Apkopojot īsas
ziņas par latviešiem pasaulē, izrādās, ka latvieši ir vispār cienījama,
atzīta nācija. ASV neesot nevienas augstskolas, kurā vismaz viens profesors
nebūtu latvietis. Staļina režīma uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem
deportētie latvieši atnesa tur dzīvojošajiem jaunu, neredzētu
kultūru, kārtību, strādīgumu. Nācies dzirdēt, ka vietējie tur, Sibīrijā,
brīnījušies, ka latvieši pie savām dzīves vietām audzē puķes, jautājuši,
kam tas vajadzīgs, bet, kad puķes uzziedējušas, priecājušies, ka
skaisti gan. Nākamā gadā daži vietējie arī sākuši puķes audzēt.
Zinot latviešu
potenciālās spējas, kļūst skumji, ka latvietis Latvijā ir radījis
šajos it kā neatkarības gados tādu stāvokli, kāds nu tas šodien
ir. Uz ko var cerēt? Latvietim beidzot jāsaprot, ka jāizbeidz ir šķelšanās
daudzās sīkās partijās. Visām esošajām būtu jāapvienojas blokos:
daudzām taču programmas ļoti līdzīgas. Optimālā variantā būtu kādi
četri bloki, kas darbotos katrs savā specifiskā jomā. Pamata bloks
varētu būt tas, kura galvenā rūpe ir par nācijas saglabāšanu, pastāvēšanu,
uzplaukumu. Šobrīd tāda politiskā spēka starp varā esošajiem nav.
Tam pakārtots varētu būt tautsaimniecības bloks, kura galvenajai rūpei
jābūt nodrošināt tautai iespējas celt savu labklājības līmeni. Nākamajā
blokā būtu strādnieku interešu aizsardzība, aizstāvība. Šodien
vienkāršais strādnieks ir pilnīgi neaizsargāts. Darba devēji, tostarp
arī latvieši, var nesodīti prasīt strādināt līdz pēdējam spēku izsīkumam.
Šī tendence ir bīstama nācijas pastāvēšanai, jo tās rezultātā
strādnieki ātrāk «nolietosies» un nekas tos vairs nevarēs «piecelt». Ceturtā
joma ir tiesiskums, iekšējā un ārējā aizsardzība. Nedrīkst būt valstī
tā, ka indivīds vai kāds grupējums ar veiklām mahinācijām bez darba
kļūst ļoti bagāts un ka par to soda ļoti atšķirīgi vai to nedara vispār.
Kā tas, piemēram, ir ar daudziem pazudušajiem miljoniem, banku «Baltija»,
dažādiem fondiem, kas apkrāpa lētticīgos un pēc tam likvidējās, «pazuda».
Par visām šīm lietām nebūtu jāmeklē atsevišķi vainīgie, bet jātiesā
visi tie, kas šādu sistēmu valstī radīja un ļāva tai darboties. (Tā
darbojas netraucēti vēl joprojām.)
Ir pamats secināt,
ka šodienas latvietim nacionālpatriotiskās jūtas pret savu valsti
un tautu ir bīstami zemā līmenī. Piemēram, atrodas taču tādi, kas
ar mieru par nieka grašiem iztirgot ārzemniekiem mūsu nacionālās bagātības,
pat zemi. Latvieši, apzinieties, kādas tam būs sekas: mēs taču kļūsim
savā Tēvzemē par vergiem tiem «biezajiem», kas būs nopirkuši mūsu nacionālās
bagātības! Ja arī pa 50 okupācijas gadiem esam kļuvuši tik dumji, ka
neprotam sekmīgi apsaimniekot savu teritoriju, neprotam paši sev
saražot pārtiku, tad ēdīsim to lēto importa margarīnu, īpaši neinteresējoties
par tā ķīmisko sastāvu, ēdīsim tos importa gaļas produktus, cerot,
ka laimēsies neuzkost govju trakumu vai dizentēriju!
Bet nepārdosim savu zemi! Lai tur aug kaut tikai nezāles. Gan jau ar
laiku dzīve iemācīs, varbūt pat piespiedīs to prasmīgi apsaimniekot.
Saimniekošanā
viss atkarīgs no augstākās pašu vēlētās politiskās vadības.
Kā glābt latvieti,
kā nacionālpatriotiskiem spēkiem gūt panākumus? Tur, kur nacionālpatriotiskiem
spēkiem ir kaut mazākā iespēja gūt panākumus vēlēšanās, tā jāizmanto
un ievēlēšanas gadījumā visiem kopā jāturpina cīņa par nācijas
un valsts uzplaukumu Metodes? Tā jau ir atsevišķa raksta tēma.
Edmunds
Mertens