Jēkaba Dimitera dokumentālās filmas „Jurītis“ un mājas lapas www.krustaskola.lv atvēršana.

90-to sākumā Krimuldā pie tradicionālās draudzes izveidojās netradicionāla komūna dažādu atkarību vajātajiem un tādi šai pasaulē liekajiem. Kādu dienu pie mūsu vārtiem Murjāņos sāka stāvēt kāds Jurītis. Reizēm viņš mūs gaidīja pat desmit stundas, jo no Krimuldas mēdzām atgriezties arī pēc pusnakts. Viņš lūdza maizīti vai kādu kapeiciņu savai ģimenei. Viņi dzīvoja Inčukalnā “Sapnīšos” – mājiņā, kuras logi dažviet bija no kartona un plīts vilka cauri istabām. Jurīša mammai bija pieci bērni. Viņa krāja grāmatas un plates. Mājās melnbaltais televizors rādīja alternatīvo dzīvi.

Centāmies viņiem palīdzēt ne diagnozes, bet dzīves traģikas dēļ. Visus paglābt nesanāca. Jurītis izrāvās, sāka braukt uz Krimuldu, strādāja, kalpoja. Kad Krimulda bija jāatstāj, Jurītis palika ar mums.

Arī tagad viņš ir mūsu ģimenē. Vecākajam dēlam Jēkabam Jurītis bija brālis/savādnieks. Arī jaunākajam – Stefanam Ezram ir tāpat. Līdz diviem naktī viņi var smiedamies spēlēt novusu, lai gan abiem ir 32 gadu starpība.

Jurītis priecīgi dara visus darbus, priecājas par džipiem un nindzju filmām. Ik brīvo brīdi viņš glezno, ar guašas krāsām. Kad beidzas labais kartons, Jurītis izmanto banānu kastes vai jebkuras biezākas papīrveida matērijas gabalu. Vakar nopirku zviedru pannu. No iepakojuma kārbām sanāca kartoni divām jaunām gleznām.

Glezno viņš kā bērns. Un visbiežāk – savus sapņus. Tajos rādās tikai baznīcas, greznas mājiņas, upītes un pa kādam džipam. Gleznās un sapņos viņš ir laimīgs un mēs priecājamies kopā ar viņu, jo ļoti maz taču ir to, kurus izdodas izraut no plēsīgās īstenības nagiem.

Kaspars Dimiters
2007. gada 31. augustā,
Jurīša dzimšanas dienā