Daudzi latvieši ir sašutuši par sliktu latviešu valodu, kas dzirdama deputātu runās. Dažs deputāts, kam nepatīk cita deputāta runa, tam saka: «Juris, aiztaisi muti!» Joprojām ir deputāti, kas Saeimu sauc par Saimu, Seimu un citādi. Vairākos ārzemju parlamentos deputātiem par šādām aplamībām draud liels sods. Būtu jāsoda arī mūsu deputāti, kas kropļo latviešu valodu, jo mūsu valoda taču nav mazāk aizstāvama kā vācu, franču, poļu vai kāda cita lielā valoda. Nedrīkstētu būt arī tādi gadījumi kā piektajā Saeimā, kad par spīti lietpratēju aizrādījumiem deputāti likumprojektā iebalsoja aplamu vācisku vārdu prove latviešu valodas vārda raudze vietā.

Latviešus neapmierina arī daudzu ierēdņu valoda. Ierēdņiem ir sava valoda un tautai sava. Tautai nereti grūti saprast ierēdņu runu un rakstus. Kļūstot kādai personai par ierēdni, būtu daudz vairāk jāpārbauda tās valodas prasme. Cilvēkiem taču ir jāievēro ierēdņu rīkojumi. Ko lai dara, ja tos nevar saprast? No ierēdņu rakstiem un runām valodas kļūdas izplatās tautā.

No Maskavas atbraukušais O. Lācis uzsveŗ: «Latvijas problēmas saprotu tīri labi, jo pazīstu tās nu jau sen. Visu laiku vēroju, kā apzināti tiek bendēta latviešu valoda. Tas bija objektīvs process. Pat pieļaujot domu, ka varbūt atsevišķos gadījumos Maskavā to nemaz apzināti nevēlējās, tas tomēr tā notika. .. Šāds process izraisa bailes un pretestību jebkuŗā tautā.» O. Lāča kungam taisnība. Pusgadsimtu ilgā latviešu valodas bendēšana padomju okupācijas laikā ir atstājusi smagas sekas arī tagadējā runā un rakstos. Tas izraisa bažas par latviešu valodas pastāvēšanu. Turpmāk ir daudz kas jādara latviešu valodas un rakstības sakopšanai, dažādu kļūdu novēršanai.

Žurnālists profesors R. Treijs ir pārsteigts, ka tagadējie jaunie plašas saziņas līdzekļu darbinieki runā un rakstos labprāt lieto Krievijas cietumnieku, klaidoņu, dīkdieņu un uzdzīvotāju leksiku, uzskatīdami to par valodas demokratizāciju. Profesors raksta, ka bezpajumtniekus tagad visur sauc par bomžiem, ūdens un surrogātspirta maisījumu sauc par krutku. R. Treijs nosauc vēl virkni citu nejēdzību jauno žurnālistu valodā, kuŗas nebūt nav domātas kādas personas nopēlumam, kuŗa runā šādā valodā, bet ir plaši sastopamas pašu žurnālistu teikumos, it kā izsakot neitrālu domu.

Tagad bieži dzirdami apgalvojumi, ka krievu valodas ietekme esot beigusies. Bet plašsaziņas līdzekļu valoda liecina par pretējo. Joprojām parādās klaji rusismi. Laikrakstos raksta nevis par kompromitējošām ziņām, bet par kompromātu, kā to sauc cietumnieki. Komūnālos dzīvokļus sauc par komunaļņikiem, mobilos telefonus par mobiļņikiem utt.