No draugiem sociāldemokrātiem saņēmu uzaicinājumu, 24. novembrī piedalīties diskusijā: «Vai Latvijā ir nabadzība?» Mani šī tēma jau sen satrauc, jo, ceļojot pa Latviju ar dabas draugu kopu «Zaļā Kurpe» redzu cilvēkus, kas tiešām dzīvo lielā trūkumā un nabadzībā. Uz diskusiju bija ieradušās šādas personas: Pēteris Krīgers - Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs, Ēriks Rozencveigs - Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu konfederācijas prezidents, Irina Homko - arodbiedrību eksperte, Ansis Dobelis - students, Jānis Karavaičuks - pedagogs un Modris Skujiņš - darba ņēmējs.

Diskusijas laikā pasākuma vadītājs Viesturs Āboltiņš visiem zālē klātesošajiem rakstiski uz tāfeles «melns uz balta», pierādīja, ka Latvijā tiešām eksistē nabadzība.

Gandrīz katru gadu prese atspoguļo ziemas mēnešos nosalušo skaitu, tāpat katru gadu pieaug arī to Latvijas pilsoņu skaits, kuri dodas prom uz ārzemēm strādāt, mācīties. Pirmo reizi dzirdēju, ka Latvijā valda arī garīgā nabadzība. Izrādās, ka mūsu Latvijā dzīvo vairāk nekā 4000 analfabētu. Tie ir jaunieši, kam nav vēl 20 gadu. Man negribas tālāk meklēt un uzskaitīt pierādījumus, lai apliecinātu, ka mūsu valstī ir nabadzība, bet gribas teikt: «Kā mēs no tās izkļūsim ārā?»

Pēteris Krīgers: «Mūsu valdība un deputāti negrib apliecināt, ka valstī ir augsts nabadzības līmenis. Statistikas dati ir mākslīgi samazināti, viņi neparāda objektīvo realitāti. Politiķi ir atrāvušies no tautas, vai un viņš nezina, vai arī negrib zināt reālo situāciju. Tās ir divas dažādas kategorijas. Deputāti nekontaktējas ar saviem vēlētājiem, viņi laiku pavada patīkamākās nodarbībās. Reālo situāciju valstī viņi nepārzina, iespējams, ka valdība nav ieinteresēta lai parādītu nabadzību.»

Vienkāršais darba rūķis Modris Skujiņš piebilda: «Liktenis ar mani ir izrīkojies tā, ka pēdējos gados ar savām rokām esmu aizbēris kapu astoņiem saviem bijušajiem darba kolēģiem. Ar viņiem esmu kādreiz kopā strādājis rūpnīcā VEF, taču, ilgstoši atrodoties nabadzībā, viņi brīvprātīgi šķīrās no dzīves. Toties Miršanas apliecībās īstais miršanas iemesls netiek minēts. Pagājušā gadā no dzīves pašnāvībā ir devušies 938 cilvēku. Iespējams, arī šim skaitlim nevar ticēt.»

Irina Homko konstatēja, ka mūsu valstī neesot spēcīga vidusslāņa, ko pārstāv izglītības darbinieki, mediķi, kultūras darbinieki. Šo profesiju pārstāvji uz rokas saņem tikai iztikas minimumu. Kategorija, kas saņem lielas algas, ir uzņēmēji. Valstī esot apmēram 180 000 nabadzīgo cilvēku.

Arī students Ansis Dobelis teica savu sakāmo: «Mūsu Satversmē esot rakstīts, ka «visiem Latvijas pilsoņiem esot vienādas tiesības iegūt izglītību.» Diemžēl, labu izglītību var iegūt tikai bagātnieku bērni. Mācoties dienas nodaļās, mūsu augstskolās par semestri ir jāmaksā virs 300 latiem, bet privātajās augstskolās virs 600 latiem. Ar katru gadu maksa par mācībām tiek arī paaugstināta.»

Man patika uzņēmēja Ērika Rozencveiga viedoklis: «Cilvēks dzimst nevis nabadzībai, nevis iznīcībai, bet DZĪVEI! Un nevajadzētu viņus ievirzīt nabadzības gultnē. Nabadzības psiholoģija iedragā dzīves uztveri un mums liek ar to samierināties! Nabadzības apkarošanas programma pats par sevi ir BLEĶIS! Ja gribam, lai tās nebūtu, ir vajadzīga normāla ekonomikas attīstības programma, kur pamata lomu spēlētu dažāda veida uzņēmumi, kā lielie, tā mazie. ES no visiem uzņēmumiem 88% ir vidējie un mazie, kas spēcīgi palielina nacionālo kopproduktu. Neviena valsts nevar normāli attīstīties, ja tā balstās tikai uz tirdzniecības pakalpojumiem, kā tas ir pie mums. Attīstītākajās valstīs kopproduktu veido ražošana. Mūsu valstī nav plānu komisijas, bet ministriju darbs ir haotisks.» Daudz tika spriests par arodbiedrībām. Izskanēja daudzi viedokļi, gan pozitīvi, gan negatīvi. Domāju, ka arodbiedrību spēks un to nozīme nabadzības apkarošanā ar katru gadu palielinās.

Būsim aktīvāki, nesamierināsimies ar to, ka esam nabagi. Celsim savu pašapziņu un izturēsimies pret sevi ar cieņu.