30. gadu pagājuši pēc Gunāra Astras pēdējā vārda. Toreiz G. Astra rakstīja:

„Man ir teikts - “aizliegtās grāmatas”. Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas - ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum - aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija - pašcenzors.”

Leonards Inkins nav apguvis šo kvalifikāciju, viņš ir publicējis fragmentu no vecas grāmatas, kas nekad nav bijusi aizliegta, kas ir brīvi pieejamai tīmekļa vietnēs, grāmatas, ko daudzi ir lasījuši, un nav dzirdēts, ka šīs grāmatas dēļ būtu izcēlusies vardarbība. Tomēr šī publicētā fragmenta dēļ nu viņu tiesās.

Viņam tiek piedēvēts ļauns nolūks - naida kurināšana.

L. Inkins fragmentu ir publicējis, reaģējot uz Izraēlas vēstnieces vēstuli, kuŗā ir neglīti apsaukāts, kuŗas dēļ ir slēgts raidījums "Tēvijas laikmets", tātad nolūks ir komentārs vēstulei. Nav neviena L. Inkina vārda ar aicinājumu uz vardarbību, ir tikai teksts "Spiediet "man patīk", kaut arī nepatīk (vēstule publicēta draugiem.lv, pogas "man nepatīk" tur nav).

Fragments ir diezgan nejauks, bet tas diemžēl precīzi raksturo to, kā augsti stāvoša persona izmantojusi savu ietekmi, lai panāktu vēlamo rezultātu. Inkins nav ar sajūsmu un pietiekami padevīgi uztvēris ziņu par raidījuma slēgšanu, bet ar šo komentāru, kaut arī tikai savā dienasgrāmatā, atļāvies izrādīt nepatiku par notikušo, tāpēc tiek nolemts viņu sodīt vēlreiz, šoreiz jau smagāk – pēc KL 78.p. 2. daļas, t.i. par sevišķi smagu noziegumu . Jo izrādās, ka vecas grāmatas fragmenta publicēšana skaitās smags noziegums, ja grāmata saucas "Padomju Savienības žīdu katķisms".

Jā, tas ir nopietni, tā nav nekāda ziepju opera, tomēr nāk prātā amerikāņu seriāls "Adamsu ģimene" un šīs ģimenes sašutums par to, ka bērniem skolā tiek mācīta tāda briesmīga pasaka kā "Ansītis un Grietiņa", kuŗā ļaunie bērni nodara pāri nabaga večiņai (raganai), to iegrūžot krāsnī. Šīs asociācijas pamatā ir tas, kā tiek uztverts notiekošais, kuŗš tad galu galā ir pāridarītājs, kuŗš upuris? Pēc tā, no kuŗa skatupunkta raugāmies, arī izdarām secinājumus.

Latvijā nesodīti dzīvo tādi cilvēki, kas publiski zaimo Latvijas simbolus, uzņem filmas, kuŗās noliedz Latvijas okupāciju, ņirgājas par latviešu piemiņas dienām, apcer internetā valodas inspektora nogalināšanu. Plaukst vārda brīvība. Tikai tā nav domāta latviešiem.

Vai tiešām nepietika ar Gunāra Astras pēdējo vārdu?