Tātad Latvijas territorijā mīt divi ļoti dažādi etnosi un kā visur dažādas sīkas grupiņas un individi, kuŗi ieplūst kādā etnosā vai pamet šo zemi. Izņēmums ir čigāni un daļēji ebreji. Kā šo etnosu «integrācija» var turpmāk izvērsties, tas ir jautājums, kas uztrauc abas puses. Paskatīsimies uz problēmu zinātniski, par pamatu ņemot pašu krievu izcilākā etnologa Ļeva Gumiļa noteiktos četrus iespējamos etnosu līdzāspastāvēšanas variantus.

1. Līdzās pastāvēšana, kad etnosi nesajaucas un nekopē viens otru, pārņemot tikai techniskos jaunievedumus. Tas nebūtu slikts variants, tomēr Latvijā tas nav iespējams. Nesajaukšanās un nekopēšana ir iespējamas, ja pastāv eksogāmija, kuras Latvijā nav, jeb katram etnosam jāieņem sava territorija. Senāk tā līdzās pastāvēja latvieši un baltvācieši. Tomēr mēs visi zinām ar ko tas beidzās, kad latvieši atstāja savu vietu un iespiedās lielpilsētās. Mūsdienās šāds territoriāls sadalījums nepastāv, tādēļ nav iespējama arī mierīgo līdzāspastāvēšana.

2. Asimilācija, proti, viens etnoss aprij otru, kas iespējams tikai ar pilnīgu asimilējamo (valodas, tradicijas, uzvedības utt.) izskaušanu. Daļa Latvijas elites un arī cienījamais V. Lācis iedomājas, ka latvieši varētu asimilēt kolōnistu etnosu, vai vismaz kādu tā daļu. Tā ir ūtopija, latviešu dzīvais spēks nav tik liels, lai izskaustu krievu valodu un «jaunkrieviskās» tradīcijas savā iekšienē, kur nu vēl spēkos līdzvērtīgā etnosā. Ja arī mēs to mēģinātu, šo procesu Maskava un Brisele nebūt neveicinātu. Vēsture rāda, ka šādi asimilēti etnosi veido asimilētajā tautā liekulīgus un nepilnvērtīgus tautiešus, jo kontrolēt pilnībā ir iespējams tikai ārējo uzvedību, nevis iekšējo noskaņojumu. Angļus par to 19. gadsimtā rūgti pārliecināja praktiski asimilētie īri, spāņus – S. Bolivāra partizāni, ķīniešus – dungani. Šādu piemēru ir pārāk daudz, lai rožaini raudzītos uz asimilāciju.

3. Metisācija, kad saglabājas un līdzdarbojas iepriekšējo etnosu tradicijas un atmiņas par senčiem. Šis process diemžēl notiek Latvijā. Kādēļ saku diemžēl? Šādā procesā veidojas iekšēji sašķelti cilvēki, nepilnvērtīgas būtnes, kas izpaužas visā viņu būtībā. Praksē metīsi 3. vai 4. paaudzē pāriet vai nu tēva vai mātes etnosā, vai arī iet bojā. Tas ir sāpīgs un bīstams process, kuŗš gala rezultātā etnosu proporcijas nozīmīgi nemaina. Šī bezjēdzība pašlaik Latvijā noris zem «integrācijas» nosaukuma. Es domāju, katrs latvietis pazīst kādu šādu integrēto metīsu.

4. Saplūšana, kad tiek aizmirstas abu etnosu tradicijas un tām līdzās vai to vietā rodas jauns etnoss. Lai tā notiktu, ir jābūt pamatam uz kuŗa jaunajam etnosam izaugt, un starp komponentiem jābūt dziļām simpatijām. Diez vai saprātīgie tautieši, kam rakstu, mani ņems par pilnu, ja apgalvošu, ka starp latviešiem un kolōnistiem šādas simpātijas pastāv. To nav. Par pamatu var kalpot jauna iespaidīga reliģija kā islams arābiem, jūdaisms ebrejiem (es ceru, ka lasītājs nav tik naivs un neiedomāsies mūsdienu ebrejus par tiešiem Dāvida valsts pēctečiem), pareizticību bizantiešiem. Iedziļinoties redzam, ka katram etnosam pamatā ir šāda sistēma. Par tādu var kalpot arī nacionālās atbrīvošanās un cita veida kustība un sistēma. Tomēr jāatceras, ka etnoss nav sistēma (kultūra), bet ar to saistīts organisms. Latvijā es šādu oriģinālu apvienošanās un pārdzimšanas pamatu neredzu: tradicionālajās baznīcās valda liekulība, tās tikko velk dzīvību, kur nu vēl lai tās izšķaidītu vienu otrā ienaidniekus. Citu vērā ņemamu latviešiem un kolonistiem kopēju, bet no abiem etnosiem atšķirīgu formāciju Latvijā nav, jo nerunā par totālitārām sektām, kas reāli veido nevis etnosus, bet visu dzīvo graujošus antietnosus.

Tātad mums paliek pāri metisācija ar divu nedraudzīgu etnosu līdzāspastāvēšanu jeb «dzīve uz pulvera mucas». Nenoniecināsim sevi, krievvalodīgie mūs nespēs asimilēt, bet arī mēs viņus ne. Šāda blakus būšana agri vai vēlu novedīs pie sprādziena – atklāta kaŗa. Atkārtoju, tas ir neizbēgami, ja stāvoklis radikāli nemainīsies. Izdzīvos uzvarētājs atklātā totālā kaŗā. Zinot pašreizējo pārredzamo starptautisko konjunktūru ir skaidrs, ka latvieši pašreizējā veidolā būs zaudētāji. Varonība un individuālais pārākums nepasargās mūs no pasaules naida un vienaldzības. Mūsu ir par maz! Ir sāpīgi to atzīt, daudzi patrioti to arī nespēs. Tomēr atveriet acis, paverieties latviešos. Latviskais mūsu tautā, mūsu tradicijas, ir bezzobains, tas nespēj augt un uzvarēt. Un ja neuzvar, tad ir tikai otra iespēja – zaudēt!

Kā izdzīvot? Kā izbēgt no šāda likteņa? Ir divi ceļi. Pirmais – kolōnisti pazūd. Pazust var trejādi. Pirmā iespēja – epidēmija un bads. Latvijā tas neder, jo ietu bojā arī latvieši un mūsu zemīte paliktu kādam trešam. Otra iespēja – genocīds. Reālais stāvoklis ir tāds, ka latvieši nespēj genocīda procesā fiziski iznīcināt kolōnistus, mēs nedzīvojam uz Plutona. Trešā iespēja – kolōnisti aizbrauc. Manuprāt, nav pasaulē tāda spēka, kas piespiestu viņus to darīt. Nevienam tas nav vajadzīgs. Atliek cerēt, ka kolōnisti paši nokaunēsies un sapratīs, ka jākravā čemodāni. Es ceru, nav jāskaidro, ka šāda cerība tiešām ir muļķa mierinājums. Sanāk, ka mēs esam nolemti iznīcībai. Tomēr ir arī cits ceļš, senā diženuma atdzimšanas ceļš.

V. Kanders