Dodoties uz Strēlnieku laukumu ar karogiem, bija pārņēmis nemiers – ja nu policija nemaz neļauj pulcēties, izdzenājot jebkuru mazāku grupiņu, kas atrodas pie Okupācijas muzeja.

Tomēr patīkami bija redzēt, ka cilvēki pulcējas. Tauta nāca. Bērni, jaunieši, vidējā un vecāka gadagājuma cilvēki un, protams, arī leģionāri. Visapkārt policija un šakāļu (nacbolu) lielāki un mazāki bari. Kā šakāļi lenc ievainotu upuri, tā nacboli lenca latviešus. Neiztrūka arī ziņķārīgā prese, lai vēlāk TV ziņās varētu pavēstīt kārtējos jaunumus par "ekstrēmistiem" un "valsts ienaidniekiem".

Satiekam NSS un biedrības "Latvietis" biedrus. Turpat ir arī Klubs 415 un LNF. Sagaidam Lietuvas Nacionāldemokrātiskās partijas (LNDP) pārstāvjus. Mums pievienojas arī Somijas, Igaunijas un Vācijas pārstāvji.

Esam nostājušies gājienam. Tā kā visapkārt ir policijas specrotas, nolemjam doties pa Grēcinieku ielu. Noejot pārdesmit metrus, mūs aptur policijas dzīvā ķēde. Meklējot izeju, dodamies vēl pa labi, nu jau ejam pa pašu ielas labo malu, tomēr priekšā atkal nepatīkams pārsteigums – nacbolu dzīvā ķēde ar krieviski rejošiem civilokupantiem. Kad sākas sadursme ar šiem indivīdiem, ķēdi izveido arī policija – roku rokā ar okupantiem. Mēģinājām izrauties, mēģinājām spiesties cauri šiem bezsirdīgajiem radījumiem. Sāka skanēt pirmās pavēles AIZVĀKT karogus. Ziniet, nevar izstastīt, ko juta cilvēki šajā momentā, kad civilokupanti un policija roku rokā iet pret latviešiem. Sirds žņaudzās, redzot večuku acīs asaras. Nepalīdzēja ne spēks, ne lūgšanās. Nācās griezties atpakaļ. Tomēr pretējā laukuma pusē – Kaļķu ielā - mūs sagaidīja tieši tas pats. Arī uz 11.novembra krastmalu neviens mūs nelaida. Jā, dīvaini dzirdēt, kā mūsu valstī policija saņem un nodod norādījumus okupantu valodā.

Saprotam, ka nekur mūs nelaidīs no Okupācijas muzeja prom. Policija nāk arvien tuvāk un tuvāk, aplenc mūs. Mēs dziedam. Mēs skumstam. Mēs dusmojamies. Mēs vēlamies būt pie sava pieminekļa un atstāt ziedus tur, nevis pie Okupācijas muzeja sienas.

Sākam pamazām izklīst. Mēģinām doties mājās, tomēr arī mājās mūs policija nelaiž. Policisti brutāli rauj no rokām karogus un ved uz mašīnām to turētājus. Tiek arestēti vairāki NSS biedri – vadītājs Viktors Birze, Gatis Druvaskalns un visa NSS Jūrmalas nodaļa, LNDP līderis un deputāts Mindaugs Murza, tāpat arī somi un igauņi tiek brutāli sastumti busiņos un viņu valsts karogi nomesti zemē. VALSTS KAROGUS policija mētā pa zemi!!! Kur ir cieņa pret tautas un valsts svētumu??? Vēlāk aiztur arī LNF – A.Gardu un viņa meitenes.

Šķiet tikai mums – dažiem NSS pārstāvjiem - izdodas saglābt savu karogu. Mēs sagaidam pārējos lietuviešus un ar paceltu un plīvojošu karogu un ziediem dodamies cauri visai Vecrīgai uz Brīvības pieminekļa pusi. Policija mūs redz, tomēr neko neuzsāk. Nokļūstam Bastejkalnā. Ejam uz piminekļa pusi, tomēr sēta ir tā uzslieta, ka nevar tikt garām. Dodamies prom uz tiltiņu, lai apietu pieminekli no otras puses, un tikai tad policija sāk rīkoties – mūs astoņus aplenc kādi divdesmit policisti. Viņi mums mēģina skaidrot, ka ar valsts karogu apkārt staigāt nevar. Uz jautājumu, kur tad ir likums, kas aizliedz to darīt, policija atbildēja īsi: "BŪS!!!" Mūsu diskusija ilga kādu pusstundu. Kādā momentā viņiem pa rāciju krievu valodā tiek pavēlēts mūs aizturēt un vest uz iecirkni, pēc kāda brīža viņi paziņo, ka viņiem ir mūs jāuzmana, lai mums nekas slikts nenotiktu. Galu galā mūs atlaiž ar noteikumu, ka mēs ejam mājās, piespēlējot pāris policistus, kam jāpārliecinās, ka mēs ejam prom. Lieki piebilst, ka to visu filmēja un fotogrāfēja nez no kurienes uzradusies prese.

Ko es gribēju ar šo visu stāstu pateikt?

To, ka prezidente aizmirsusi, kā viņa nokļuva Kanādā. Aizmirsusi tos, kuri aizturēja sarkanarmijas uzbrukumu, lai bēgļu kuģi varētu neskarti tikt prom. Jā, diez kas būtu noticis ar mazo Vairiņu un viņas vecākiem, ja nebūtu latviešu leģionāru? Vai Vairiņa vispār būtu dzīva? Varbūt viņa nemaz nebūtu paspējusi uz kuģi, un viņu sagūstītu krievu zaldāti? Mēs taču zinām, ka krievi nesmādēja ne vecāsmātes, ne sievas, ne mazas meitenītes... Bet varbūt viņa būtu kļuvusi par barību Baltijas jūras zivīm? Jā, Vairiņa par to laikam nav aizdomājusies. Nu ja, viņai jau nav laika, lai domātu par Latviju un latviešiem.

Vēlējos pateikt arī to, ka mums ir vajadzīga vēl viena atmoda. Vēl viens barikāžu laiks. Sabiedrībai jāsāk domāt pašai, nevis kāri jāuzņem to, ko tai mēģina iebarot. Vai tiešām pēc notikušā VVF, Aksenoka, Škapara un cittautiešu sarīkotā cirka jūs domājat, ka Latvijā vara pieder tautai? Vai tie, kas ir pie varas, domā par mums - par latviešiem? Kāda velna pēc mums vajadzīga Drošības Policija, ja zinot, kas, kur un cikos rīkos provokācijas, nevar nodrošināt elementāru kārtību? Žogu uzcelt gan var, un roku rokā ar civilokupantiem uzbrukt latviešiem arī var. Ko mēs vēl gaidam? Vai brīdi, kad Latvijā būs otra valsts valoda? Vai laiku, kad latvieši savā valstī būs nacionālā minoritāte? Varbūt gaidām vēl vienu Baigo gadu? Kam vēl ir jānotiek, lai cilvēki sāktu saprast un kopā sāktu cīnīties?

...

Viens no lietuviešiem neizturēja un kādam policistam pajautāja: "Vai tiešām pie jums Latvijā tik ātri jau sarkanais fašisms atgriezies?" Policists atbilēja – "Nē, vēl ne..."

Vai gaidīsim, kad uz šo jautājumu mums atbildēs pozitīvi? Vai nebūs par vēlu?