Pēdējo mēnešu notikumi Latvijā atkal apliecinājuši, ka Latvijas politiķus diriģē Amerikas un Eiropas Savienības žīdu naudas maisi. Sen zināms, ka izredzētās tautas miljardieri Rokfellers, Rotšilds, Morgans un citi nosaka Amerikas un visas pasaules politiku. Tās nedaudzās valstis, kā, piemēram, Irāka, Dienvidslāvija, Irāna, Kuba un citas, kas cenšas realizēt patstāvīgu un neatkarīgu politiku, nekavējoties tiek apkarotas ar ekonomiskām sankcijām, pat ar brutālu militāru spēku.

Latvijai atgūstot neatkarību, cerējām, ka pēc ilgiem gadiem kā kādreiz pirms Otrā pasaules kara, atkal būsim neatkarīga valsts, kur paši lemsim, kādus likumus pieņemt. Taču mūs sagaidīja dziļa vilšanās. Pie varas esošā politiskā elite, neņemot vērā latviešu tautas un Latvijas valsts intereses, danco pēc žīdu stabules. Īpaši šajā ziņā izceļas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kam viens no galvenajiem padomniekiem ir žīds Bukingolts. Tad jau nav jābrīnās, ka prezidente ir naski klāt visos žīdu rīkotajos pasākumos, bet ne reizi nav bijusi pie nacionālajiem partizāniem vai Lestenē pieminēt un godināt kritušos latviešu leģionārus. Bet, tieši pateicoties varonīgajiem Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem latviešu leģionāriem, viņas ģimenei izdevās izbēgt no asiņaino krievu un žīdu komunistu ķetnām. Ja tas nebūtu noticis, varbūt jau sen viņas kauliņi balotu plašās Sibīrijas nāves nometņu laukos. Dīvaina ir arī Latvijas karoga izkāršana dažādās žīdu atceres dienās.

Notikušais Londonas metro ir tas pats, kas notika Ņujorkā. Parastā smadzeņu skalošana. Žīdu naudasmaisam ar domu maiņu pasaulē īsti neveicas, un to sapņi par kundzību pasaulē nepiepildās. Ministrs Latkovskis Godmani nosaucis par kreiso. Viņš nav kreisais, viņš ir sarkans! Godmanis ir jāsūta uz Izraēlu, lai tur viņš taisa trīs kopienas. Latvijā nebūs vairākas kopienas! Un prezidentes Latvijas tautas nebūs! Būs tikai latviešu tauta! Žīdu un viņu pakalpiņu jaukšanās latviešu lietās ir jāaptur. Nekādas pasaules klaidoņu uzņemšanas Latvijā nedrīkst būt.

Mīļie latvieši, cik ilgi vēl kā niedres vējā locīsimies svešu varu priekšā? Ir pēdējais laiks runāt un rīkoties, kā vīriem klājas. Tas ir mūsu pienākums, arī pieminot un godinot tos, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret sarkano mēri - komunismu.