Mūsdienu «likumīgi» mafiozajā Rietumu politikā nekas nenotiek nejauši. Visi procesi norit pēc iepriekš izstrādātiem, izanalizētiem un modulētiem scenārijiem, atbilstoši parazitārās Cionas oligarhu «elites» globālajiem pasaules pārvaldīšanas plāniem. Kamēr pār mums valdīs liberārkosmopolitisko ideoloģiju propagandējošā «demokrātiskā totalitārisma» sistēma, tikmēr arī pastāvēs šī neleģitīmā 4. maija slāvlatvija, kura nav un nekad nebūs latviešu valsts. Šo patreizējo Latvijas reālo statusu diemžēl neizprot visi tie, kas vientiesīgi pakļāvušies koloboracionisko vietvalžu un dažādu viltussludinātāju totālajām «smadzeņu skalošanas» manipulācijām jau kopš kompartijas un čekas radītās Tautas frontes laikiem.

Lai pakļautu baltās rases mentalitāti pārstāvošās tautas un valstis, nebūt nav nepieciešama militārā agresija. Ar perversu ideoloģiju zem lozunga «kas lielāks cūka, tas vairāk izrok» cilvēku apziņā tikai jānojauc robežas starp labo un ļauno, veicinot sabiedrības masveida morālo degradāciju, garīgo verdzību un deģenerātu selekciju. Līdz ar to pašsaprotami veidojas pērkamu, pasaules varenajiem iztopošu un nodevīgu politikāņu režīmi, kuri savas tautas un valstis palīdz iegrūst transnacionālā «pārkausēšanas katlā».

Nacionālu, ekonomiski patstāvīgu un spēcīgu valstu izveidošanās un pastāvēšana ir globālistu impērijas pamatus apdraudoša, tāpēc nepieļaujama, it īpaši buferzonā un Rietumu – Austrumu politikāņu «rebju» tranzītkoridora centrāldaļā – Latvijā. Bez nodevīgā Stabilitātes pakta acīmredzot pastāv arī kārtējā slepenā vienošanās starp Cionistu globalizatoriem no vienas puses un Krievijas impēriskiem šovinistiem un tās puskriminālām biznesa struktūrām no otras puses par interešu un ietekmju sfēru sadali masonu – iluminātu utml. Savstarpēju brālību ietvaros. Šo vienošanos, pildot piestādītās instrukcijas it sekmīgi realizē šīs brālības vietvalžu vadošās marionetes – neoliberāļi, kas tikpat centīgi reiz kalpojuši komunistiskās impērijas saimniekiem. Tas uzskatāmi izpaužas kaut vai noziedzīgās integrācijas politikas īstenošanā un brīvā darbaspēka tirgus, tā migrācijas apzinātā veicināšanā, kas katastrofāli deldē lemttiesiskās Latvijas pamattautas – likumīgo pavalstnieku procentuālo un skaitlisko sastāvu un tādējādi neatgriezeniski attālina patiesi neatkarīgas – 1918. gada valsts – atjaunošanas iespējas. Bez tam daudzas pazīmes liecina, ka baumas par jaunas Jeruzalemes izveidi šeit varētu būt pilnīgi pamatotas. Bet patiesi brīvas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanas iespējas, vēlamo pieņemt par esošo, dalot «nenomedītā» lāča ādu un dzīvojot tukšās ilūzijās šajā greizo spoguļu karaļvalsts balagānā, nacionāli domājošā tautas daļa nespēj realizēt jau vairāk kā 16 gadus. Jebkādas nedaudzo (diemžēl) nacionālistu aktivitātes sāk atgādināt naktstauriņu tiekšanos pēc gaismas bruņustikla otrā pusē, bezspēcīgi triecoties tajā ar naivām cerībām to caursist... Arī apelēt pie 4. maija republikas augstu amatpersonu sirdsapziņas, gaidot no tiem deokopācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas u.c. latviešu tautai vitāli svarīgu jautājumu risinājumu ir tas pats, kas pierunāt maitēdājas hiēnas sākt ēst zāli.

Kā jau tas loģiski bija prognozējams, atkal ar čiku ir beidzies kārtējais pseidodemokrātiskais valdošā režīma organizētais, kontrolētais un daudzveidīgi ietekmējamais vēlēšanu teātris. Un likumsakarīgi – tās pašas «kulītes», to pašu iztapīgo «vēžu» kārtējais «īsteno saimnieku» pasūtījuma «varoņdarbs» – centieni legalizēt kādreizējo Abrenes un teritorijas nolaupīšanu, ignorējot 1920. gada miera līgumu ar visām no tā izrietošajām valsts tiesiskās nepārmantojamības u.c. juridiskām sekām. Pie tam «trekni uzspļaujot» Satversmei, likumiem un jebkādai elementārai loģikai. Referendums? Bet visi šīs sistēmas rīkotie referendumi, līdzīgi vēlēšanām ir noritējuši tieši tā, kā to vēlās organizatori, vismaz jau kopš laikiem, kad pirmais Vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs A. Kramiņš kļuva par nelaiķi. Un visa atbildība par nejēdzību, protams, jāuzņemas atkal jau daudzkārt «apčakarētai» tautai. Vienīgais mierinājums, ka reiz visi pretlatviskie neleģetīmā režīma pieņemtie lēmumi, tai skaitā tā organizēto referendumu rezultāti tiks pārskatīti, izvērtēti, anulēti un atzīti par spēkā neesošiem. Starp citu, cenšanās ielīst šajā Saeimā asociējas ar kādreiz dažu it kā relatīvi godīgu personu stāšanos kompartijā ar bērnišķīgu iedomu graut to no iekšienes.

Nacionālistiem arī jāsaprot, ka šī nebūt ne nejaušā cerību – vilšanās ķēdīte daudzu gadu garumā, paralēli režīma degradējošai liberālkosmopolitiskajai ideoloģijai un importētai subkultūrai, atbilstoši sistēmas interesēm arvien vairāk producē masveida mietpilsonisko nihilismu ar mērķi pilnīgi un galīgi nonievelēt un neitralizēt nacionālās idejas pozīcijas jebkādās tās izpausmes formās un veidos. Oficiālam «patēriņam» visžēlīgi ir atvēlēti tikai nacionāli dekoratīvās butaforijās liekulīgi ietērpti varnešu pompozas izrādīšanās un pašslavināšanās farsi mums atņemtajās piemiņas un svētku dienās. Vismaz labi, ka 16. marts mums ir palicis režīma neaptraipīts. Un ne tikai kā leģionāru piemiņas diena, bet arī kā nacionālistu vienotības un protesta diena. Ja kādam «nepāraudzināmajam» ne pārāk patīk koloborantu režīma izlolotais kroplīgais Latvijas tēls un tas ar starptautiski tiesisku (piem., 1949. gada Ženēvas konvencijas) metožu palīdzību vēlas un prasa to labot, tad gluži kā tāds spitālīgais tiek padarīts par «demokrātiskai, tolerantai un pilsoniskai sabiedrībai» nicināmu un nepieņemamu nacionālradikālu ekstrēmistu. Tātad pēc šīs sistēmas demogogu izpratnes šādi ekstrēmisti bija arī visi kādreizējie jaunlatvieši un it īpaši jau tie, kuri reiz izcīnīja neatkarību un 1918. gada 18, novembrī proklamēja Latvijas valsti.

Kā jau tas bijis visos laikos un pie dažādām varām arī šī režīma dažādās izpild – satelītstruktūras, izmantojot iebiedēšanu, šantāžu un uzpirkšanu vai nu apklusina vai arī ievelk šīs sistēmas kalpībā ar analītiķu, organizatoru, oratoru, aktieru, demagogu u.c. talantiem apveltītas un tātad sistēmai potenciāli bīstamas personības. Neiebiedējamie un neuzpērkamie mēdz vienkārši nomirt, bet daļa šo «talantu» tiek iepludināti dažādās nacionālajās organizācijās un nereti nokļūst to vadībā. Tur šīs personas darbojas kā intriganti, kūdītāji, haosa radītāji, dezorganizatori, «matu skaldītāji», šķēlēji, «tvaika nolaidēji», ziņu pienesēji utml un tos grūti atšķirt no vienkārši ambicioziem, varas un godkāres pārņemtiem «ķeizariņiem». Starp citu, iespējams, ka šī režīma aģentūra, izmantojot pēckara «instribiķeļu» pieredzi, pati izveido organizācijas, kas darbojas kā «mušpapīrs», lai apzinātu, piesaistītu un sasaistītu it visus sistēmai nelojālos. Visu šo dažādo līmeņu susaņinisko censoņu un viltus praviešu rosīšanās rezultātā nacionālo organizāciju darbība nonāk totālā strupceļā tieši tā, kā to vēlas šīs sistēmas «arhitekti».

Lai pārvarētu ieilgušo stagnāciju, perspektīvā nepieciešams izstrādāt nacionālās rīcības radikālu reorganizācijas programmu un mērķtiecīgi to realizēt. Primāra ir nacionālisma atdzimšana, pie kuras var nonākt tikai caur apziņas revolūciju visplašākajos tautas slāņos.

Arī jauniešu uztverē, runājot viņu leksikā, nacionālismam ir jākļūst modernam un stilīgam, aizstājot dažādas ievazātas afroamerikāņu utml. Pseidovērtību ietekmes un izpausmes. Visiem nacionāli domājošiem, sākot no mazgadīga, agresīva skinheda un beidzot ar cienījamu, sirmu zinātņu doktoru ir jākļūst par viens otru aizstāvošiem un atbalstošiem savējiem jeb Saviešiem, atstājot «aiz borta» svešos, pie kuriem pieskaitāmi arī nelabojami latviski runājošie dažādiem sveštautu patroniem iztopošie sulaiņi.

Kaut arī savulaik ārpussistēmas opozīcijas struktūru – Pilsoņu kongresu un Latvijas Komitejas darbība tika paralizēta, jo apdraudēja pārkrāsotai neoliberāļu kliķei piespēlētos it izdevīgos Latvijas izlaupīšanas un izpārdošanas plānus kā arī globālistu impēriskos mērķus, tomēr šī institūcija ir un paliek vienīgā Latvijas pavalstnieku vēlēta tiesiskā un tautas mandātu personificējošā pārstāvniecība. Tieši tāpēc tuvākajā perspektīvā nepieciešams reanimēt šo institūciju, noorganizējot Pilsoņu Kongresa sasaukšanu. Tā kā atbilstoši režīma vēlmēm pastāv pieaugoša sabiedrības pasivitātes tendence, kas varētu radīt dažādas, tai skaitā kvoruma problēmas, tad organizējošai darba grupai jāizstrādā nolikums ārkārtas situācijai un jānosaka stingra darba dienas kārtība, reglaments, protokols utt., lai kongress neizvērstos kārtējā tukšajā balagāna, kā tas pēdējā laikā vērojams nacionālu organizāciju sanāksmēs. Kongresā no nacionāli un loģiski domājošiem, sakarīgiem, darboties gribošiem un varošiem delegātiem jāievēl jauna, reāli funkcionējoša Latvijas Komiteja. Tās pamatuzdevumi būtu šādi:

1. Visu nacionālo organizāciju pārreģistrācija un jaunu piereģistrēšana, piefiksējot to nolikumus, statūtus un programmas,
2. Savu iekšējo struktūru izveide ar galvenām atbildības sfēru nodaļām:

• Nacionālās drošības nodaļa (informatīvi analītiskā un konsultatīvā funkcija);
• Iekšējo un ārējo sakaru un sadarbības nodaļa;
• Juridiskā nodaļa;
• Tautsaimniecības nodaļa;
• Ekonomikas un finansu nodaļa;
• Izglītojošā – Nacionālās ideoloģijas (filozofijas) un kultūras nodaļa.

Tā kā jebkuras efektīgas darbības veikšanai nepieciešami finansiāli līdzekļi, jāizveido sava daudzfunkcionāla akciju sabiedrība ar peļņu nesošām nozarēm, kuras galvenokārt būtu tieši saistītas ar izglītojošās nodaļas darbību. Lai akciju sabiedrība varētu atbilstoši funkcionēt, diemžēl jāveic visas nepieciešamās juridiskās formalitātes tās reģistrācijai slāvlatvijas uzņēmumu reģistrā autonomoas sabiedrības statusā ar visām no tā izrietošām sekām. Bez tam, laika gaitā lietderīgi būtu nodibināt arī brīvprātīgo ziedojumu un maksājumu Fondu, izklāstot sabiedrībai tā uzdevumus un mērķus, kā arī to ieinteresējot ar LK apstiprinātiem maiņas vērtspapīriem – mantojamām kompensācijas obligācijām, kuras varētu atmaksāt pēc juridiskās un faktiskās valsts atjaunošanas. Šeit varētu uzmantot jau esošo nacionālo organizāciju pieredzi un iestrādnes, tikai būtu nepieciešams intensificēt informācijas kampaņu. Jāizveido arī Goda tiesa, kura, konsultējoties ar Nacionālās drošības nodaļu, darbotos LK apstiprināta Goda Kodeksa ietvaros un kuras lēmumi būt saistoši visām piereģistrētajām nacionālajām organizācijām un to biedriem.

Informatīvi analītiskās un konsultatīvās funkcijas veicinošā nodaļa darbotos kā LK Nacionālais drošības dienests, sistemātiski vācot un apkopojot dažādu informāciju )protams, nenonākot juridiskā konfliktā ar pastāvošā režīma likumdošanu) un regulāri analizējot politisko situāciju. Tas arī veidotu datorizētu dosjē kartotēku par dažādu organizāciju darbību un visām sabiedriski – politiski aktīvām personām ar graduētu to nacionāli pozitīvas vai antinacionāli negatīvas rīcības objektīvu vērtēšanas skalu, atbilstoši detalizēti izstrādātiem un nodefinētiem kritērijiem. Līdz ar to organizācijām, izmantojot Goda tiesas slēdzienus, rastos iespēja un arī pienākums izņemt no aprites nevēlamas personas – gan slimīgi ambiciozās, gan pārsvarā tās, kuras apzināti veic destruktīvu un graujošu darbību, pildot valdošā režīma vairāk vai mazāk apmaksātus pasūtījumus. Šeit rastos papildinājums topošajai vēsturiski nozīmīgajai Melnajai grāmatai. Bez tam šim drošības dienestam iespēju robežās lietderīgi būtu izmeklēt arī bojāgājušo nacionāli domājošo personību patiesos nāves apstākļus un iespējamo sistēmas resoru saistību ar tiem. Katrs pastrādātais noziegums ir jāatmasko un par to jāsaņem attiecīgais sods, izslēdzot jebkuru noilgumu.

Iekšējo un ārējo sakaru un sadarbības nodaļa sekmētu patstāvīgu reģionālo jeb novada pilsoņu komiteju izveidi un nostiprināšanu un veiktu koordinējošu funkciju starp nacionālajām organizācijām, saskaņojot to darbību dažādos pasākumos, akcijās utml., tādējādi padarot nacionālisma aktivitātes mērķtiecīgas un efektīgas. Izstrādājot rekomendācijas saistībā ar atsevišķām it kā draudzīgām un līdzīgas ievirzes (antiglobālisms, antioligarhija, veselīga homofobija) nelatviešu organizācijām, jāņem vērā, ka ne vienmēr mūsu ienaidnieku ienaidnieki ir mūsu draugi un jāpadomā, kas aiz šīm struktūrām stāv. Uzkāpt vēlreiz uz «Māliņa grābekļa» būtu neizmērojama, nepiedodama un valdošos manipulatorus sajūsminoša muļķība. Šajā sakarā dažādās interpretācijās un dažādās, tostarp arī nacionālajās aprindās uzvirmo retoriskais jautājums par sabiedrības sašķeltību pēc tautībām kā nepieļaujamu negāciju. Bet liekulīgā tautu vienotības jeb internacionālisma – kosmopolītisma propaganda patreizējās šo tautu proporcijās nozīmē tās pašas noziedzīgās integrācijas politikas atbalstu, pie tam iemidzinot latviešus kā tautu nāvējošā letarģiskā miegā. Mēs varētu pieņemt tikai ļoti ierobežotu skaitu uzticību un galvojumus ieguvušu nelatviešu personu, bet visu savās vietās, nosaucot lietas īstajos vārdos, diemžēl var nolikt tikai un vienīgi konfrontācija un bezkompromisa neiecietība kā loģiska reakcija uz jebkādām okupantu šovinisma izpausmes formām. Neviens likums, īpaši no padomju laikiem patapinātais un patreizējam kosmopolītismam piemērotais nevar mūs piespiest mīlēt pret mūsu gribu nelikumīgi iebraukošos svešiniekus un pazemīgi iztapt visām viņu šovinistiski ambiciozām iegribām. Ja tiem zudīs siltumnīcas apstākļi, tad visu paaudžu «atbrīvotāji» būs spiesti kravā čemodānus un aut kājas, atsaucoties Putina aicinājumam, pat negaidot Eiroimpērijas sistēmā nesagaidāmo 1949. gada Ženēvas Konvencijas piemērošanas procedūru. LK iekšējo un ārējo sakaru un sadarbības nodaļai jāmeklē arī sakari un jāveido cieša sadarbība ar ārvalstu nacionālajām organizācijām un partijām, izmantojot jau esošos starporganizāciju dibinātos kontaktus. Lietderīgi būtu nodibināt kontaktus ar Irānu. Imperēriski liberālkosmopolitiskā sistēma pagaidām vēl nav monolīta un tai pamatus var sašķobīt tikai pārfrāzēta boļševiku lozunga «visu zemju nacionālisti – savienojieties» konsekventa realizācija dzīvē. Lietderīgi būtu izveidot starpvalstu Nacionālās rīcības koordinācijas centru, kas varbūt arī varētu dislocēties pie mums Latvijā. Varbūt tā varētu būt Āriešu Nacionālā līga jeb alianse kā apvienojošs un augošs pretspēks noziedzīgās liberālkosmopolitiskās globalizācijas ieviesējiem.

Izmantojot minētā Fonda uzkrājumus u.c. piesaistītos līdzekļus, Akciju sabiedrība sadarbībā ar Izglītojošo nodaļu pakāpeniski varētu uzsākt uzņēmējdarbību tieši nacionālpatriotiskās ideoloģijas sfērā. Primāri būtu jāizveido sava vienota nacionālas ievirzes grāmatu, neatkarīgas preses u.c. iespieddarbu izdevniecība. Otrkārt – jārada ar kvalitatīvu aparatūru aprīkota audiovizuālu ierakstu studija, ieinteresējot un iesaistot labus profesionālus speciālistus. Šajās jomās dažās nacionālajās organizācijas ir uzkrāta bagāta pieredze un, ja pietiks līdzekļu, izpaliks dažādas muļķīgas pašglorificējošās utml. Ambīcijas un tiks panākta savstarpēja vienošanās, tad LK Akciju sabiedrības uzņēmējdarbības uzsākšana vismaz ārpussistēmas opozīcijas ietvaros neradītu īpašas problēmas. Jārēķinās, protams, ar pastāvošās sistēmas pretestību, bet juridiski arī tai nebūtu tiesību likt jebkādus šķēršļus.

Tie rakstnieki, publicisti, mūziķi, komponisti, scenāriju autori, kino dokumentālisti, režisori u.c. radošo profesiju pārstāvji un arī dažādi mākslinieciskie kolektīvi un ansambļi, kuri vairākkārt izmantos Nacionālās akciju sabiedrības minēto uzņēmumu piedāvātos izdevniecības un ierakstu pakalpojumus un tādejādi atbalstīs LK nospraustos mērķus, pretendēs uz ierakstu Zelta grāmatā, kura jāizveido kā pretstats Melnajai grāmatai. Tā kā svešo režīms ir «ieminis dubļos» Lāčplēša ordeni, tad Saviešiem jānodibina savs, piemēram, vairākpakāpju Nameja ordenis, kuru varētu piešķirt arī pastāvīgajiem LK Akciju sabiedrības sadarbības partneriem. Ja nacionālās Akciju sabiedrības darbība pakāpeniski iemantotu popularitāti, pieaugošu tautas atbalstu un sāktu nest zināmu peļņu, tad perspektīvā varētu domāt arī par sava radio un pat televīzijas kanāla iegādi.

Jārod un jāsagatavo garīgi spēcīgas un gudras ar oratora spējām apveltītas personības, kuras savā darbībā vienlaicīgi ar nacionālpatriotisma ideoloģijas ofensīvu informācijas telpā analizētu arī sistēmas ruporu paustās liberālkosmopolitiskās idejas, parādot to nožēlojamo egomaziskumu, amoralitāti un atmaskotu to patiesos idejiskos tēvus ar visām viņu luceferiskajām iecerēm. Tad arī zustu lielā sabiedrības daļā «iepotētā» kautrība no nacionālisma un vārds – liberālis tāpat kā čekists un komunists kļūtu par apkaunojošu lamuvārdu.

Ja apzināti un regulāri tiek papildināta ekonomiskā atkarība (piemēram, zukura ražošanas likvidācija) kā tas Eiroimpērijā pieņemts, tad proporcionāli pieaug arī politiskā atkarība un runas par kaut kādu abstraktu vispārēju neatkarību līdzinās plānprātiņa murgiem. Tāpēc mūsu «ēnu kabinetam» – Juridiskai Tautsaimniecības un Ekonomikas – finansu nodaļām jārīko atklāti savu nozaru vai daļēji vienotu projektu konkursi; labākie – Latvijas nacionālajām interesēm atbilstošāko projektu autori jāapbalvo un darbi jāpublicē nacionālajā presē (pēc iespējas arī citur) tautas izvērtēšanai un salīdzināšanai ar analogiem vietvalžu izsludinātiem un reālā dzīvē «izbaudāmiem» eksperimentālajiem «šedevriem». Šīs LK vadībā izstrādātās, latviešu tautas un valsts interesēm atbilstošākās politekonomiskās stratēģijas atspoguļojums pretstatā pastāvošajai transnacionālo oligarhu savtīgajam parazītismam pakārtotajai oficiālajai politikai arvien vairāk rosinās cilvēkus patstāvīgi domāt, uzticēties LK u.c. nacionālo ideju nesējiem, novērsties no valdošajiem politikāņiem, pielietot nevardarbīgas pretošanās metodes, kā arī boikotēt to iestudēto surogātsaeimas vēlēšanu teātri nākotnē.

Kaut arī starp daudzajiem klubiem, kafejnīcām, resotorāniem u.c. saviesīgām vietām viens otrs lielākā vai mazākā mērā ārēji noformēts it kā latvisā stlā, tomēr neviens joprojām nav kļuvis par pastāvīgu nacionālistu iecienītu pulcēšanās vietu, savstarpēju domu, viedokļu apmaiņas un ideju ģenerēšanas centru brīvā un nepiespiestā gaisotnē. Tieši šo minēto motīvu labad jārada arī šāds pelnošs uzņēmums, kuru varētu nodēvēt, piemēram, par klubu «Namejs» (vai «Nameja sēta», gredzens, vairogs, zobens un draudze utml.). Tā kā bieži vien forma piesaista saturam, tad telpās, vai tā būtu kafejnīca vai alus zāle, jārada atbilstošs mikroklimats, noformējumam izmantojot dažādas seno cīņu gravīras, gleznas, dzīvo uguni lāpas veidā, nacionālo ornamentiku, ieskaitot liberālkosmopolītiem tik nepatīkamos ugunskrustus. Starp citu, tā kā svešais ekskomunistiski – neoliberālais režīms patreiz mums ir atņēmis un aptraipījis arī mūsu karogu un ģerboni, tad mums kā nacionālisma cīņas simbols jāimanto tieši mūsu ugunskrusts, neatkarīgi no tā, ka kādreiz kādas ambiciozas personas savā pārestībā to diskriminējušas tāpat kā labu un mūsu apziņas līmenim optimālāko ideoloģiju – tautisko taisnīgumu jeb nacionālsociālismu. Arī kristietība savulaik tika izplatīta ar uguni un zobenu, gadsimtos nostiprināta ar inkvizīcijas sārtiem, prasot neskaitāmus nevainīgus upurus, bet tā taču tāpat kā krusta zīme nav aizliegta.

Tātad bez aplūkotā interjera, fonā jāskan autentiskai latviešu folklorai, senākām un jaunākām karavīru un leģionāru dziesmām. Patstāvīgajiem kluba apmeklētājiem jāpiešķir kluba biedru (atlaižu) kartes.

Pagaidām praktiski neizmantota, bet ļoti efektīga varētu būt sarkastiska, režīma būtību un patieso seju atmaskjoša kariķēšana un parodēšana orveliski gotiskā stilā, tāpēc kluba paspārnē būtu izveidojama koncertaģitācijas sekcija, kura angažētu latviešu mūziķu, aktieru un oratoru trupas braucieniem pa Latvijas novadiem ar īpaši izstrādātām humora un satīras koncertprogrammām. Šādi pasākumi pulcinātu daudz cilvēku un tādejādi arī nacionālajai presei būtu liels noiets, atšķirībā no patreizējās situācijas, ka vairums pat vispār nezin par tās eksistenci.

Tagad visa mūsu jaunā paaudze tiek padarīta pretoties nespējīgiem militāriem analfabētiem, obligāto dienestu nomainot ar algotņu armiju, kura aizstāvot globālistu impēriskās intereses, tendēta karot ārvalstu okupācijas misijās par naudu nevis ideju un Tēvzemi. It drīz izrādīsies, ka režīmam izdevīgāk un drošāk būs dienestā pieņemt dažādus ar papildjaunpilsoņiem naturalizētus ieklīdeņus neatkarīgi no tautības un rases, tāpēc klubā būtu jāveido arī pašaizsardzības – cīņu, peintbola, sporta šaušanas, izdzīvošanas skolas u.c. īpaši jaunatni interesējošas sekcijas, kuras savukārt varētu būt Latvijas Aizsargu organizācijas aizbildniecībā. Kas attiecas uz aizsargiem, tad vēl viens Latvijas Komitejas svarīgs uzdevums būtu izslēgt no organizācijas šķeltniekus, izmantojot Nacionālās drošības nodaļas sniegto objektīvo informāciju un organizēt vienotas LAO izveidi. Bez izdevniecības un ierakstu studiju produkcijas realizācijas uz savstarpēji izdevīgu līgumu pamatiem varētu arī nodarboties ar Latvijas lauksaimniecības un amatniecības preču tirdzniecību, tādēļ būtu jāizveido savs mazāks vai lielāks tirdzniecības centrs. Ja Naconālajai Akciju sabiedrībai būs plašāks darbalauks, lielāks apgrozījums un ienākumi, tad attiecīgi stiprāka kļūs arī nacionālo spēku ietekme un pozīcijas.

Līdz 2007. gada 1. maijam būtu lietderīgi sarīkot visu nacionālo organizāciju pārstāvju u.c. nacionāli domājošo konferenci, kurā tiktu izveidota organizatoriska darba grupa Pilsoņu Kongresa sasaukšanai 2007. gada novembrī. Ja kādu organizatorisku, tehnisku vai citu iemeslu dēļ neizdodas Pilsoņi Kongresa sasaukšanu un jaunas, darboties spējīgas Latvijas Komitejas ievēlēšanu, tad daļa funkcijas būtu jāuzņemas topošajai Latviešu Nacionālajai kopienai (varbūt zem nosaukuma «Savieši»?) pēc tās galīgās izveides un noformēšanas. Taču, lai veiktu leģitīmas darbības ārpussistēmas ietvaros, piemēram, «ēnu kabineta» izveidi, nepieciešams pavalstnieku vēlēta pārstāvniecība, līdz ar to veidojot jau nopietnu pretspēku pastāvošajam režīmam. Tādēļ pēc attiecīgās sagatavošanās jāorganizē Pavalstnieku Kongresa sanākšanu vai Tautas Sapulce kā Pilsoņu Kongresa tiesiskā pārmantotāja apzinot un izslēdzot tā iepriekš pieļautās kļūdas. Ievēlēta, Latvijas Komitejai analogā institūcija konsekventi realizētu Satversmei un latviešu tautas nacionālajām interesēm atbilstošu programmu, kuras aprises šeit varbūt nedaudz ieskicētas.

Ātrāk vai vēlāk šī globālā liberālkosmopolitiskā sistēma, protams, sabruks. Tomēr, ja muļķības, neuzņēmības vai pasivitātes dēļ izpaliks mūsu cīņa ar šādām vai atšķirīgām, taču iedarbīgām un efektīgām metodēm, tad cerēt, ka kāds cits mums visu pienesīs uz «zelta paplātes» ir naiva utopija. Uz to gaidot ātri vien izplēnēs mūsu identitāte un tad jau arī neko mums vairs nevajadzēs. Vai būsim un pastāvēsim – tas atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem.

A. Klaubergs

PS. Ņemot vērā pēdējā laika nacionāli sabiedrisko procesu attīstību un jaunradušos apstākļus, pavalstnieku leģitīmās pārstāvniecības nosaukums, tās organizatoriskie un sasaukšanas termiņi acīmredzot būs atšķirīgi.

Tālr.: 26596175