Ma­nā dvē­se­lē tuks­ne­sis... Me­lu un vil­ša­nās vējš mel­nas smil­tis ta­jā nā­ves vir­pu­ļus griež. Ne­zā­lēm aizau­gu­ši Tēv­ze­mes lau­ki. Vairs ta­jos ne­lī­go zel­tai­nie kvie­ši. No spilgt­krā­su ek­rā­niem ar tuk­šiem so­lī­ju­miem ik die­nu, ik stun­du mūs tur­pi­na krāpt resn­vē­de­rai­nie lat­vi­jie­ši.

Vi­ņi nīst mū­su tau­tu. Vi­ņi ar nā­vi man draud. Gai­da, lai no sau­les šīs uz bed­ri es vel­kos kā na­bags. Bē­du un bez­ce­rī­bas liekts. Pa­ze­mots. Sve­šā mē­lē ap­ņir­gāts, smiets.

Bet uz to jūs, kos­mo­po­lī­ti un kan­ga­ri, ne­ce­riet! Es Aiz­mū­ža lau­kos aizie­šu kā lat­vie­tis – lepns un zai­mu ne­sa­triekts.

Ma­nas mā­jas nav Ei­ro­pa. Ma­nas mā­jas nav pa­sau­le. Pa­vard lie­gais, kas die­niš­ķo mai­zi un sil­tu­mu gad­sim­tus dau­dzus lat­vie­šu tau­tai de­vi, kas ma­ni dzī­vei pre­tim ne­si – tu ar­vien vēl Lat­vi­jā esi.

Pat ja mi­ris bū­šu, lat­vie­ša aiz­deg­tās sve­cī­tes gais­mā 18. No­vem­bra va­ka­rā es pie dzī­va­jiem cie­mos nāk­šu. Se­nu va­roņ­stās­tu par Tēv­ze­mes dzim­ša­nu jaun­ajiem at­gā­di­nā­šu.

...Ga­du des­mit pēc lat­vju pē­dē­jās at­mo­das pro­jām stei­dzis. Gai­dī­jām brī­vi, lai­mi un tais­nī­bu. Bet tas rūg­tu in­di lat­vie­šiem ti­kai de­vis. Zem­i, me­žus, tau­tas ba­gā­tī­bu, dau­dza­jos dar­ba ga­dos sa­rū­pē­to – val­do­ņu bars sve­ši­nie­ku plē­so­ņām par Jū­da­sa gra­šiem iz­pār­de­vis.

Kas no te­vis, Tēv­ze­me, šo­dien pa­li­cis? Tuks­ne­sis. Tāds pat kā dvē­se­lē ma­nā...

Vai tu, ze­me dzim­tā, no šo­die­nas mur­ga sau­lai­na pa­cel­ties spē­si? Ugu­ni tau­tas pa­var­dā vēl uz­tu­rē­si?

Ir jā­tic tam. Jā­tic brī­nu­mam. Mū­žī­bas brī­nu­mam pē­dē­jam.

Es ti­cu tev, Māt – Lat­vie­šu ze­me pe­lē­kā. Die­va gais­ma svē­tā. Sau­le mir­dzo­šā – kas mū­žos lies­mo­si, bet neiz­deg­si.

Lat­vi­ja, Lat­vi­ja, Lat­vi­ja – tu ma­na mī­les­tī­ba un dzī­vī­ba esi!

LAT­VI­JA...

Egils Bauzis