Bija jau pavēls rudens, kad Anniņa viesojās pie draudzenes uz laukiem. Koki kaili, ceļi slikti.
Un nu – pa šo pliko ceļu taisnā vīlē skrien svešs suns. Iesarkans kā lapsa.
Anniņa tam nebūtu pievērsusi nekādu uzmanību –
vai maz uz kurieni savās gaitās dodas lauku suns, uz brīdi pametis sarga
pienākumus.
Taču draudzenes draudzene Ilze, kuras uztverē visa
pasaule sastāvēja no nekavējoties novēršamām nekārtībām, iesaucās:
– Kāds dīvains suns uz ceļa!
Ja cits neviens, tad šim izsaucienam nekavējoties,
skaļi riedams, atsaucās sētas sargs Duksis un metās uz ceļa. Nu jau svešais
suns nokļuva vispārējās uzmanības lokā. No kuŗa mutes nu atskanēja
liktenīgais:
– Bet, ja nu tas ir traks!?
Draudzene Ilze, kas mācēja visu, arī traku suņu diagnosticēšanu,
metās nelaimīgajam pa ceļu pakaļ, īpaši vēl tādēļ, ka vispārējā
troksnī un satraukumā Duksis bija uzskatījis par savu pienākumu
svešo iepauksnīt.
Gan draudzenes sauca un ūjināja, taču Duksis savā
prātā to acīmredzot bija uzskatījis par nelaimīgu sieviešu palīgā
saucienu, bet padzenamais svešinieks neizrādīja nekādu pretestību,
tikai vāri atgaiņājās. Arī Duksis varēja inficēties!
– Pret traku suni ar plikām rokām! – šādā patriotisma
gaisotnē arī Anniņa nevarēja palikt mierā un, paķērusi vecu sētas
stabu, metās Ilzei pakaļ. Taču tā jau bija krietnā gabalā. Garāmbraucošā
mašīna brīdi piebremzēja, tad acīmredzot nolēma, ka divas dzērājas
nav pudeli sadalījušas: vai nu pēc šoka terapijas un lauksaimniecības
iznīcināšanas laukos maz degradētu klaidoņu.
Kad nu Anniņa redzēja, ka kopā ar krietno bomi Ilzi
panākt neizdosies, mazās pelēkās šūniņas teica priekšā: jāiet pēc
technikas. Gan Anniņa centās sakliegt mājās palikušo saimnieci, lai
brauc ar mašīnu, taču palika neizdzirdēta. Atvērusi virtuves durvis,
Anniņa ieraudzīja Viju drūmā nolemtībā slaukām virtuves grīdu.
Kas tad vairs atlika cilvēkam, kuŗa saimniecībai nu draudēja acīmredzams
posts un iznīcība!?
Mašīna drīz panāca aiz suņa skrejošo Ilzi, uz kuru
pirmais ik pa brīdim pablenza ar baltu aci, domādams: «Ko šī piesējusies!».
Ilze atvieglota iesēdās mašīnā, bet jau pēc brīža izrausās, lai tomēr
turpinātu suņa diagnosticēšanu.
Pavirši vērojot, Anniņa nekādas acīm redzamas trakuma
pazīmes nemanīja, bet viņa jau bija tāda pavirša vērotāja.
Beidzot sunim apnika, tas metās pāri grāvim un pazuda
apartajā laukā. Ko nu?
Nolēma aizbraukt līdz tuvākajām mājām un apjautāties,
vai suns kādam nepieder. Tuvākajās mājās vīri pie traktora purināja
galvas, bet tālākajās paskaidroja, ka suns šiem pieklīdis acīmredzot
no tuvējām «dāčām». Tad jau laikam traks viņš nebija, ja brīdi pa brīdim
skrien lūkot, vai mīļais saimnieks, kas pavasarī atveda kucēnu bērniem
parotaļāties, nav atbraucis pēc sava dārguma. Suns, protams, nezināja,
ka gaida tikpat velti, kā pieci Vijai pieklīdušie kaķēni. Tāpat kā
tīrīšanu gaidīja piebraucamais ceļš, no kura grāvmalēm Duksis triumfēdams
nesa mājās tukšas konservu bundžas, plastmasas pudeles un citu nenosakāmas
izcelsmes drazu.
Ja cilvēks atceras, ka te, lūk, pirmo reizi dzīvē nogaršojis
saldās zemenes, bet te, zem šī ozola atzinies mīlestībā, tad viņš domā,
ka tas var būt noticis arī ar kādu citu te, lūk, zem šī svešā bērza, šai
birzītē, kurai viņš brauc garām. Bet ja šo atmiņu nav? Vai tad cilvēks
integrējas tikai valodā, ielā vai darbavietā? Viņš integrējas šai
zemē, šai ozolā, birzītē, ar šo suni un kaķēnu, ko nedrīkst pamest cita
nelaimei un izbīlim.
G. Jaunzeme