Saruna ar biedrības «Latvietis» Pārstāvju sapulces priekšsēža vietnieku Leonardu Inkinu 3. daļa (nobeigums)

Laikraksts DDD Nr. 15(269) 2012. gada 10.–23. augusts

http://fronte.lv/2012/08/vienot-var-tikai-ideja/

 DDD: Kāds ir Eiropas Savienības liktenis, vai, jūsuprāt, tā kādu laiciņu vēl pastāvēs?

 L.I.: Šodien kafiju nedzēru, tā kā biezumos nepaskatījos (smejas). Ja mēs palūkosimies uz šo jautājumu drusku citādāk – kāds liktenis ir tiem, kas ir iecerējuši tautu paverdzināšanu, degradēšanu, kas tiek īstenots caur Eiropas Savienību, tad, atgriežoties pie tā, par ko mēs tikko runājām – par Antikrista nākšanu pie varas, ES jau varbūt transformēsies. Bet tas ļaunums no tā vājāks nepaliks. Viņš iegūs citas formas, bet paliks vēl stiprāks. Varbūt tajā nākamajā savienībā, kas no šīs izveidosies, būs kas savādāks. Viņa var būt būs neoficiāla savienība – jebkāda, to jau nevar paredzēt. Bet, ja šai savienībā vēl ir arī labas lietas klāt, tad tur viņu būs mazāk. Arī Eiropas Savienības veidošanai tomēr klāt stāv ļaunums. Ja mēs uzskatām, ka tur ir labi onkulīši, kas tikai kļūdījušies, tad, protams, mēs varam iet pie ministra, stāstīt viņam, ka labais ministrs vienkārši nesaprot, es atnākšu un viņam izskaidrošu… 

 DDD: Man jāpiekrīt, ka ar ministru pārliecināšanu par patiesību, nekas uz labu nemainīsies. Viņi tāpat zina, kā ir pareizi, lai gan dara pilnīgi pretēji.

 L.I.: Protams, viņi zina. Te ir analoģija ar Komunistiskās partijas skolām. Padomju Savienībā bija tādas skolas, kurās audzināja, trenēja (neteikšu – zombēja, jo tie jau bija tādi cilvēki – uzticīgi padomju varai). Kas šajās skolās nokļuva? Propagandas apmāti jaunieši (komjaunieši u.tml.), kuri nebija ļauni, bet vienkārši ticēja tām idejām. Un idejas nebija sliktas. Lai šīs ilūzijas centīgajiem jauniešiem grautu, viņus sūtīja uz rūpnīcām, uz kolhoziem, uz sovhoziem, lai viņi redz īstenību. Kad viņi ieraudzīja, daži sašutumā kliedza – eto že ņe po Ļeninski! Šādus kliedzēju pa tiešo aizsūtīja uz nometnēm. Bet lielākās daļas reakcija bija pretēja: ak, tad tā tas notiek, ak, tad tāda ir patiesība – nu, mēs arī tā darīsim! Tāpēc tie, kas ir šīs skolas beiguši, lieliski zina, kā ir patiesībā. Viņiem nav jēgas kaut ko skaidrot – viņi visu saprot. Viņi to dara apzināti.

 DDD: Šodien tādas skolas ir nevis Krievijā, bet Amerikā...

 L.I.: Es runāju par izvēli. Man, Leonardam, personiski bija izvēle. Leonards ir viens no tiem, kas ir dibinājis partiju «Tēvzemei un Brīvībai» – es nācu no «18. Novembra savienības», esmu sēdējis trijās valdēs, man bija jāizvēlas. Es redzēju, kā tas notiek – mēs ar Jāni Straumi sēdējām Saeimas kafejnīcā un viņš man teica tā: «es jau esmu šur tur pablēdījies, bet neko pret sirdsapziņu.» Viņš jau sen vairs tā nesaka. Tas notika soli pa solim, un man tie bastioni un autoritātes gruva kā viena pēc otras. Redzēju kā viņus – vienu tā, otru tā, trešo tā... Katram atradās «atslēdziņa»

 DDD: Vai varat minēt konkrētu piemēru? Domāju, ka cilvēki vienkārši netic.

 L.I.: Kad «Tēvzemei un Brīvībai» ienāca Saeimā, viņiem bija lozungs – ne dienu bez likumprojekta. Un katru dienu sniedza iekšā savu likumprojektus, lai gan zināja, ka nepieņems, bet pienākums liek. Tad arvien retāk, arvien retāk... Mēs visi piekūstam. Mums visiem ir draugi, paziņas. Jau no pirmās dienas, kopš ievēlēts Saeimā, esmu mūžīgi bijis opozīcijā. Bet te pēkšņi satiekos (pīpētavā) ar to, ko es tikko kafejnīcā biju lamājis, un redzu, ka viņš nemaz tik stulbs nav. Varbūt politikā viņš ir pilnīgs stulbenis, bet mūzikā kaut ko saprot, mums ir kopīgas autoritātes. Un sākās – aizej pie viņa ciemos, viņš pie tevis, viņš palīdz, jo viņam kāds tur pazīstams dakteris – un nepamana cilvēks, kā tas viss ar viņiem notiek.

Mans skolotājs Aleksandrs Balodis māca tā – lai runātu ar cilvēkiem, mums ir jāprot nolaisties līdz viņu runas un izpratnes līmenim un runāt viņiem saprotamā valodā. Ja mēs runājam savā «gudrajā» valodā, viņi mūs nesaprot, nedzird. Bet Jānis Zeltamute, kas dzīvoja 5. gadsimtā, māca tā – ja tu kādam cilvēkam gribi kaut ko izskaidrot, tad vispirms noskaidro, vai viņš ir ēdis, vai viņš ir gulējis, jo, ja viņš ir badā, nevienu tavu vārdu viņš nedzirdēs, viņam vienīgi būs prātā, kur dabūt paēst.

 DDD: Tāpēc jau šobrīd sabiedrība ir tādā izdzīvošanas, eksistences līmenī – mazliet tiek iedots, badā nemirst, sviestiņu nedaudz var uzziest, bet to sieriņu vai desiņu diez vai...

 L.I.: Tā vienmēr rīkojas saimnieks. Tikko tu sev pakļautam cilvēkam ļauj vairāk runāt, vairāk domāt un kļūt patstāvīgam – cauri ir. Vienkāršs piemērs – čeka saviem pakalpiņiem un ziņotājiem nekad nemaksāja naudu. Reizi vai divas mēnesī viņus aizveda uz krogu, pabaroja, piedzirdīja. Ja arī deva naudu (ja bija kāda problēma, kas jāatrisina), tad deva tā, lai tu nesāc labi, dzīvot, bet, lai tu būtu mūžīgā stresā...

 DDD: Lai neaizmirstu, ka labi būs tikai tad, ja būs uzticīgs čekai...

 L.I.: Jā, jā. Latvijā gan ir viens cilvēks, kam maksāja tieši algu – 70 rubļus mēnesī. Neteikšu vārdu – izskrāpēs vēl man acis, jo viņš ir leģendārs tautas varonis un politieslodzītais. Bet lielākai daļai nemaksāja. Viņus vienkārši veda uz krogu, baroja, palīdzēja amatu dabūt vai vēl ko tamlīdzīgu. Ļoti rets gadījums bija, ka kādam maksāja.

 DDD: Laikam jau uzticība bija jāapliecina...

 L.I.: Nezinu, kaut kādi iemesli jau bija – varu runāt tikai par faktiem. Dokumentēšanas centrā tie papīri jau ir saglabājušies. Tāpat kā viduslaikos inkvizīcijai galvenais uzdevums bija atšķirt muļķi no apzināta ļaundara, atšķirt vienkāršu tantuku, kas lasa zālītes, no tiem, kas rīkojas apzināti ļauni. Šķirošana jau bija milzīga. Un praktiski deviņdesmit procentu pēc tādas šķirošanas atbrīvoja, jo viņi nebija bīstami. Mums arī jāizšķir, vai viņi ir stulbeņi, muļķi, vai tikai tēlo tādus. Bieži vien tas ļaunums atnāk it kā labu gribot. Nemaz tālu nav jāmeklē – piemēru ir visai daudz. Aizsargu organizācijā bija viens priekšnieks, kurš sludināja – nevajag reģistrēties pie Padomju varas, nevajag ņemt jaunās pases – nevajag neko. Cilvēki neņēma, nevarēja dabūt vadītāja apliecības, pabalstus, bet pats aizgāja, paņēma visu un saņēma pensiju...

 DDD: Kāds būtu jūsu vēlējums latviešiem, šo sarunu beidzot?

 L.I.: Varu teikt, ka neviens, izņemot pašus, viņus neglābs. Neviens viņu dārzu neizravēs, neviens viņu istabu neizslaucīs. Jāsāk ir pašiem ar sevi – jāizslauka savas domas, savas smadzenes, savas galvas un sirdis. Un, kad mēs paši būsim sevi sakārtojuši, tad varēsim atrast sev līdzīgos, un ar šiem līdzīgajiem apvienoties. Tas ir tas, uz ko biedrība «Latvietis» aicina. Tā devīze ir – vara valstī pieder tam, kam pieder vara ielā. Ja mēs varam atrast divus trīs sev līdzīgos savā pagalmā, mēs varam salikt muguras kopā, kaut arī mums tur apkārt ir 30 citādi domājošie vai vienaldzīgie, mēs viņiem varam likt dejot pēc mūsu stabules. Varam ieviest savu kārtību, savu tīrību – sāksim ar pagalmiem un ielām, iegūsim varu tur. Un tad, ja mēs esam tiesīgi pārstāvēt šos cilvēkus un, ja mēs tad piezvanām Jānim uz Saeimu, – sak, Jāni, rīt ir jābalso, bet mēs domājam, ka tā nebūs pareizi. Un, ja viņš zinās, ka viņam zvana ne tika Leonards, bet aiz viņa stāv vēl cilvēki, kuri ir spējīgi rīkoties, tad kaut kas arī mainīsies. Paradokss – mēs divdesmit gadus cīnāmies un šajā laikā ir ļoti daudz kas noticis. Cilvēki, kas ir nepareizi balsojuši, nepareizi likumus pieņēmuši, dzīvo starp mums, staigā pa tām pašām ielām, ienāk tajos pašos veikalos, bet neviens visu šo gadu laikā pa purnu nav dabūjis. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tauta tam piekrīt...

 DDD: Jā, viņi nejūt, ka tauta viņiem elpo pakausī...

 L.I.: Jā, tieši tā. Tieši tas ir nepieciešams. Bet, ja viens pagalms ir apvienojies, otrs pagalms ir apvienojies, tas nozīmē, ka, ja tajā pagalmā šitāds nodevējs atradīsies un dzīvos, viņš būs spiests klausīt cilvēkiem.

 DDD: Tas nozīmē, ka jūs aicināt tagad visiem nevis stāties vienā organizācijā un gaidīt, kad vadītājs rīkosies, bet katram kļūt par organizētāju, kas sev piesaista – būt aktīvam?

 L.I.: Protams. Otrā pasaules kara laikā bija brīvības saliņas, kas nepakļāvās okupācijai, bet dzīvoja pēc saviem likumiem un tikumiem. Mums šodien ir jādara līdzīgi. Latvija ir okupēta – patīk tas kādam vai ne – deokupācija nav notikusi. Tātad Otrais pasaules karš mums nav beidzies, bet mums neviens neliedz Latvijā izveidot mazas, latviskas saliņas – pēc tam aizvien plašākas un lielākas. Rīgā tas varbūt būs grūtāk, bet tomēr katrā pagalmā taču ir vairāk nekā viens latvietis, kuri var savā starpā apvienoties. Šīs mazās saliņas ir jāveido kā valstis valstī. Un tā soli pa solim, metru pa metram, nevis glābt visu valsti, visu pasauli, bet sākt ar savu ģimeni...

 DDD: Atkarot savas pozīcijas, izsviest no savas dzīves visu pretlatvisko, krievisko...

 L.I.: Tieši tā. Nepareizo domāšanu, nepareizo runāšanu. Esmu audzis padomju laikā un dzirdu, cik pats briesmīgi runāju, bet es pie tā allaž piedomāju un esmu pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri man aizrāda. Varbūt uzreiz neprotu to īstenot, bet ar laiku tas notiek. Dzirdu, kad biedrībā «Latvietis» sanākam kopā un runājam citādi nekā runā citur. Lielākā daļa mūsu cilvēku nesmēķē un nelieto alkoholu (tas nav apzināti radīts, bet laika gaitā tā izveidojies). Mēs to tagad vairs nedarām, jo tas mums liekas muļķīgi un nav prātīgi. Strādāt, lai varētu nopirkt to, kas tevi bendē un pēc tam pirkt vēl zāles – tas ir neprāts. Kosmosofiijā to sauc par idiotismu. Idiotisms ir tāda rīcība, kad cilvēks dara to, ko patiesībā negrib darīt. Tas nozīmē, ka neviens cilvēks negrib ātrāk saslimt un ātrāk nomirt, bet ir bezgala daudzi, kas to vien dara, lai ātrāk varētu saslimt.

 DDD: Tāpēc, ka būt veselam – tas nozīmē disciplīnu, tā ir savu zemāko dziņu ierobežošana, kontrole. Cilvēki aizmirst, ka ir viņu Augstākais ES, kuram jāklausa. Vieglāk ir pakļauties tam zemākajam, krist uz leju, nekā kāpt kalnā.

 L.I.: Tā ir. Ir līdzība ar Sokrātu. Reiz Sokrāts gāja ar saviem skolniekiem un kaut ko viņiem stāstīja. Pretī nāk prostitūta un saka, ko tu viņiem borē smadzenes, es pamāšu ar pirkstu un viņi nāks līdzi man, nevis tev. Sokrāts atbildējis – bet ejot līdzi tev, viņi kāps pa kāpnēm uz leju, bet, ejot ar mani, viņi ies pa kāpnēm uz augšu. Tur ir tā patiesība. Un arī Diogens skaidrā dienas laikā Vidusjūras krastā staigāja pa pilsētu. Viņam prasīja, ko tu meklē – viņš saka, es meklēju cilvēkus, lai gan pilsētas ielas bija pilnas ar cilvēkiem. Tā arī mums ir jāstaigā un jāmeklē cilvēki.

 DDD: Jā. Mēs varam vienkārši cilvēkiem novēlēt, lai viņiem būtu tik daudz spēka izvēlēties sev gudrus, drosmīgus un pašaizliedzīgus draugus un censties viņiem līdzināties.

 L.I.: Jā. Bet tas, ko nedrīkstam darīt, uz ko mums nav nekādu tiesību, bet darām (arī es reizēm daru) – nedrīkstam šiem cilvēkiem neko pārmest. Mums nav tādu tiesību, jo kādam pārmetot, mēs patiesībā lielām sevi un tā jau ir iedomība. Mēs it kā sakām: «Es gan tā nedarītu…» Sāpes mums liek par kaut ko padomāt, un varbūt viņas nav patīkamas, bet ir derīgas. Tas ir līdzīgi, ka, ja mēs skatāmies pa atslēgas caurumu kādā telpā – ko mēs tur redzam – uz galda viens guļ, bet otrs viņu ar nazi graiza. Bet, ja mēs atvērsim durvis, mēs ieraudzīsim, ka tas ir operāciju galds, un tur nevis graiza, bet glābj kāda dzīvību. Viss atkarīgs no tā, kāds mums ir tas caurumiņš, pa kuru skatāmies – cik plašs ir tas mūsu redzesloks.

 DDD: Paldies!

 Intervijas 1. daļa:      http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3446

 Intervijas 2. daļa:      http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3448