Izlasīju interesantu rakstu internetā par Latviju, ko uzrakstījusi kāda krievu sieviete. Tas lika nedaudz padomāt, ko tad mēs par savu valsti un situāciju varam pateikt.

 

 Situācija nu ir izveidojusies tāda, kādu to apraksta. Viss viņas rakstītajā ir pilnīga taisnība. Pirmkārt, jau pats pirmais apgalvojums par to, ka mūsu valstī ne visi iedzīvotāji zina valsts valodu, bet visi zina lielās kaimiņvalsts valodu – vienalga vai latvietis vai krievs. Un līdz ar to veidojas dažādas amizantas situācijas. Piemēram – kurš cilvēks, kas nedzīvo Latvijā, varētu iedomāties, kā reāli izskatās situācija, kad valsts iedzīvotāji visi kā viens pielāgosies tam, kurš runā citā valodā? Ja kāds, ar kuru mums ir darīšana, nesapratīs latviski, mēs vienkārši centīsimies atrast citu valodu kurā ar viņu sazināties. It kā nedaudz saprotams – acīmredzamam tūristam taču nevar prasīt, lai viņš zinātu mūsu valodu. Bet kāpēc mēs pielāgojamies kaimiņam, kuram blakus dzīvojam jau gadiem, bet kurš tā arī nespēj latviski bilst ne vārda? Kāpēc mēs pielāgojamies viņam, nevis prasām, lai viņš taču beidzot kaut lēnām, bet cenšas iemācīties kaut vai tikai vienkārši sarunāties mūsu valodā? Varbūt nevajag uzreiz prasīt, lai kaimiņš saliek pareizi teikumu ar kādām 8 daļām ar pareizi saliktiem komatiem, bet runāt taču nemaz nebūtu tik grūti iemācīties vairāku gadu laikā. Un ka šis latviski nerunātājs spītīgi arī saviem bērniem māca runāt krieviski, nevis cenšas, lai vismaz tie aug latviskā vidē un tajā spētu teicami iejusties.

 Esmu pēdējā pusotra gada laikā daudz braukusi uz Lietuvu. Dzīvojot netālu no robežas visu savu dzīvi nav tā arī gadījies iemācīties kaimiņu valodu pat pamata līmenī. Un es saprotu, ka momentā es to neapgūšu, bet es nekad neesmu domājusi viņiem aizrādīt, ka viņi runā savā starpā vai ar citiem latviešiem, kuri saprot lietuviešu valodu, lai runā latviski. Lai gan es zinu, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem to prot. Es drīzāk katru reizi dodos prom no turienes ar vismaz dažiem iegūtiem vārdiem lietuviešu valodā. Ja cilvēks, kurš vēršas pie manis, neprot latviski pat saprast, nu tad lietojam universālu līdzekli – krievu valodu. Bet lietuviešiem nenāk ne prātā censties un pielāgoties citas tautas valodai kaut vai tad, ja viens no kompānijas nesaprot viņu valsts valodu. Nemaz nav vērts runāt par lielākām Eiropas vai citām valstīm. Sazināties pamatā savas valsts valodā ir normāli.

 Ko mēs skatāmies televīzijā? Jā, ir cilvēki, kas skatās savus ierastos LTV raidījumus vai tos jau sākotnēji it kā satelīta kanālus (piemēram, TV3) un vairs televizoram nepievēršas. Bet tie, kas televizoru skatās atpūtai, fonam vai cita iemesla dēļ, nereti skatās tieši Krievijas kanālus, kuri, starp citu, pie mums ir vieglāk pieejami. Daudziem pat nevajag ne dekoderi, ne satelītu ne citas papildus iekārtas, lai tos skatītos. Pretēji mūsu pašu kanāliem, kurus bez minētajām lietām māk uztvert tikai retais, kurš to ir tehniski iemanījies izdarīt, veicot kādas godīgas vai šad tad pat negodīgas tehniskās mahinācijas. Un krievu kanāli, protams, slavē Krieviju, tās valdību, tās panākumus, retāk  arī neveiksmes.  Un tās skatītājs pamatā ir tas, kurš ikdienā lieto krievu valodu un arī kas par savu tēvzemi sauc Krieviju. Šo cilvēku mentalitāte bieži vien ir palikusi laikos, kad vēl bija Padomju Savienība. Runa nav tikai par tiem, kas okupācijas laikā iebraukuši Latvijā un tiem, kas dzimuši Padomju Savienības laikos. Nē – šāda pati attieksme pret Latvijā notiekošo  ir arī tiem, kuri nav pat piedzīvojuši tos laikus, kuri dzimuši jau it kā brīvajā Latvijā. Un no šiem cilvēkiem veiksmīgi tiek veidota Krievijas piektā kolonija. Un Putina vara teicami strādā pie tā, lai šī kolonija te nostiprinātos, atbalstot nelatviešus kā vien spēj, gan ar resursiem, gan politisku un financiālu atbalstu, gan morāli un protams, arī ievirza tos sev nepieciešamā virzienā un ar viņu palīdzību financiāli ietekmē lietu kārtību valstī.

 Liela loma šai pakļaušanas un pārkrievošanas politikā ir Krievijas Televīzijai, kura šeit raida bez ierobežojumiem un vairāk kā puse raidstaciju arī ir viņu ietekmē. Un pie mums dzīvojošie krievi to izmanto, un paši tiek izmantoti. Viņiem tiek pasniegta tikai tā informācija, kuru vajag attiecīgajā situācijā, un Latvijas krievi to uzņem ar atplestām rokām, pat neinteresējoties par citiem informācijas avotiem. Un tad viņi turpina dzirdēto un redzēto sludināt un stāstīt tālāk arī tad, kad izslēguši televizoru un no tā aizgājuši prom. Bet pats neiedomājamākais ir tas, ka šādi tiek pakļauti arī tie latvieši, kas ar interesi skatās krievu kanālus tādēļ, ka tur raidījumi bieži vien ir interesantāki, saturiski piepildītāki un ar līdz tam brīdim nedzirdētiem faktiem, informāciju un jaunām lietām. Un arī šie latvieši ietekmējas no krievu kanāliem un nereti efekts ir tāds pats kā jau iepriekš minēju par krieviem, kas ar mums vienā valstī dzīvo. Bet pajautājiet kādam no Krievijas slavinātājiem, vai viņi vēlas aizbraukt uz turieni, ja reiz šeit ir tik slikti. Saņemsiet atbildes jautājumu - kāpēc lai tā darītu? Un tiešām – kādēļ gan viņiem to darīt, ja šeit viņi skaitās Eiropas «pastāvīgie» iedzīvotāji? Vīzu nevajag ne uz citu Eiropas valsti, ne uz Krieviju... Jā, arī uz Krieviju vīza nav vajadzīga tiem, kas šeit vienkārši dzīvo bez Latvijas pilsonības – piektā kolonija nodrošināta arī ar brīvu iespēju braukt pa valstīm. 

 Daļa latviešu iesaka vienkārši sadzīvot ar krievvalodīgajiem. Protams, ne visi viņi ir vienādi, bet daļa no tiem nemaz nav ieinteresēti sadzīvot ar mums, latviešiem. Viņi dzīvo it kā vēl karodami ar mums, cenzdamies atņemt kaut ko mums. Un kā ar šādiem draudzēties? Kā gan pieņemt tos, kuri vēl joprojām ir tikpat naidīgi noskaņoti kā laikos, kad viņu un viņu senču kvēlākā vēlme bija pazudināt fiziski Latviju? To vienkārši nevar prasīt. Un pietiek ar to, ka latvietis sadzīvē pakļaujas viņu saziņas valodai ikdienā. Kāpēc gan mums vēl būtu jābūt tiem, kuri steidz pielabināties tam, kurš vēl joprojām vēlas mūs pazudināt?

 Latvijas galvaspilsētas pārvaldi jau ir ieņēmusi pro-kremliska partija. Un ar to nodrošināties ir palīdzējuši krievvalodīgie, kuri vienbalsīgi atbalsta savu vienīgo, patiesi tuvo partiju, kamēr latviešu balsis dalās starp vairākām latviskākām partijām.

 Ja kādam ir interese par patiesu Eiropas vēsturi 20. gadsimtā, tad iesaku tās izzināšanai labāk neizmantot Padomju laika grāmatas, kuras, starp citu, vēl tagad plaši tiek tiražētas arī Krievijā. Patiesā vēsture bez propagandas būtu apgūstama, piemēram, Okupācijas muzejā. Ja nesanāk to izdarīt klātienē, tas ir iespējams vismaz virtuāli – http://www.okupacijasmuzejs.lv. Tajā tiešām ir tikai fakti, nekādas propagandas.

Par tiem, kuri aizbrauc un tiem, kuri jau sen ir prom. Skaitļi par to, cik kārtējā laika posmā ir aizbraukuši no Latvijas, ir pieejami pat tiem, kurus tas neinteresē. Bet tie ir tikai skaitļi. Aiz katra cipara slēpjas kāds stāsts. Kas nav spējīgs pabarot ģimeni, kurš nav spējīgs pat sev nodrošināt nākotni un tagadnē labi ja spēj izdzīvot. Ir tik daudz stāstu pa šķirtām ģimenēm, tik daudzi stāsti par palikušajiem radiem, kuri ilgojas pēc tiem, kuri aizbraukuši dzīvot un strādāt citur. Un daļa no tiem negrasās atgriezties Latvijā. Tiesa, plašsaziņas līdzekļiem vajadzētu parādīt arī stāstu par tiem, kuri atgriežas atpakaļ un prom vairs nedodas. Tad varbūt cilvēki saprastu, ka var ne tikai aizbraukt, bet var arī atgriezties. Un vienalga pēc cik ilga laika prombūtnē. Diemžēl dažiem pārtikušākas dzīves meklējumi beidzas ar to, ka nav iespējas tikt prom no svešuma, bet no cerētā darba un dzīves arī nekas nav piepildījies. Domāju, ka mūsu varas vīriem un sievām derētu nevis runāt par aizbraukušo motivēšanu atgriezties Latvijā, bet sākt ar to, ka palīdz tiem, kuriem nekas nav sanācis ārzemēs. Šie cilvēki nereti spiesti meklēt palīdzību no palikušajiem Latvijā vai pavisam svešiem cilvēkiem, lai tikai nonāktu mājās pēc neveiksmīgiem darba meklējumiem vai krāpšanas gadījuma. Lai kāds arī kurš stāsts nebūtu, katrs no tiem veido kopējo skaitli aizbraucēju skaitā. Un aiz katra no tiem ir kas sāpīgs.

 Mēs un mūsu valoda esam apdraudēti paši savā zemē. Un nav tā, ka šeit būtu apdraudēti krievi un viņu valoda. Tiem šeit tiek nodrošināta maksimāli iespējamā «vienlīdzība», vienlaikus aizmirstot par mums – par tiem, kuriem šeit ir dzimtene, kuriem šeit ir mājas. Šeit tiek radīti apstākļi, kuros labi jūtas okupanti un to mantinieki. Un šie cītīgi audzina jaunu paaudzi, kurai iemāca klusāk un reizēm skaļāk karot par tiesībām, kuras viņiem it kā pienākas. Latviju vajag sargāt no lielās kaimiņzemes un tur esošās varas ietekmes. Un jāsāk tas ir ar sīkumiem, nevis uzreiz jāķeras pie lielām lietām. Vispirms pašiem ir jāatsakās no šīs ietekmes un līdzīgi kā krieviem par saviem uzskatiem, mums pašiem ir skaļi jāpauž sava nostāja, savas kultūras nianses. Un jāpanāk, lai krievi lēnām vismaz daļa pārtop par latviešiem un to sastāvdaļu nevis jāļauj, lai mēs paši pārtaptu pat krieviem. Bet labāk, lai krievi brauc uz Krieviju, bet tie, kas ir pasaules pilsoņi, lai dodas plašajā pasaulē, kur ir daudz siltāku un labāku zemju.

 Attēls uzņemts uz Salu tilta starp daudziem citiem līdzīgiem uzrakstiem.