«Mūsdienu pasaulē nogalināt fiziski ir aizliegts, par to pat soda, bet nogalināt garīgi, tā, lai upuris vēlāk nogalina pats sevi arī fiziski ir atļauts un pat vēlams.»

Tev liekas, ka «velns nav tik melns, kā tiek mālēts». Tas tāpēc, ka tu arvien vēl nevari pasaulē reāli notiekošo nošķirt no tā teōrētiskā pasaules modeļa, ko visu šo laiku tavā apziņā ir centušies iepotēt. Tev šķiet, ka valsts intereses nevar būt pretējas pilsoņu interesēm, jo valsts taču pārstāv savus pilsoņus, rūpējas par viņiem un darbojas viņu labā. Turklāt demokratiskās valstīs valdību no sava vidus ievēlē pati tauta. Visu slikto, ko mēs ap sevi redzam, tev gribas izskaidrot ar atsevišķu valdības vīru neapzinīgumu vai kļūdām, kaut kādiem ļauniem ārējiem faktoriem, stichiskām nelaimēm, cilvēku noziedzību, nelaimīgu sagadīšanos utt.

Diemžēl valstu teōrētiskie modeļi stipri atšķiŗas no tā, kas reāli eksistē pasaulē, un cēloņi tam ir daudz dziļāki. Arvien lielākas pretrunas veidojas starp tautām un valstīm, kur tās dzīvo. Tauta attiecībā pret valsti ir padarīta par kaut ko otršķirīgu, maznozīmīgu. Tiek runāts par valsts interesēm, bet runāšanu par savas tautas interesēm uzskata par nepieklājīgu nacionālisma izpausmi. Taču atšķirībā no valsts tauta ir monolīts, gadu tūkstošos radies veidojums ar savu kultūru, mentālitāti, valodu un tātad – arī ar savām vienotām interesēm. Ja kādai tautai ir sava valsts, tā pārstāv tautas intereses un darbojas tautas labā. Valstsvīru iespējas strādāt pretēji tautas interesēm šādā valstī ir ierobežotas, jo viņu darba pozitīvā rezultātā un kontrolē ir ieinteresēti faktiski visi valsts iedzīvotāji.

Citādi ir, ja vienas valsts teritorijā sajaukti dzīvo vairākas tautas. Bieži vien tas, kas kaitē vienai tautai, nāk par labu citai, un uz šā pamata nenovēršami veidojas interešu konflikti. Atsevišķu valstsvīru prettautiskajai darbībai tad rodas vesels pulks piekritēju un atbalstītāju no cittautībnieku vidus. Vēl vairāk – cittautībnieki pat stimulē šādu darbību. Tā notiek arī tad, ja kādas valsts teritorijā ir mākslīgi iepludināts liels daudzums sveštautiešu, viņiem piešķirta pilsonība un dota iespēja piedalīties valsts pārvaldē. Intrigu, pretrunu, savstarpējas šantāžas un apmelojumu jūklī starp ekonomiskajiem grupējumiem un dažādu tautību intereses pārstāvošām polītiskajām partijām tad notiek nepārtraukta cīņa par varu. Ikvienas apvienības vai partijas biedri domā nevis par valsti, bet gan par iekļūšanu valsts pārvaldes aparātā, jo tas paveŗ iespēju reālizēt viņu pārstāvēto grupējumu savtīgās intereses. Visi kandidāti valdības vēlēšanās savā būtībā ir it kā no vienas partijas. Šo partiju varētu nosaukt par «Saeimā iekļūtgribētāju partiju.»

Kad vēlēšanas beigušās, to iznākums parasti ir viens un tas pats. Valdībā ir iekļuvusi kārtējā čomu kompānija. Valsts intereses kā tādas faktiski vairs nepastāv.

To var nosodīt, bet no tā nekas nemainīsies. Latvijas valdošās kompānijas interesēm nav nekā kopīga ar tautas interesēm. Tautai vispirms ir jāatmet cerība, ka valdība visu sakārtos un jāsaprot, ka pašiem ir jānodrošina savu pastāvēšanu. Tātad vajag, lai veidotos stipras un materiāli nodrošinātas ģimenes, lai dzimtu daudz bērnu un viņiem būtu normālas augšanas un attīstības iespējas. Turpretim valstij, ko pārstāv savtīgi ekonomiskie grupējumi, ir pilnīgi vienaldzīgs pamattautas liktenis. Ja latvieši izmirs, vieta jau nepaliks tukša. Iedzīvotājus Latvijā varēs ievest kaut vai no Āfrikas un Ķīnas.

Valdībā nonākušie darboņi negrib pieļaut, lai mēs būtu saimnieki savā zemē. Viņi vēlas mūs padarīt par kaut ko līdzīgu vergiem un tāpēc ar visiem iespējamiem paņēmieniem cenšas mūsos ieaudzināt vergu domāšanas veidu un vergu tikumus.

Verga apziņas galvenā pazīme ir riebums pret jebkāda veida darbu, kas no viņa prasa kaut vismazāko piepūli. Kaut arī vergs ienīst un lād kungus, tomēr pats sapņo kļūt par kungu. Vergs nesapņo kļūt par saimnieku. Saimniekam ir daudz jādomā un jāstrādā. Vergs sapņo par izpriecām un dīkdienīgu dzīvi. Verga apziņas pārņemtie ļoti labi māk saskaitīt naudu svešos makos un ar skaudību spriest par citiem piederošo mantu. Viņi vienīgi neprot saskatīt to darbu, ko citi darījuši, lai iegūtu šo naudu un mantu.

Cilvēks ar verga apziņu bez sirdsapziņas pārmetumiem nospļausies uz tīri izmazgātas grīdas, ar dubļainiem zābakiem lāčos pa rūpīgi iztīrītu paklāju vai arī nemazgājies ielīdīs gulēt gultā. Verga apziņa padara cilvēku slinku un nevīžīgu.

Pavēro apkārtējos cilvēkus – un tu ikdienā atklāsi neskaitāmas verga apziņas izpausmes.

Ja vergam iet slikti, viņš vaino par to savu kungu, īstam, ķēdēs iekaltam vergam tā ir piemērota un pamatota aizbildināšanās. Taču mūsdienīgie vergi nestaigā, ķēdēs iekalti, un pār viņu muguru nešvīkst uzrauga pātaga. Ķēdes un vajadzība pēc kunga sēž viņu apziņā. Ja vergam nebūs kunga, ko tad viņš vainos savās nedienās? Verga apziņa nav tā iekārtota, lai viņš spētu uzņemties par kaut ko atbildību vai atzīt savu vainu. Vienkāršāk un ērtāk ir savās nelaimēs vainot citus. Tāpēc cilvēkiem ar verga apziņu patīk lamāt priekšniecību, valdību un visu pasauli. Bet tālāk par lamāšanos viņi parasti netiek, jo nav spējīgi aktīvi darboties, lai situāciju uzlabotu. Vergs turpina kalpot savam kungam, lai cik arī slikts tas būtu. Kungam savukārt ir gluži vienalga, ko vergs par viņu domā. Galvenais, lai pilda pavēles un strādā. Arī mūsdienu valdībām ir vienalga, ja kāds tās lamā.

Kad komūnistu imperija sabruka, padomju varas izpostīto saimnieku un īpašnieku mantiniekiem radās iespēja atgūt saviem tēviem un vectēviem atņemtās lauku saimniecības vai vismaz to, kas no tām bija palicis pāri. Tomēr cerētie panākumi saimniekošanā vairumā gadījumu izpalika. Un šeit lielā mērā vainojama ne tikai valdībā iekļuvušo kompāniju piekoptā Latvijas tautsaimniecības graušanas polītika, bet arī sociālisma laikos ieaudzinātā verga apziņa cilvēku prātos. Dubļos iestigusi un pamesta technika, iesākti un nepabeigti celtniecības vai remonta darbi, pusbadā turēti un neapkopti mājlopi, visās iespējamās un neiespējamās vietās izmētāti darbarīki un instrumenti –, lūk, raksturīgākās pazīmes saimniecībai, ko vada un kur strādā cilvēki ar verga apziņu. Protams, gluži saprotams, ka, šādi saimniekojot, neizbēgams ir bankrots. Un tā tas arī notiek. Daudzi tagad ar ilgošanos atceras laimīgos sociālisma laikus, kad varēja neko nedomāt, kad tikai par skaitīšanos darbā maksāja algu, bet ar verdzisku padevību, paklausību un kalpošanu komūnisma idejām varēja ietikt priekšniekos un saņemt privilēģijas.

Uzplaukums un attīstība jebkuŗā saimniecības, rūpniecības vai zinātnes nozarē būs tikai tad, ja šo nozari vadīs cilvēki ar saimnieka apziņu. Valstī var būt pati progresīvākā un demokratiskākā sabiedriskā iekārta, bet, ja tās pārvaldē strādās cilvēki ar verga apziņu, viņi to visu pārvērtīs par progresa un demokratijas karikatūru. Vergu neinteresē progress. Vergu interesē ēdiens un baudas. Tas, ka vergs ir piekļuvis pie lielām materiālajām vērtībām, neko nemaina. Vienīgi viņa ēdiens kļūst izsmalcinātāks un baudas greznākas. Bet viss pārējais ir tikai aizsegs šim primitīvajam dzīves ideālam.

Dzīves situācijas, ko cilvēkam ir palīdzējusi radīt viņa paša verga apziņa, ikdienā veido neskaitāmus sarežģījumus, apgrūtinājumus un pat nelaimes. Tas viss cilvēku nomāc un dusmo. Šīs negātīvās emōcijas savukārt stimulē pastiprinātu negātīvo rakstura īpašību veidošanos. Tas viss ir kā no kalna ripojoša sniega pika, kas kļūst arvien lielāka. Slinkums, muļķība, kaislības, dusmas, vilšanās – dažādās kombinācijās saistīts, tas viss liek cilvēkam rīkoties tā, ka šīs rīcības rezultāti ar savu negātīvo ietekmi vēl vairāk attīsta viņā tās pašas rakstura īpašības. Slinkums un muļķība rada vēl lielāku slinkumu un muļķību, bet kaislības, dusmas un vilšanās – vēl lielākas kaislības, dusmas un, protams, arī vilšanos. Cilvēka stāvoklis kļūst arvien smagāks, un tas viss var beigties gan ar izmisuma radītu pilnīgu apātiju vai pašnāvību, gan ar nekontrolējamām agresijas vai ārprāta lēkmēm, kas apdraud visus apkārtējos, arī vergu darba izmantotājus. Šādi indivīdi valstī valdošajai elitei, protams, nav vajadzīgi, tāpēc tiek gādāts, lai tik tālu nenonāktu. To panāk, izmantojot zemas pašvērtības un vājuma kompensēšanas paņēmienus. Šī uz psīcholoģiju balstītā sistēma ietveŗ sevī gan nemitīgu vienkāršās tautas apstrādi ar plašsazinas līdzekļu un popkultūras ražojumu palīdzību, gan arī dažādu uz pašiedvesmu balstītu treniņu metodiku izplatību, kas māca, ka «tavas kājas ir siltas un viss ir labi».

Vergam ir tiesības skumt, bet labāk lai viņš savu darbu pilda smaidīdams. Noskumuša sulaiņa, durvju sarga vai kurpju tīrītāja seja var sabojāt kungam garastāvokli uz visu dienu. Bet viesmīļa vai bārmeņa bēdīgais izskats var laupīt lielu daļu ēšanas prieka. Modernajai verdzībai šajā pasaulē jābūt jautrai un smaidošai.

Raidījumā piedalās Leonards Inkins, Roberts Klimovičs un Alvils Bērziņš.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.