Šo rindu autors sen pārstājis brīnīties par to, ka dzejniece Ruta Skujiņa 1940. gadā vārsmoja: «Tā zeme vairs nepaliks kaunā, kas kļuvis Staļina draugs».

Iespējams, ka nabaga sieviete ar šādu reveransu «visdižākajam» cerēja izpirkt sava vīra grēkus boļševistiskās varas priekšā, varbūt pieļāva varbūtību, ka, pateicoties tādām pērlēm, viņa tiks sovjetiskā Pegasa mugurā, jo visai maz ticams, ka dzejniecei no visas tiesas būtu sirdī iekļuvis «bacillikum komunistikum»...

Sevišķi mani nepārsteidz arī tas, ka Vizma Belševica savas literārās karjeras sākumā bija uzdzejojusi kaut ko par Kremļa torņiem un Sarkano laukumu – krievu revanšisti un pašmāju kangari šo panegiriku bija pārtulkojuši krieviski un ievietojuši savas revolverlapas «Budņi» pašā pirmajā lappusē ar zemtekstu: «lūk, kā tagadējā nacionāliste toreiz vārsmoja!»...

Esmu piedevis Ojāram Vācietim viņa pirmajā dzejoļu krājumā «Tālu ceļu vējš» ievietoto dzejoli ar asinskāro sapni – kā dzejnieks izrēķināsies ar savu bijušo saimnieku, ja tas, no amerikāņu lidmašīnas izlēcis, sāktu spiegot pret Vācieša sociālistisko dzimteni un, ja vien dzejniekam izdotos veco paziņu notvert... (Jaunam iesācējam savulaik nebija cerību tikt publicētam, ja tas kaut nedaudz nebija paluncinājies Maskavas priekšā un tai kaut ko pabučojis...)

Neizprotama man turpretī līdz šai dienai ir un paliek mums visiem zināmās Mirdzas Ķempes rīcība, kura dažus mēnešus pirms savas nāves atstāja mums «Literatūras un Mākslas» slejās neglītas atmiņas par sevi.

«Nodevējs izraidīts
Ej ārā no mūsu dzimtenes,
Kuras karogs ir taisnīgo asinīm slacīts
Un visām tautām cerību nes.
Ej! – vārds šis skarbais ir sacīts.
Par to, ka lādēji māti savu
Un brīvības cīnītājus pēli
Ar savu uzpūsto slavu,
Ar nekautro, indīgo mēli.
Nu izmests starp salašņām staigā,
Drīz nebūsi nevienam vajadzīgs.
Lai vēl kādu brīdi tie klaigā,
Kas pēc taviem murgiem tvīkst.
Ņem naudu un vēl pelnies,
Drīz klusums pār tevi klāsies,
Bet pār mūsu varoņu pelniem
Mūžīga slava lidināsies», utt., utt.

Šodien mums vairs neviens neatklās un neizskaidros, kādēļ dzejniece ar stabilu vārdu un sabiedrisko stāvokli atļāvās kaut ko tik neglītu un neķītru pret krievu tautas sirdsapziņu A. Solžeņicinu, kam līdzināties ne talanta, ne intelekta, ne drosmes ziņā Ķempe, neraugoties uz saviem tituliem, ne tuvu nespēja...

Maz ticams, ka pieredzējusī sieviete 1974. gadā vēl ticēja, ka Solžeņicins ir nodevējs un ka sociālisms uzvarēs visā pasaulē. Varbūt indīgo vārsmu neuzrakstīšanas gadījumā no kaut kā baidījās? Varbūt no tā, ka nepaklausības gadījumā viņu var nelaist kārtējā propagandas braucienā uz kādu eksotisku zemi? Bet bez tā taču var iztikt – augstāk par čekas žēlastību taču ir gods un sirdsapziņa!

Gauži dīvaina bija arī tautā cienītā un mīlētā pirmā zvejniekdēla lomas tēlotāja, vēlāk režisora (viņa iestudētās brīvdabas izrādes 70. un 80. gados parasti izvērtās par nacionālām demonstrācijām, ar aktieru un publikas patriotisku kopdziedāšanu, piedaloties pašam režisoram) reakcija uz pirmajām Atmodas izpausmēm. Uz «Rīgas Balss» korespondenta jautājumu, ko sirmais teātra mūzas kalps domā par mītiņiem pie Brīvības pieminekļa, pēdējais atbildēja apmēram tā: «Tur lasās ļembastnieki un palaidņi, kas negrib ne strādāt, ne mācīties»(?)

1987. gada 24. augustā divi pazīstami operdziedoņi – viens vecs, otrs vēl jauns – kompartijas steigšus sasauktajā sapulcē neganti nosodīja un gānīja iepriekšējās dienas mītiņa dalībniekus pie Brīvības pieminekļa, arī savus kolēģus. (Ir vērts runāt, ka jau visai drīz jaunākais no abiem sveica ievērojamas nacionālas organizācijas kongresu ar savām dziesmām – bija apjautis, kurā pusē spēks un nākotne...)

Līdz šai dienai man grūti izprast, vai tiešām mans skolas biedrs, no izteikti latviskas ģimenes nākušais Gunārs Cilinskis nevarēja izvairīties no piedalīšanās filmā «Tobago maina kursu», kur tas, pagrīdnieka Drēziņa lomu tēlojot, bija spiests – saplēst Latvijas karogu.

Taču vēl nekaunīgāk pret sarkanbaltsarkano karogu savā visnotaļ slavenajā romānu sērijā «Tālajos pilskalnos» izturas rakstnieks Laimonis Purs, kas vēlāk gandrīz katrā «Lauku Avīzes» numurā mācīja, kā jādzīvo patriotiski noskaņotiem latviešiem...

«Sarkanbaltsarkanais karogs kā tāda nesaticības un atriebības vārna parādās allaž, kad ož pēc guvuma, vienalga, vai tie būtu savi ļaudis, kaimiņi vai tāltautas, ja tikai varēja ko atņemt.» («Tālajos pilskalnos», III grāmata, 162. lpp.)

Tiesa, autors te runā par Cēsu letgaļu, vācu sabiedroto, karogu, taču asociācija ir nepārprotama...

Olafs Laukmanis