Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Man sāp
04.02.2015

Man ļoti sāp sirds redzot, ka mūsu Latvijā ir tik daudz cilvēku, kas neprot patstāvīgi domāt un izdarīt pareizus secinājumus. Man sāp, ka ir liels skaits tādu, kas ienīst citus cilvēkus vai pat tautas. Man ļoti skumji, ka pēc ilgiem 29 gadiem kopš mūsu de jure neatkarības, mēs vēl joprojām lāga neizprotam vai negribam izprast, ko nozīmē demokrātija un vārda brīvība. Kam jānotiek lai mēs mainītos? Laikam tikai kāda liela nelaime spēj mūs pamodināt un atvērt acis! Lai Dievs mums visiem stāv klāt!

Izlasot manu raksta ievadu daļu cilvēki teiks «nu ko tu, mēs taču darām pareizi, ka tiesājam Leonardu Inkinu par rasu naida kurināšanu». Un viņi uzskatīs, ka runā taisnību, jo galu galā tieši no šāda redzesloka viņiem līdzīgie uztur apsūdzību pret Leonardu Inkinu. Kāds tad ir tas viņa «noziegums»? Viņš atbildot uz Izraēlas vēstnieces darbību publicēja izvilkumu no «Padomju Savienības žīdu katķisma». Izrādās, ka Izraēlā šo grāmatu izdot un izplatīt drīkst, bet iepazīstināt ar šīs grāmatas saturu Latvijas iedzīvotājus, nozīmē paust negatīvu attieksmi pret žīdiem un izplatīt antisemītismu. No šādi safabricēta tiesas procesa, man paliek mutē tāda «nelaba piegarša» un nāk atmiņā līdzīgs gadījums no mana paša pieredzes.

No 1987.gada es sāku aktīvi darboties Cilvēktiesību Aizstāvēšanas grupā Helsinki-86 un no 1988. janvāra gada kļuvu par tās atklāto biedru. Toreiz studēju vēstures un filozofijas fakultātē Latvijas Valsts Universitātē trešajā kursā un tiklīdz manu oficiālo iestāšanos grupā paziņoja radio Brīvā Eiropa un Amerikas Balss, pēc spiediena no «augšas» LVU vadība sarīkoja «linča tiesu» lai nosodītu manu rīcību (tāpēc, ka iestājos pretpadomju grupā). Mani studentu rokām (ar studentu nobalsošanu) vēlējās izslēgt no Universitātes. Sapulces beigās man deva pēdējo vārdu (pilns teksts publicēts 1988. gada žurnāla «Auseklis» piektajā numurā,) no kura es arī atļaušos jums citēt dažus izvilkumus:

«...Es uzdrošinos teikt, ka es meklēju sakni ļaunumam. Ienīst ļaunumu nav tas pats, kas ienīst cilvēkus...Šodien jūs tiesājat mani, un vai jūs to gribat vai nē – arī sevi. Ja man apgalvo, ka es esmu ierocis kāda cita rokās, tad to pašu šobrīd es varu teikt par jums. Arī jūs esat ieroči kāda cita rokās. Varbūt es nemaldīšos, ja teikšu, ka šī sapulce, kas nav jūsu brīva griba, bet gan no augšas paredzēta instruktāža, kuras ieplānotais manis nosodīšanas scenārijs nav atkarīgs no jūsu sirdsapziņas. Jūs varat mani nosodīt katrs atsevišķi un visi kopā, es jūs saprotu un nevainoju. Bet vai viss tas, kas šodien notiek, vēlreiz nepierāda, kādā baiļu un nebrīves gaisotnē mēs atrodamies?». Vai pēc trīsdesmit diviem gadiem šeit nav saskatāmas zināmas līdzības?

Toreiz atklāti iestājoties grupā es iestājos ne tikai par Latvijas brīvību, bet arī par demokrātiju un vārda brīvību. Es un mani grupas biedri riskējam ar savu labklājību un pat dzīvību lai latvieši reiz kļūtu īstenie saimnieki sava zemē, lai sveši kungi, kā no austrumiem tā arī no rietumiem nevarētu mums diktēt savus noteikumus, kā mums dzīvot un kādus likumus lemt.

Toreiz, kad lielākā sabiedrības daļa bailēs sastingta klusēja, mēs atklāti iestājamies par to lai katrs, mūsu, reiz neatkarīgajā dzimtenē, varētu brīvi izteikt savas domas, neriskējot par to būt represētam. Kritizēt, oponēt, diskutēt, varbūt pat lamāt – jā, tas ir pieņemams ja valsī ir tiesiskums un vārda brīvība, bet ne tiesāt pēc tāda likuma, ko mums bija uzspieduši svešie «padomdevēji» un kuram pat nav citas alternatīvas, kā tikai cietumsods līdz desmit gadiem! Ar ko tad mēs esam labāki par tiem arābiem teroristiem, kas par vārda brīvību linča tiesā sodīja ar nāvi 13 «Charlie Hebdo» izdevuma žurnālistus un policijas darbinieku Francijā?!

Salīdzinājums ir skarbs, bet, notiesāt Latvijas žurnālistu Leonardu Inkinu un atņemt viņam brīvību ir tik pat netaisnīgi, kā teroristiem notiesāt tos cilvēkus uz nāvi tur Francijā. Nepieļaujami ir vārda brīvību apkarot, atņemot kādam dzīvību vai brīvību. Ja tie slepkavas tur, «Charlie Hebdo» redakcijā bija teroristi, tad iznāk, ka pie mums šis terorisms ir valsts līmenī!

Uzskatu, ka šis likums pēc savas būtības ir aplams, mūsu tautai svešs un nepieņemams. Bet tiesas prāva pret Leonardu Inkinu ir pēc svešu kungu pasūtījuma izrēķināšanas un farss atbilstoši, boļševiku un komunistu laika paraugiem un tradīcijām.

Boļševiki, tiesājot un piespriežot saviem upuriem nāvi par to nekaunējās un to darīja zināmu visai PSRS sabiedrībai jo uzskatīja, ka pēc viņu – komunistu sistēmas un ideoloģijas tas ir pareizi un tam tā vajadzēja būt. Taču Latvijā šīs process pret Leonardu Inkina kungu tiek noklusēts visos plašsaziņas līdzekļos? Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tie, kas to īsteno zemapziņā saprot, ka ir nepatiesi un vainīgi demokrātijas pamatprincipu priekšā? Bet tā taču rīkojas tikai liekuļi un krāpnieki! Lai tik tauta neuzzinātu, ka es kaut ko sliktu padarīju, vai ne? Tiesājot zagļus, kukuļņēmējus, izvarotājus un pat slepkavas, tiesas lēmumi ir plaši zināmi lielākai daļai no sabiedrības, jo parasti viss ir plaši atspoguļots internetā un citos publiskajos materiālos. To cilvēki izlasa, izdara secinājumus, spriedumiem piekrīt vai nē, bet, jau pēc dažām dienām to aizmirst, jo smagi noziegumi notiek visās valstīs un visās sistēmās. Noziegumam seko sods, kam pamatā visi piekrīt, un, kā saka, «grāmatu var aizvērt».

Šajā gadījumā šo «grāmatas aizvēršanu» mēģina panākt cenšoties norobežot plašāku sabiedrību no informācijas par L. Inkina tiesas procesu. Aprēķins vienkāršs – paraudās Leonarda Inkina kunga sieva ar mazgadīgo bērniņu, kādu laiku padusmosies viņa draugi un atbalstītāji un pēc dažām dienām šī lieta tiks aizmirsta. Gribu šos cilvēkus, kas tā domā nedaudz sarūgtināt un proti, ir vērts atcerēties vienu, viss, kas tika un tiks darīts pret tautu, dzimteni un tiem atsevišķiem cilvēkiem, kas konsekventi un nelokāmi aizstāv savas tautas un dzimtenes intereses, paliks tautas atmiņā mūžīgi mūžos. Šie vārdi arī pilnībā attiecās uz šo tiesas prāvu.

Rakstu tiem, kas nav vienaldzīgi, kas tomēr spēj domāt un analizēt objektīvi, neatkarīgi un patstāvīgi. Gribu pabeigt ar slavenā franču filozofa Voltēra vārdiem, kas pilnībā atbilst manai un manu cīņu biedru, Latvijas Trešās Atmodas sākuma pretestības kustības dalībniekiem pārliecībai:

«Es nepiekrītu tam ko jūs sākat, bet es aizstāvēšu līdz nāvei jūsu tiesības to pateikt!»

Šajā video paužu rakstā teikto:


Konstantīns Pupurs
CTAG Helsinki-86
Latvijas Universitāte, 1994, vēsture un filozofija, bakalaurs
Masačūsetas Universitāte, Bostona, USA, 1999, vēsture, bakalaurs (cum laude/diploms ar atzinību),
Londonas Ekonomiskā Skola, UK, 2003, maģistrs

Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Ginta, Gunda, Gunta
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».