Mēs esam lieli un vareni...
Tā teica kāda ievērojama dāma, bet mēs, muļķi, nesapratām...
Mēs domājām – tas ir būt lielam un varenam caur savu tautu, savu zemi, savu saimniecību, savu izglītību un kultūru.
Pupu mizas, mīļie, blēņas un muļķības.
Mēs esam lieli, cik varam svešo sevī uzņemt, cik varam piepūsties no sveša gara, svešas pārtikas, svešām mantām un svešām domām. Lūk, cik lieli mēs esam.
Mēs esam lieli, ja varam savu zemi iztirgot par naftas, gāzes vada un reņģu eksporta solījumiem, ja varam savu saimniecību iznīdēt un savus tautiešus sūtīt svešos ļaudīs par preci pārdoties. Jo tie jau nav cilvēki, bet darbaspēks.
Mēs esam lieli, cik varam izstellēt vairāk miljonāru un glaunu mašīnu, apsmejot vecus cilvēkus un mazus bērnus.
Mēs esam tik lieli, cik varam savu valodu nīdēt un visus stūrus svešos vārdos apsaukāt, kamēr aizmirsīsim, kā sauc mūs pašus. Tik lieli mēs esam, ka ar savu valodu vien drīz nevarēsim strādāt pat par atkritumu izvedējiem.
Tik lieli mēs esam, ka uz mūsu skolotājiem drīz vien ne vien spļaus, bet arī šaus.
Un, lai visas šīs šausmas panestu, esam apkārušies ar psihiatriem, psihoterapeitiem un eiroizglītotiem padomdevējiem visos jautājumos. Un potenciālo psihopātu pulciņiem, kas nervu nomierināšanai nodarbojas ar adīšanu, izšūšanu, bīdelēšanu, ikebenēšanu, līnijdejošanu un datoru apgūšanu divās stundās.
Ar mazohisku baudu mēs izputinām sevi kā lielāka un progresīvāka vārdā un esam lepni vien par tik, par cik mums tas lieliski izdodas. Ne mirkli pat nepajautājot, vai tas patiesi ir kas lielāks un labāks un tas mums der, vai tas mums ir vajadzīgs?

***
Šajā ziņā Miglava raksts «Latvijas Avīzē» ir «jaunās domāšanas šedevrs» un gulbja dziesma.
Latvijas lauksaimniecība neesot vajadzīga, jo saražots esot diezgan. Kam diezgan? Veikala plauktam? Bet ne jau tiem, kas par to nevar samaksāt. Es še neminēšu kādu tur tālo Āfriku, tādu pietiks arī šepat Latvijā. Taču ne jau par to rūpe biznesmenim un naudas rausējam. Naudas taisītājs nedrīkst ražot tik daudz, lai pietiktu visiem, jo kā tad uzturēs cenu?
Otrs jautājums ir pārtikas kvalitāte. Un, lai man nestāsta, ka no fermas, kur audzina miljoniem tītaru, es neapēdīšu tādu, no kura nepalikšu resna, greiza un ar aizsprostotām zarnām. Tā kā no šī iespējamā lētuma var būt pienesums vienīgi farmācijas industrijai. Nekad un nekur daba nav panesusi vienas sugas koncentrāciju milzīgos apjomos.
Taču apjomi Miglava kungam ir noteicošais, un, viņaprāt, ja visu Latviju nevar pārvērst par milzīgu tītaru fermu ar miljardu galvām, lai tos varētu pārdot visā pasaulē, izspiežot nacionālās ražotnes un sīkražotāju, tad skaidrs, ka Latvijas lauksaimniecībai nākotnes nav. Un viņam, protams, ir taisnība. Jautājums vien, vai mums šī un šāda taisnība ir vajadzīga.
Jo ne zeme, ne cilvēks, ne pasaule tomēr nav viens lielveikals jeb supermārkets. Jo tas noliedz jebkādu cilvēka dzīves jēgu un nozīmi.
Tie, kuri neatradīšot sevi lauksaimniecībā, lai taisot mājas un ceļus. Kam mājas un kam ceļus, ja nebūs cilvēku? Lauku «rančo» tiem pārsimt bagātajiem un ceļus viņu greznajiem vāģiem? Nu labi, cels šodien un cels rīt. Bet ko darīs parīt? Straumēm brauks ārzemnieki? Nu nebrauks jau straumēm, nu nav jau mums še ne saules, ne ūdens, ne koraļrifu. Vācu un krievu muižnieki ne tikai no Krievijas ziemās trauca uz siltajām zemēm.
Zemi apmežosim? Appurvosim, aizaudzēsim tā, ka tikai ar cirvi un mačeti cauri tiktu. Garām trauks pa lieliskiem ceļiem glauni vāģi uz «rančo». Un kādam varbūt gadīsies redzēt mežaini ar suni (lasi – govi) saitē, no tiem, kas vēl nebūs nodzērušies un nomiruši. Jo nekur aizbraukt nebija spējīgi.
Tādu Latvijas ainavu var nosapņot tikai šausmu murgos. Vai atmiņās par nākotni, kura slinko afrikāni izvilka no banānkoka apakšas, lai iedzītu kādā raktuvju šahtā. Gaišās nākotnes un progresa vārdā, kura gala rezultāts ir plūdi, viesuļvētras, dzeramā ūdens trūkums un putnu gripa.
Brīvais tirgus, Eiropa bez robežām un Starptautiskais Valūtas fonds?
Nav nekā tāda, kā vārdā mums jāiznīcina sava zeme, jānievā savi cilvēki un jāēd no sveša galda. Un, ja valsts vara par to nevar atbildēt, tad tāda vara nav vajadzīga.

Gundega Jaunzeme
Jelgavas rajonā