciju un pagodināt daudzveidību šajā zemē, Londonai kļūstot par pasaules klases paraugu, kas iedvesmos sekot šim piemēram arī citus.»

Kens oficiāli izteica atbalstu Rīgas praidu rīkotājiem. Kens oficiāli nosodīja Maskavas homofobo mēru Lužkovu. Kens ienīst ne tikai baložu, bet arī cilvēku tradicionālo un dabisko dzīvesveidu. Kens ir progresa monstrs – vēl progresīvāks par Parīzes un Berlīnes atklāti homoseksuālajiem mēriem. Līdzīgs visiem tiem, kas arī pie mums aizgūtnēm solās respektēt homoseksuāļu tiesības, tātad – stāties vienā ierindā ar globālajiem maniakiem, lai iznīcinātu savai tautai idento.

Kens aizstāv tos, kas seksuāli dezorientē un izvaro nu jau arī Latvijas bērnu dzīvās dvēseles. Kens mīl tos, par kuru fiziskas apķēzīšanās seksuālajām praksēm pat derdzas runāt, taču baložus, kas salīdzinoši visnevainīgākajā veidā jau gadu simteņiem miermīlīgi apķēza pa kādam nedzīvam piemineklim, viņš iznīcina.

Paies laiks, un arī Rīgai baloži kļūs lieki un nevietā kakājoši, bīstami veselībai un pilsētas tēlam. LGBT mūs apliks mierīgi, bet viņus pagodinās. Baloži apliks akmens statujas, bet tos nogalinās. Tam ir tikai viens iemesls.

«Kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.» (Mt. 3:16)

Kena uzskatu priekšteču dēļ šis Balodis lika nopostīt Sodomu un Gomoru. Tas pats Balodis iedvesmoja arī apustuli Pāvilu vīriešu piegulēšanu nosaukt par pretdabisku. Dieva Balodis mīl cilvēkos visu dievišķo un svētrada visu cilvēcisko. Dieva Balodis mīl arī Trafalgaras baložus. Bet Kenam līdzīgie Balodi ienīst.

Kaspars Dimiters