Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Godinot diženus latvjus 2013. gada 30. jūnijā
02.07.2013

 30. jūnija rīts bija saules pieliets, lai gan ap Tukuma pusi staigāja draudīgi lietus mākoņi, solot izmērcēt katru, kas būtu nolēmis pavadīt šo dienu ārpus mājām. Nu jau trešo gadu pēc kārtas biedrības «Latvietis» biedri un viņu draugi brauc savdabīgā ekskursijā. Tā nav tikai izklaide vien un dabas skatu baudīšana vai dzimtās zemes apceļošana. Šajā dienā godinām divus Kārļus, kas godam ir nopelnījuši saukties par latvjiem. 
 Kārlis Apsītis-Ozoliņš ir guldīts Bungu kapos Lībagu pagastā. Sakopjam kapu kopiņu un, pirms nolikt ziedus, noklausāmies stāstu par viņa dzīvi, kas noteikti varētu kalpot par iedvesmu katram patriotam.
 Kāris Apsītis-Ozoliņš Talsos izveidojis zemessargu bataljonu, bijis partijas «Tēvzemei un Brīvībai» dalībnieks. Viņš vienmēr ir aizstāvējis Latvijas intereses un viņam ir rūpējusi taisnība, tādēļ viņam atņemtas visas dienesta pakāpes, viņš izmests no zemessargiem un partijas. Viņa patriotisma spilgts piemērs bijis neilgi pirms viņa nāves. Būdams smagi slims, viņš 16. martā pamanījies aizlavīties no Gaiļezera slimnīcas un nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.
 Par spīti tam, ka viņu no zemessardzes  izslēdza, viņš glabāts ar militāru godu. Kārlis Apsītis-Ozoliņš bijis arī  biedrības «Latvietis» dalībnieks jau no paša sākuma.
 

 
 Tālāk dodamies uz Pluģu kapiem, kas atrodas starp Lanceniekiem un Džūksti. Šeit zemes klēpī guldīts Kārlis Rebiņš. Arī viņa dzīvesstāsts māca un iedvesmo. 
 Kārlis dzimis 1924. gada 10. septembrī Sēlijā. Tolaik Rebiņu ģimene apsaimniekoja 24 ha lielu paraugsaimniecību, kas izpelnījās atzinības balvu, ko Valsts prezidenta uzdevumā pasniedzis Zemkopības ministrs Jānis Birznieks. Rebiņu ģimenei izdevās pārdzīvot Baigo gadu, lai gan tēvam tajā laikā nācās slēpties mežā. 1942. gadā Kārlis kopā ar brāli iestājās vācu vilcienu apsardzes dienestā, bet 1943. gadā viņš jau bija latviešu leģiona 19. divīzijas kaŗavīrs. Sekoja kaujas Tīreļpurvā, Kurzemes cietoksnī, Vācijā, Dienvidslāvijā un amerikāņu gūsts. Pēc atbrīvošanas no gūsta 1951. gadā viņš kopā ar brāli Zigfrīdu Rebiņu izceļoja uz Ameriku, kur pavadīts gandrīz viss darba mūžs, nodibināta ģimene, pasaulē nākušas divas meitas. 1994. gada 16. oktōbrī Kārlis ar savu sunīti atgriezās dzimtenē. Tukuma rajona Džūkstes pagastā viņš nopirka  «Vārpu» mājas, kur viņš dzīvoja līdz pat savai aiziešanai mūžībā 85 gadu vecumā.
 Ar savu dzīvi, nostāju un patriotisko darbību Kārlis Rebiņš ir kļuvis par paraugu daudziem latviešiem.
 

 
 Kad ir  nolikti ziedi un visi, kas šo dienu izvēlējušies pavadīt domubiedru lokā, iemūžināti fotografijā, ieturam maltīti brīvā dabā, un nu jau var sākties sarunas par visu. 
 Kas gan būtu piemiņas pasākums bez dziedāšanas? Himnu atstājam citiem pasākumiem, bet mums ir līdzvērtīgas dziesmas, kas atgādina, ka sapnis par latvisku Latviju būs tikai sapnis, kamēr paši neko nedarīsim. Un nevajag  jau daudz, tikai katram jāsāk ar sevi. 
 Kārļi droši vien noraudzījās no mākoņmaliņas. Vismaz lietu no Pluģu kapiem aizdzina, lai netraucē. Tikai pēc pasākuma, braucot mājās, sāka smidzināt. Droši var apgalvot – ne jau Kārļiem vajadzēja šo pasākumu, bet mums pašiem. Lai mēs paši saprastu, ka arī mums ir tādas pašas iespējas darīt labu. Jo tā cerētā Latvija jau nesākas no partiju programmām vai vakara ziņām. Tā Latvija sākas katra paša sirdī.
 


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Jadviga, Laura
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».