Mūsu vēsture ir mūsu spēks, mūsu stiprums. Gadu simteņiem mūsu tauta ir dzīvojusi Baltijas jūras krastā, turpat, kur šodien.

Grūtību, nelaimju, cīņu laikos no vēstures latvieši guva spēkus izturēt un uzvarēt.

Mūsu brīvības cīnītāji, kalpakieši un leģionāri, tāpat no vēstures smēla savus leģendāros spēkus. Kalpakieši uzvarēja. Leģionāri palika neuzvarēti, daudzi no viņiem vēl izturot gadiem ilgās varonīgās partizānu cīņas pret Staļina Ļauno Impēriju.

Brīvības cīņa par latvisku Latviju dzimtenē nerimstoši turpinās arī vēl šodien. Arī tajā cīņā ir svarīgs lepnums pašiem par savu tautu un tās vēsturiskajiem sasniegumiem.

Mūsu ienaidnieki - ļaunuma spēki un to kollaboranti - pēdējos gados ar jo īpašu niknumu ir sākuši dezinformācijas kampaņas. Ir īpaši pret nesenās pagātnes sasniegumiem, uz ko latviešu tauta var būt patiesi lepna: uz kalpakiešiem, atbrīvošanas cīnītājiem, uz pēdējiem nacionālās Latvijas neatkarības gadiem un Valsts prezidentu Kārli Ulmani, uz mūsu leģionāriem un nacionālajiem partizāniem, uz patriotiem pie barikādēm Rīgā.

Tos visus tagad mēģina apmelot. Jo nekaunīgāk, jo labāk.

Tā ir to pašu veco Baigo gadu okupācijas birokrātu un viņu pakalpiņu sazvērestība.

Tieši tagad, kad mūsu tēvzemē brīvības cīņa ieiet izšķirošā posmā, naidnieki grib sagraut latviešu patriotu cīņas garu, diskreditējot mūsu vēstures lepnākās lappuses.

Spriežot no līdzšinējās pieredzes, no tiem nevar gaidīt nekā labāka arī nākotnē. Nopirktie un aprobežotie centīgi pūš ienaidnieka stabulēs.

Tieši godīga vēsturiska informācija tagad ir visvairāk nepieciešama - bet kur to ņemt? Bieži vien liekas, ka taisnība Voltēram, kas teica: «Vēsture ir meli, ko norunājuši izplatīt vēsturnieki.»

Cik efektīgi un mērķtiecīgi to dara, rāda fakts, ka visur kā nekad nebijušu ignorē pat 1950. gada ASV Kongresa oficiālo atzinumu par baltiešu leģioniem... Nelieši tik melo tālāk, it kā tāda atzinuma nebūtu.

Pret Latviju Maskavas imperiālistu galvenais ierocis tā mērķa sasniegšanai ir dezinformācija - meli. Un šo melu galvenais uzdevums ir rupji viltot vēsturi.

KGB aktivitātēm pat grūtākajos krīzes laikos nav samazināts ne budžets, ne personāls. Čekai Maskavā tagad ir tik pat darbinieku kā padomju laikos.

Kā pār mūsu zemes robežām kādreiz vēlās Staļina armijas masa, tā tagad ļauna dezinformācija un polītisko intrigu lavīna veļas Latvijā no Maskavas. Nekad nedrīkstam aizmirst, ka tieši dezinformācija jau kopš vairāk kā pusgadsimta ir viena no galvenajām čekas/KGB aktivitātēm.

Daudzi rietumos publicēti raksti ir KGB mantinieku fabrikācijas: E. Albāca (J. Albaz) raksta grāmatā: «Slepenā KGB Impērija: KGB Pirmā (Galvenā) Pārvalde, jo sevišķi tās nodaļa «A» («Dezinformācija») strādā ļoti labi. Tā piegādā rietumu žurnālistiem tieši to informāciju, kas nepieciešama sabiedrības domas manipulācijai. Un tieši tos rakstus tad izplata krievu ziņu avoti, bet it kā tie būtu rietumnieku uzskati.»

Lai to aizkavētu, polītiskā laukā ir jāturpina tā pati cīņa, ko pirms gadu desmitiem izcīnīja Latviešu leģions, latviešu patrioti. Viņi cīnījās par latviešu tautas brīvību un dzīvību. To katram cilvēkam un katrai tautai ir tiesības aizstāvēt.

Un cīnījās pret pasaules vēstures lielāko ļaundari - pret lielāko no ļaunumiem. Katrs godīgs vērtētājs par to mūs var tikai slavēt, ne vainot.

Mēs to sapratām jau no paša sākuma. Objektīvi polītiskie zinātnieki un vēsturnieki jau toreiz atzina, ka mēs, latvieši, tāpat kā citas Austrumeiropas tautas, Otrā pasaules karā cīnījāmies pret lielāko ļaunumu. Tam piekrita pat ASV Kongresa komitejas.

Bet tieši pēdējos gadu desmitos ļauni dezinformātori arvien vairāk centās sagrozīt faktus, apspiest, terrorizēt un pat sodīt taisnības teicējus. Ar visādām melu un noklusēšanas kampaņām arvien vairāk mulsināja sabiedrības domu tieši šeit, rietumos, kur taču vēsturei būtu jābūt brīvai...

Taisnības uzplūdus izraisīja grāmata, kas iznāca Parīzē, 1997. gada 8. novembrī, boļševiku oktobŗa revolūcijas 80. gadadienā. Tās nosaukums ir «Komunisma melnā grāmata: noziegumi, terors, apspiešana». (Stephane Courtois, Le Livre Noir du Communisme. Crimes, Terreur, Repression. Paris: Robert Laffont, 1997).

Tā izraisīja plašas debates franču intelektuāļu aprindās, presē, TV un pat parlamentā. Par to ir publicēti raksti «Time», «The New York Times», «Wall Street Journal», «Washington Times», «International Herald Tribune» un «AJCs Commentary» pāris mēnešus vēlāk - 1998. gada janvārī.

Grāmatas pirmo izdevumu, 70 000 eksemplāru, izpirka četrās nedēļās.

Tās galvenais autors ir franču vēsturnieks, pētniecības direktors Stefans Kurtuā (Stephane Courtois).

Viņš raksta: «Neskaitāmas liecības un archīvi pierāda, ka terors jau no paša sākuma ir bijis viens no modernā komūnisma pamatiem. Visā tā vēsturē redz cilvēku slepkavošanu.»

Viņš pierāda, ka, lietojot Nirnbergas un arī mūsdienu krimināllikumu definīcijas, padomju vara ir neapšaubāmi vainīga noziegumos pret mieru (piemēri - Baltijas valstu u.c. aneksijas); kaŗa noziegumos (ir zināms, ka Staļins ir pavēlējis veikt slepkavības Katinā, kaŗa gūstekņu nāvēšanu Gulagā, poļu, baltiešu un ukraiņu pretestības kustības dalībnieku nošaušanas un deportācijas, utt.); noziegumos pret cilvēci, kā arī genocīdā, ko definē: «Akti, izdarīti ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasisku vai reliģisku grupu...»

Kā genocīda piemērus Kurtuā min kazaku un kulaku likvidācijas 1920. un 1930. gados un padomju režīma Ukrainā apzināti radīto badu, kas nonāvēja 6 miljonus cilvēku.

Vēsturnieks konstatē: «Te «šķiras» genocīds ir tas pats kā «rases» genocīds: ukraiņu kulaku bērna bada nāve, kurā to iedzina Staļina režīms, ir tik pat daudz «vērts», kā žīdu bērna bada nāve Varšavas geto.» (19) Rodas ķecerīgs jautājums: vai varbūt viens Staļina nobendēts latviešu bērns arī ir tikpat «vērts»...?

Šai «genocīda bilancei» viņš pieskaita arī «simtu tūkstošu poļu, ukraiņu, baltiešu, moldāvu un besarābu deportācijas no 1939.-1941. gadam un atkal 1944.-1945. gadā.» (20)

Vēsturnieks Kurtuā, pat lietojot iespējami viszemākos skaitļus par komūnistu upuŗiem un visaugstākos iedomājamos par nacistu upuŗiem, pierāda, ka komūnisti ir nobendējuši vismaz četras reizes vairāk cilvēku. (25) Pie tam viņš uzdod nereāli zemu Padomju režīma upuŗu skaitu - tikai 20 miljonu... Pazīstamā padomju represiju un polītiskās policijas eksperte E. Albāca konstatē: «No 1917. gada oktobŗa līdz 1959. gadam valsts represiju un terora rezultātā iznīcināja 67 000 000 cilvēku. Kas gribētu izskaitīt, cik vēl tika iznīcināti pēc 1959. gada?» Solžeņicins padomju upuŗu kopskaitu vērtē uz 80 000 000.

«Ir skaidrs,» raksta franču pētnieks, «ka staļinisma un komūnisma terrora studijas, salīdzinot ar nacisma studijām, ir milzīgi nokavējušās un ka šis kavējums ir jāiedzen - kaut Austrumeiropā šādas studijas jau vairojas.»

«Kāpēc tik vāja atbalss sabiedrībā liecībām par komūnistu noziegumiem? Kāpēc šī polītiskā kautrība? Un kāpēc šī «akadēmiskā» klusēšana par komūnistu radīto katastrofu, kas kopš 80. gadiem ir skārusi apmēram vienu trešo daļu no cilvēces četros kontinentos?» jautā vēsturnieks. «Vai šeit nav darīšana ar apzinātu atteikšanos zināt, ar bailēm to saprast? Šīs slēpšanās iemesli ir daudzi un sarežģīti.» (28)

«Mēs stāvam sociāla un politīska akluma priekšā - Komūnistu propagandas iespaidā Rietumi ir ilgi pierādījuši ārkārtīgu aklumu, kas balstījās uz naivitāti... uz bailēm no padomju varenības un uz polītiķu un veikalnieku cinismu.» (30) «Šai nezināšanai - ar nolūku vai bez - ir pievienojusies (kā vienmēr) mūsu laikabiedru vienaldzība pret citiem cilvēkiem.» (31)

«Pēc 1945. gada žīdu genocīds likās kā modernā barbarisma modelis un piesaistīja sev visu uzmanību, veltītu masu terrora jēdzienam 20. gadsimtā. Ar to, ka žīdu genocīdu oficiāli definēja par «vienreizīgu»..., aizkavēja atzīt citas tāda paša veida realitātes komūnistu pasaulē.» (33)

«Patiesību par Staļina noziegumiem noslāpēja lielās komūnistu propagandas bungas kopā ar bailīgo vai vienaldzīgo klusumu... Lielas Rietumu sabiedrības daļas... līdz šim ir atteikušās skatīties acīs realitātei: ka būtiska daļa no komūnisma sistēmas ir tā kriminālā dimensija. Ar šo atteikšanos tās ir piedalījušās melošanā.» (36)

Par vēsturnieka pienākumu Kurtuā raksta: «Nekāda tēma nav vēsturniekam aizliedzama, nekādi vilinājumi, ne spiedieni - politiski, ideoloģiski, personāli - nedrīkst viņam aizsprostot ceļu uz zināšanām...» - «Nu vairs nav pieļaujams konstruēt pusparalizētu vēsturi, kas ignorē patiesību par komunismu.» (37) «Vēsturniekam, vai viņš grib vai nē, ir jākļūst par runas vīru tiem, kas terrora dēļ nav spējīgi teikt patiesību par savu stāvokli...Citādi viņš ir spiests rakstīt samelotu vēsturi.» (40)

Otrs uzdevums ir morāls pienākums godināt mirušo piemiņu. Grāmatai par galveno citātu autors ir izvēlējies teicienu: «Dzīvība ir zaudējusi pret nāvi, bet atmiņas uzvar cīņā pret noliedzējiem.» «Šī milzīgo izmēru traģēdija turpinās uzspiest savu zīmogu pasaules vēsturei turpmākajos gadu desmitos.» (41)

Taisnības noliedzēji nespēja grāmatu noklusēt.

Vispārējais atzinums ir, ka publicētie fakti ir vēstures patiesība. Šogad grāmata ir jau izdota un guvusi lielu vērību Vācijā, Itālijā un Spānijā. Tā vairs nav apturama.

Pirms gada «The Toronto Sun» Ēriks Margolis atkal savā komentārā pateica daudz patiesības:

«Vislielākie noziegumi no visiem - Staļina sarkanais terrors - nekad nav pietiekoši izmeklēti, un Krievija tos nav nosodījusi.» «Vēl šodien nav noskaidrota visa patiesība par Ukrainas holokaustu un NKVD mežonībām Baltijas valstīs.»...«Mūs ir pamatīgi apstrādājusi kaŗa propaganda un tās neatlaidīgā atgremošana televīzijā: lai mēs ticētu, ka Hitlers un nacisti ir šī gadsimta lielākie noziedznieki. Tie ir vieni no mūsu laika lielākajiem meliem,» raksta Margolis. Viņš turpina: «Amerikāņi un briti negribēja, ka saprot, cik ciniski viņi bija izmantojuši lielāko briesmoni, lai sakautu mazāko jeb «atbrīvojuši» Eiropu no nacistiem, nododot pusi tās komūnistiem.»

«Kreisie grib turpināt slēpt patiesību, ka Staļins bija lielākais slepkava visā vēsturē. Un, ka komunistu režīmi nobendēja vairāk cilvēku - ap 100 miljonu - šinī gadsimtā nekā visi kari kopā... Šai konspirācijai ir jābeidzas,» uzsver Margolis. («There's Method in Yeltsyn's Madness.» 5. apr. 1998)

Pat Zviedrijā konspirācijai tagad dara galu. Zviedru avīzes publicē vēsturnieka Stefana Skota rakstu «Staļina noziegumi jau sen bija zināmi rietumos.» (SvD 20. Jul. 1998).

«Patiesība par padomju varas nežēlībām ir vienmēr bijusi pieejama rietumos. Bet, izņemot tikai nedaudzus cilvēkus, kuŗus ilgu laiku Zviedrijā pazemoja un izsmēja, pēdējos gadu desmitos tur neviens nevēlējās zināt taisnību.» Tagad taisnība sāk ņemt virsroku. Jāsaprot, ka tas notiek pamazām, soli pa solim, bet arī daļēja taisnība ir labāka kā tīri meli.

Anglijā pirmais plašākais Melnās grāmatas vērtējums parādījās 3 nedēļas pēc tās iznākšanas. Tas bija (29. X 1997) Londonas «Daily Mail» raksts «Nobeidzamais terrors». Raksta autors Pauls Džonsons (Paul Johnson) 2. virsrakstā konstatē: «Vispretīgākais genocīds nebija nacistu, bet gan komunistu noziegumi.»

Balstoties uz Melnās grāmatas neapšaubāmajiem datiem, rakstā teikts:

«Padomju koncentrācijas nometnes ierīkoja pašā 1918. gada sākumā pēc Ļeņina personīgām pavēlēm. Milzīgā nometņu sistēma stiepās 6000 jūdžu (10 000 km) un aizpildīja tūkstošiem kvadrātjūdžu lielas territorijas. Tai bija simtiem galveno nometņu un tūkstošiem pavadoņnometņu. (Kā zinām, Vācijā bija tikai kāds ducis koncentrācijas nometņu.) Tur nometināja desmitiem miljoniem cilvēku; lielākā daļa no tiem nekad neatgriezās. Un tā turpinājās vairāk nekā pusgadsimtu.

«Salīdzinot ar to,» raksta Džonsons, «Nacistu KZ sistēma liekas niecīga (puny) un īslaicīga.»

Viņš norāda: «Melnās grāmatas fakti radīja lielu apjukumu Francijas intelektuāļos. Daudzi no tiem ir bijuši un dažos gadījumos vēl ir komunisti. Tiem ir grūti akceptēt, ka komūnistu režīmi ir tikpat ļauni, ja ne vēl ļaunāki kā Hitlera.»

Savu rakstu P. Džonsons beidz ar vārdiem: «Franču zinātnieki (Melnajā Grāmatā) ir izstrādājuši satriecošu komūnistu noziegumu dokumentāciju. Tā ir patiesības moments netaisnā pasaulē.»

«The Wall Street Journal» (12.1.98.) plašā rakstā Melno grāmatu izvērtēja žurnāliste Anne Applebaum. Raksta beigās viņa konstatēja:

«Vēl 80 gadu pēc asiņainās iznīcinošās un tomēr tik romantizētās krievu revolūcijas vēsture mums nav mācījusi atšķirt taisnību no propagandas.» Un viņa piebilst: «Ir grūti izskaidrot, kā komūnisma simpatizētājiem rietumos par padomju noziegumiem nav nekādu kauna jūtu.»

Francijā vēsturnieks Alēns Bezansons (Alain Besancon) savā uzņemšanas lekcijā Franču Akadēmijā runāja par Melno Grāmatu un jautāja: «Kā tas nāk, ka šodien divas sistēmas vēstures atmiņa vērtē tik nevienādi? Tas iet tik tālu, ka viena no tām, Padomju komunisms... ir jau tikpat kā aizmirsts.»

Rakstā žurnālā «Commentary» viņš uzsver: «Būtu nožēlojami, ja mēs atstātu mantojumā nākamajam gadsimtam savus viltotos atzinumus.»

Ārpolitiskais redaktors Ēriks Margolis milzīgās ukraiņu traģēdijas gadskārtā The Toronto Sun (13.12.98.) publicēja komentāru «Atceroties Ukrainas aizmirsto holokaustu.» Labi informētais žurnālists raksta: «1932. gadā Staļins sāka genocīdu Ukrainā. Viņš bija nolēmis ar varu sadzīt padomju (kollektīvos) kolchozos miljoniem Ukrainas laucinieku un iznīcināt Ukrainas pieaugošo nacionālismu.»

To panāca ar masu eksekūcijām un miljonu nobeigšanu bada nāvē.

«Staļins tam nolūkam sūtīja savu «labo roku» slepkavu Lazaru Kaganoviču iznīcināt ukraiņu pretestību. Kaganovičs noteica kvotu - katru nedēļu nošaut 10 000 ukraiņu. - Tā iznīcināja 80% no Ukrainas inteliģences... 25% no visiem Ukrainas iedzīvotājiem.» «Citās PSRS daļās kollektīvizācijas gaitā nobendēja un nošāva vēl 6 miljonus lauku ļaužu.»

Margolis turpina: «Kamēr pasaulē tagad ļoti labi zina, ka nacisti Eiropā bendēja žīdus, fakti par skaitliski vēl lielāko holokaustu Ukrainā ir tikuši apspiesti vai ignorēti.»

Ukrainas genocīds notika visas pasaules acu priekšā. Bet Staļina miljoniem cilvēku noslepkavošanu vienkārši noliedza vai apslēpa. Kreisā spārna noklusēšanas konspirācija turpinās līdz šai dienai. Neizprotamajā masu slepkavību morālajā ģeometrijā tikai nacisti ir vainīgi,» ironiski piebilst Margolis. Savu rakstu viņš beidz tā:

«Modernie kreisie nevēlas, ka tiem atgādina, cik cieši to ideoloģiskās un vēsturiskās saknes ir savītas ar šī gadsimta lielāko noziegumu.»

Var piebilst, ka 20. gadsimtā viss notiek lielākos apmēros. Tātad komunistu noziegumi ir lielākie visā pasaules vēsturē!

Latviešu Virsnieku apvienības valde š.g. 13. februāra rakstā «Latvija Amerikā» brīdina:

«Pēdējā laikā parādījušies Latvijas vēstures un politikas nomelnošanas mēģinājumi liecina par jaunas melu un dezinformācijas kampaņas sākumu pret mūsu valsti. Tādu kampaņu izvērš ne tikai Maskava, bet arī daži citi pasaulē pazīstami propagandas centri, kā arī to domubiedri un atbalstītāji Latvijā. Mūsu ideoloģisko pretinieku mērķis ir nepieļaut vai vismaz kavēt Latvijai labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, atstājot to lielā austrumu kaimiņa ietekmē.»

Brīdinājums ir vietā. Bet franču Melnās Grāmatas un tai sekojošās publicitātes rezultātā kā Maskavai, tā arī «citiem pasaulē pazīstamajiem propagandas centriem» vairs nebūs tik viegli turpināt viltot vēstures patiesību.

Tātad godīgie vairs negrib un negodīgie nespēj noslēpt patiesību, ka tas, pret ko mēs vienmēr esam cīnījušies, ir lielākais ļaunums. Ne tikai mūsu laikos, bet visā vēsturē.

Cīnīties pret komunistiem nav kauns, tas ir morāls pienākums un gods! Mums nebija citas izvēles. Un katram, kas mums mēģina pārmest par to, ar ko mēs vienā pusē cīnījāmies pret šo cilvēces lāstu, mēs varam droši skatīties acīs un prasīt: «Ar ko jūs cīnījāties kopā vienā pusē?»

Kā gan var šaubīties, vai mēs cīnījāmies pareizā pusē - pret Ļaunuma impēriju?

Daudziem latviešiem pirms četrdesmitajos gados bija atkal pienācis brīdis uzģērbt svešu uniformu. Bet cīņa bija pret to pašu ļaunumu, pret - Staļina Impēriju. Tā bija arī Korejas kara laikā, un es biju viens no tiem.

Pret Lielākā ļaunuma, Ļaunās impērijas mantiniekiem un viņu agresiju vēl šodien ir jācīnās un jāaizstāv mūsu tauta un valsts. Un to mēs turpināsim darīt, jo taisnība šinī cīņā arī tagad ir mūsu pusē.

KGB un citu mūsu ienaidnieku dezinformācijai atbildēsim ar teicienu:

«Ja jūs nebeigsit izplatīt melus par mums, tad mēs sāksim stāstīt patiesību par jums.» Un rīkosimies.

Tikai stiprs pašlepnums un cienība pret savu pagātni var dot tautai nepieciešamo spēku un izturību ilgajā un grūtajā cīņa par brīvību, kas Latvijā ar nemazinātu sīkstumu turpinās vēl joprojām.

Tagad vēl vairāk nekā pirms gandrīz desmit gadiem (pirms Melnās Grāmatas iznākšanas) ir pamats ticēt, ka taisnība uzvarēs. Arī taisnība par Latviešu leģionu un leģionāriem. Viņus mēs sveicam un godinām!