Kā­pēc ir glo­bā­li­zā­ci­ja un ko tā dos nā­ka­ma­jam gad­sim­tam? Vis­pirms no­skaid­ro­sim jē­dzie­nu.

Glo­bā­li­zā­ci­ja ir pa­sau­les fi­nan­ču oli­gar­chi­jas un starp na­ci­onā­lo kor­po­rā­ci­ju va­dī­tā­ju māk­slī­gi ra­dīts in­ter­na­ci­onāls pro­cess, lai at­vēr­tu pa­sau­les tir­gu brī­vai ka­pi­tā­la, pre­ču un dar­ba­spē­ka plūs­mai un ie­gū­tu ātr­āku, vieg­lā­ku un lie­lā­ku peļ­ņu, at­ņe­mot to ci­tiem. No­tiek ka­pi­tā­la aiz­plū­ša­na no pro­duk­tī­vās eko­no­mi­kas uz spe­ku­la­tī­vo un ie­jauk­ša­nās ekonōmiskajos pro­ce­sos ar po­lī­tis­kiem, ideoloģiskiem un mi­li­tā­riem lī­dzek­ļiem, t.i., to­tā­li­tā­rām me­to­dēm. Glo­bā­li­zā­ci­jas dēļ val­stis zau­dē sa­vu po­lī­tis­ko un ekonōmisko ne­at­ka­rī­bu, no­nā­kot pil­nī­gā oli­gar­chu kon­tro­lē.

Glo­bā­lisms ir pa­vi­sam jauns jē­dziens. Tā dar­bī­ba ir uni­ver­sā­la un dzi­ļa un skaŗ ik­vie­nu, kar­di­nā­li mai­not ļau­žu dzī­vi. Pie­pil­dī­sies mon­dā­lis­tu vis­pār­dro­šā­kie sap­ņi: iz­vei­do­sies vis­pa­sau­les val­dī­ba (ne­re­dza­mā ro­ka), kas kon­tro­lēs pa­sau­les vie­no­to fi­nan­ču sis­tē­mu, plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļus un ze­mes dzī­ļu re­sur­sus. Ne­būs vairs val­stu, tau­tu un to va­lo­du. Būs vien­vei­dīgs, kos­mo­po­lī­tisks pū­lis ar ko­pē­ju va­lū­tu, vie­nu va­lo­du, sub­kul­tū­ru un vie­nu re­li­ģi­ju: kal­po­ša­nu zel­ta te­ļam. Val­dīs jaun­ā pa­sau­les kār­tī­ba. Do­lārs svi­nēs uz­va­ru pār pa­sau­li, un tas būs lie­lā­kais 21. gad­sim­ta no­ti­kums. Ne vel­ti uz 1 do­lā­ra ban­kno­tes ir uz­raksts: «NO­VUS OR­DO SEC­LO­RUM» (jaun­ā pa­sau­les kār­tī­ba). Pro­tams, tas tā va­rēs no­tikt ti­kai tad, ja arī 21. gad­sim­tā glo­bā­li­zā­ci­ja no­ri­sēs tik­pat glu­di kā paš­laik.

Kas un kā­pēc or­ga­ni­zē­ glo­bā­li­zā­ci­ju? Ne jau val­dī­bas un po­lī­tis­kās par­ti­jas! Or­ga­ni­zē­ja un fi­nan­sē­ja oli­gar­chi­ja un starp­na­ci­onā­lo kor­po­rā­ci­ju va­dī­tā­ji. Kā­pēc vi­ņi tā da­rī­ja?

Ir di­vi gal­ve­nie eko­no­mis­kās at­tīs­tī­bas prin­ci­pi: pro­duk­tī­vā (ra­žo­jo­šā) un pa­ra­zi­tā­rā (spe­ku­la­tī­vā). Iz­rā­dī­jās, ka ātr­i un lie­lu nau­du var tai­sīt ar spe­ku­lā­ci­jām (ka­pi­tā­la), īpa­ši bir­žā. Va­jag ti­kai da­žas se­kun­des, lai no­spies­tu pa­rei­zo po­gu, iz­ņem­tu ka­pi­tā­lu no brū­ko­ša uz­ņē­mu­ma vai ban­kas un pār­sū­tī­tu uz ci­tu – per­spek­tī­vā­ku. Tie­šām – ir daudz grū­tāk un sa­rež­ģī­tāk or­ga­ni­zēt un va­dīt ra­žo­ša­nu, at­rast tir­gu un sa­vu pre­ci pār­dot ar peļ­ņu. Tā­pēc pār­i pa­sau­lei ve­ļas glo­bā­li­zā­ci­ja.

Bez tam 20 gad­sim­ta no­ga­le sa­gā­dā­ja ide­ālus ap­stāk­ļus glo­bā­li­zā­ci­jai: so­ci­ālis­tis­kās sis­tē­mas sa­bru­kums, vien­po­la pa­sau­les ra­ša­nās, zi­nāt­nis­ki tec­hnis­kā re­vo­lū­ci­ja, īpa­ši in­for­mā­ci­ju teh­no­lo­ģi­ju, u.c. no­ti­ku­mi. Ko­mū­nis­tis­kās ideo­lo­ģi­jas krachs pa­vē­ra neie­ro­be­žo­tas ie­spē­jas pre­tē­jās at­tīs­tī­bai. Ie­stā­jās li­be­rā­lis­ma tri­um­fa laik­mets. Tas pa­cē­lās augst­ākā pa­kā­pē – ne­oli­be­rā­lis­mā, kas no­jau­ca vi­sas mo­rā­lās un ētis­kās bar­je­ras. Sa­bied­rī­bas at­tīs­tī­bā no­ti­ka vēl ne­bi­jis lū­zums un vēr­tī­bu no­mai­ņa, kā re­zul­tā­tā dzi­ma glo­bā­li­zā­ci­ja.

Vi­si mi­nē­tie 20. gad­sim­ta no­ti­ku­mi ir pa­ši par se­vi gran­di­ozi, bet katrs at­se­viš­ķi tie neiz­rai­sī­tu tā­das to­tā­las se­kas kā vi­su sin­tē­ze – glo­bā­li­zā­ci­ja, ku­ŗas in­dī­gie gē­ni bū­vē jaun­o tūk­stoš­ga­di.

Dau­dzi glo­bā­li­zā­ci­ju uz­ska­ta par ob­jek­tī­vu at­tīs­tī­bas pro­ce­su, brī­vo tir­gu – par pa­na­ce­ju, to­tā­lo pri­vā­ti­zā­ci­ju – par ne­pie­cie­ša­mī­bu utt., ti­kai ne­drīkst ne­kur šais pro­ce­sos ie­jauk­ties valsts. Lai tir­gū sa­gla­bā­jas cha­osa ele­men­ti, lai fi­nan­ču sis­tē­mu rē­gu­lē al­ka­tī­gi spe­ku­lan­ti, viss sa­kār­to­sies at­tīs­tī­bas vir­zie­nā pats no se­vis: sāk­sies aug­šup­eja, ra­dī­sies vi­dus­slā­nis un vi­si sāk­sim dzī­vot la­bāk.

Tā var do­māt ti­kai tie, kas ne­zi­na, ka tā­da at­tīs­tī­ba ir pre­tru­nā ar entrōpijas li­ku­mu, tic mī­tiem un dez­in­for­mā­ci­jai, ko tiem ie­ska­lo­ju­ši sma­dze­nēs plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļi.

Nu ne­pie­tiek to pa­sau­les la­bu­mu tik daudz un vi­siem, kā to so­la li­be­rā­lis­ma pro­pa­gan­dis­ti! Tā­pēc arī ka­pi­tā­lis­ti neie­gul­da ka­pi­tā­lu (ir ta­ču tā­pēc ie­di­bi­nā­ta post­in­dus­tri­ālā sa­bied­rī­ba), lai ra­žo­ša­nu pa­pla­ši­nā­tu un cel­tu vis­pā­rē­jo dzī­ves lī­me­ni pa­sau­lē. Tie sa­prot, ka arī so­ci­āla­jos pro­ce­sos tā­pat kā da­bā pas­tāv ie­spē­ju ro­be­žas: vieg­lāk at­ņemt ci­tiem un pa­ņemt sev, bet vēl la­bāk pie­spiest dzī­vot tau­pī­gi tau­tu. Šā­du po­lī­ti­ku va­re­nie sek­mī­gi īs­te­no vi­sā pa­sau­lē: tie ne­mi­tī­gi vai­ro sa­vas ba­gā­tī­bas un al­go va­ru, kas tās sar­gā. Re­zul­tā­tā ba­gā­tā­kie kļūst ar­vien ba­gā­tā­ki, bet na­ba­gie – vēl na­ba­dzī­gā­ki. Tas ir glo­bā­li­zā­ci­jas so­ci­ālais sa­snie­gums 20. gad­sim­tā. Vai pa­sī­vi gai­dī­sim turp­mā­kos sa­snie­gu­mus 21. gad­sim­tā?

Īs­te­nī­bā va­ja­dzē­tu tau­pī­gi dzī­vot vi­siem, jo eko­no­mis­kie u.c. ap­rē­ķi­ni lie­ci­na, ka ze­me un, gal­ve­nais, pa­ši cil­vē­ki ne­spēj sev ar sa­vu dar­bu no­dro­ši­nāt vi­siem pa­sau­les ie­dzī­vo­tā­jiem tik augs­tu dzī­ves stan­dar­tu kā Rie­tu­mos, bet bez dar­ba jaun­as vēr­tī­bas ne­ro­das. Tā­pēc no­tiek tie­ši ot­rā­di – arī pa­ši rie­tum­nie­ki sāk sa­prast, ka 21. gad­sim­tā nāk­sies sa­vilkt jos­tas cie­šāk, bet, lai iz­vai­rī­tos no tā, ir sle­pens pro­jekts «Zel­ta mil­jards». Tas pa­redz kra­si sa­ma­zi­nāt pa­tē­ri­ņu, un tā­pēc pa­sau­lē jā­pa­liek ti­kai 1 mil­jar­dam ie­dzī­vo­tā­ju. Šā­dam ie­dzī­vo­tā­ju skai­tam va­rēs no­dro­ši­nāt augs­tu pa­tē­ri­ņu ilg­sto­ši. Lūk, kā­da ir ne­oli­be­rā­lis­tu plā­no­tā gai­šā nā­kot­ne cil­vē­cei – tie­ša un re­āla, ne­vis uto­pis­ka, kā­da bi­ja ko­mū­nis­tis­kā!

Un tas par spī­ti tam, ka mūs­die­nu mo­der­nā tech­no­lo­ģi­ja bez īpa­šām grū­tī­bām arī turp­māk va­rē­tu no­dro­ši­nāt vi­siem ie­dzī­vo­tā­jiem, pat 15 mil­jar­diem, nor­mā­lu dzīvi, bet ne Rie­tu­mu su­per­lī­me­nī. To­mēr tas oli­gar­chi­jai nav pie­ņe­ma­mi, jo jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā katrs in­di­vīds tē­rē re­zer­ves, un tā­pēc vieg­lāk ēdē­ju skai­tu sa­ma­zi­nāt ne­kā tiem ļaut ne­kon­tro­lē­ti vai­ro­ties. Un vēl uz­ņem­ties at­bil­dī­bu par tiem! Glo­bā­li­zā­ci­ja ie­ro­be­žos un sa­ma­zi­nās cilvēku skaitu vēl vai­rāk ne­kā abi pa­sau­les ka­ŗi ko­pā.

Pēc ka­ŗa nā­ca iekš­ā ka­pi­tāls, jo bi­ja jā­at­jau­no no­pos­tī­tais. Ne­bi­ja pre­ču, vi­sa kā trū­ka, bet ta­gad stā­vok­lis ir pre­tējs: no­lik­ta­vās – ne­pār­do­ti pre­ču kal­ni, jo ļau­dīm zem­a pirkt­spē­ja, ir stag­nā­ci­ja, sā­kas krī­ze. Šo pret­ru­nu at­ri­si­nāt uz tau­tas rē­ķi­na mē­ģi­na glo­bā­li­zā­ci­ja. Tā lik­vi­dēs lie­kos pirkt ne­spē­jī­gos – tie strau­ji iz­mirst pa­ši –, tad var sa­ma­zi­nāt ra­žo­ša­nu, ie­tau­pot re­sur­sus un ka­pi­tā­lu, un tā­dē­jā­di ilg­sto­ši no­dro­ši­nāt su­per­pa­tē­ri­ņu Zel­ta mil­jar­dam. Lūk, vel­niš­ķī­gie glo­bā­li­zā­ci­jas plā­ni!

Vai ļau­dis ko zi­na par šā­diem plā­niem? Vai plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļi par glo­bā­li­zā­ci­ju ne­ko ne­rak­sta? Rak­sta gan. Bet ko?! Plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļu no­zī­mi mūs­die­nās grū­ti pār­vēr­tēt. Tie ie­tek­mē, ra­da vie­dok­li, sti­mu­lē vai glu­ži pre­tē­ji – no­liedz un dez­in­for­mē. In­for­mā­ci­ja tiek rū­pī­gi pār­strā­dā­ta un do­zē­ta ma­sī­vās por­ci­jās tā, ka spiež uz zem­ap­zi­ņu un cil­vēks sāk tai fa­tā­li ti­cēt. Vai ot­rā­di – no­klu­sē vis­pār. Daudz spē­cī­gā­ka ie­tek­me ir psic­hot­ro­na­jiem ie­ro­čiem. To ie­dar­be ir tie­ša, un pa­līdz ļau­dīm «pa­rei­zi» bal­sot vē­lē­ša­nās. Pār­is pie­mē­ru.

Da­ži so­ci­olo­gi sa­vos dar­bos ir skaid­ri pa­rā­dī­ju­ši, ka paš­rei­zē­jais augst­ais Rie­tum­val­stu dzī­ves stan­darts ir at­se­viš­ķas 300 ga­du il­gas at­tīs­tī­bas un lab­vē­lī­gu ap­stāk­ļu sa­kri­tī­bas īpašs fe­no­mens un ka paš­laik pa­sau­lē vairs nav un ne­būs tā­du ap­stāk­ļu un eko­no­mis­kā pa­ma­ta, lai ras­tos jaun­as pa­tē­rē­tāj sa­bied­rī­bas. Šis fe­no­mens ne­var at­kār­to­ties, tā­pat kā ho­mo sa­piens vairs ne­var at­tīs­tī­ties no ze­mākas ra­dī­bas otr­reiz. To­mēr mū­su pre­sē par to ne vār­da! Glu­ži pre­tē­ji – to­tā­la glo­bā­li­zā­ci­jas la­bu­mu uz­mā­cī­ga pro­pa­gan­da: būs in­ves­tī­ci­jas, būs vi­dus­slā­nis, būs..., dzī­vo­sim ba­gā­ti tā­pat kā Ei­ro­pā utt., utml.

Otrs pie­mērs. Ne­kur nav ne la­sīts, ne dzir­dēts par ģe­o- un bi­oe­ko­no­mi­kas pē­tī­ju­miem. Tie lie­ci­na, ka Lat­vi­jai nav ie­spē­ju ra­žot pa­sau­les tir­gum kon­ku­rēt­spē­jī­gas rūp­nie­cī­bas un lauk­saim­nie­cī­bas pre­ces sa­va bar­gā (5 mē­ne­šu zie­ma) kli­ma­ta dēļ. Šā ap­stāk­ļa dēļ Lat­vi­jā ra­žo­tai pre­cei nāk klāt lie­ki iz­de­vu­mi, kā­du sil­ta­jās zem­ēs vis­pār nav. Ka­pi­tā­lis­ti to sa­prot un tā­pēc pie mums lī­dzek­ļus nein­ves­tē, jo, at­kār­to­ju, Lat­vi­jā ra­žo­tās pre­ces nav kon­ku­rēt­spē­jī­gas lie­lā­kas paš­iz­mak­sas dēļ. Tie in­ves­tē Ķī­nā (lai arī tur nav de­mo­kra­ti­jas un val­da ko­mū­nis­ti), Dien­vid­aus­trum­āzijā (par spī­ti tam, ka daž­viet tur to­tā­li­tā­ri re­žī­mi) u.c., kur ra­žo­ša­nas ap­stāk­ļi daudz iz­de­vī­gā­ki zem­ā ener­go­pa­tē­ri­ņa un lē­tā dar­ba­spē­ka dēļ. Bet ko mums ne­pār­trauk­ti un uz­mā­cī­gi slu­di­na plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļi? Tie ne­at­lai­dī­gi dez­in­for­mē sa­bied­rī­bu, ka Lat­vi­jā plū­dīs in­ves­tī­ci­jas, ir lēts dar­ba­spēks u.tml. Bet tas ti­kai lē­tāks. Lēts tas ir ti­kai Ķī­nā, Dien­vid­aus­trum­āziās. Lat­īņ­ame­ri­kā un ci­tur sa­vu ļo­ti lab­vē­lī­go bi­o- eko- ģeo­grā­fis­ko ap­stāk­ļu dēļ, un tā­pēc ka­pi­tāls aiziet tur.

Vēr­tē­sim tā­dēļ la­sī­to un dzir­dē­to vien­mēr kri­tis­ki un vai­rāk do­mā­sim pa­ši! Vei­do­sim la­bā­ku dzī­vi mēs pa­ši. Ti­kai pa­ši...

Jēkabs Grīnbergs

P.S. Rit tre­šā tūk­stoš­ga­de. Jau no­mai­nī­ju­šās vai­rā­kas pa­audzes un ģe­ne­rē­jies jauns cil­vē­ka tips – ho­mo hu­ma­nus. Tas ne­zi­na, kas ir eks­plu­atā­ci­ja, kon­ku­ren­ce, glo­bā­li­zā­ci­ja, un ne­spēj sa­prast, ka ļau­dis var ka­ŗot un no­ga­li­nāt cits ci­tu. Tas zi­na, ka vi­siem ir go­dī­gi jā­strā­dā un jā­ievē­ro li­ku­mi. Katrs ir ap­mie­ri­nāts ar to, kas vi­ņam ir, un ne­tī­ko pēc tā, kas pie­der ot­ram. Vi­si dzī­vo sa­dar­bī­bā, so­li­da­ri­tā­tē un mī­les­tī­bā. Virs ze­mes val­da har­mo­ni­ja un miers, jo vi­si cil­vē­ki dzī­vo sa­ska­ņā ar Die­va li­ku­miem...

Ir sā­ku­sies jaun­a ēra cil­vē­ces vēs­tu­rē.