Mēģinājums šādu raķeti izgudrot un uzbūvēt ir noticis - vairākās Eiropas valstīs pieņemti likumi, kuri aizliedz pārbaudīt holokaustā nogalināto skaitu. Runa nav par apstrīdēšanu, bet gan par skaitļu precizēšanu. Laikam ritot, mēs uzzinām jaunus faktus, un tie lietas parāda citā gaismā, tomēr izrādās, ka domāt un vērtēt drīkst visu un par visu, izņemot žīdu nodarījumus citām tautām un citu nodarījumus pret tiem.

Līdzīga situācija būtu bankās, ja tās kredītus izsniegtu uz gadiem 100 un, jau tos izsniedzot, uzliktu noteiktu procentu likmi, apņemoties to nekad nemainīt. Diemžēl pēc gadiem 10 inflācijas, karu un citu notikumu iespaidā bankai būs jāmaina izsniegto kredītu nosacījumus - vai jābankrotē. Dažiem, protams, ir izdevīgi, ka konkrētā banka izput, bet valstij kopumā ne. Šajā līdzībā mēs varam labāk saskatīt un izvērtēt holokausta industrijas un tautu intereses - tās ir dažādas. «Kas krievam labi, tas vācietim nāve».

Viens no vēsturniekiem, kurš ir aplūkojis žīdu holokausta tematu un par to sodīts ar 3 gadu cietumsodu, ir Deivids Irvings. Protams, visus darbus var paveikt vēl labāk, bet bīstams nav pats pētījums, bet šos darbus rosinošas idejas. Ja būs ideja - sekotāji atradīsies. D. Irvinga ideja ir, ka žīdu nemaz tik daudz nebija, cik viņus it kā iznīcināja. Varbūt, ka bija, bet diskutēsim, strīdēsimies un pierādīsim, nevis sodīsim par domām.