Maijā mēs svinam Mātes dienu un nedaudz vēlāk arī Ģimenes dienu. Vēlos
aizdomāties par to, kādas tad mūsdienās ir latviešu ģimenes? Salīdzinot ar
gadus simts attālu pagātni, diezgan jūtami ir mazinājies to skaitliskais sastāvs.
Ar to es domāju ne tikai bērnu skaitu ģimenē šis skaitlis ir mazinājies visās
t.s. civilizētajās valstīs, un tam
par iemeslu diemžēl ir arī materiālās labklājības augšana – ļaudis vairs
neuztraucas par savām vecumdienām, ir pārliecināti, ka tās būs pietiekami
nodrošinātas ar pensiju, un līdz ar to bērnu un mazbērnu atbalsts nebūs
nepieciešams. Citādāk bija laikos, kad pensiju tikpat kā neviens nesaņēma,
tāpēc bezbērnu ļaudīm vecumdienas nācās pavadīt nabagmājās, bet ģimenes locekļu
skaitu kopumā. Mūsu tautas dainas liecina, ka jau sen mūsu senči draudzīgi
dzīvoja zem viena jumta trijās paaudzēs – vecāki, bērni, mazbērni – katram bija
sava vieta un loma saimes mājā, neviens tās loceklis nebija lieks un neviens
arī netika atstumts, bet grūtajos brīžos «visi bija par vienu un viens par
visiem». Tieši ģimenes arī bija tas Latviskuma avots, kas ļāva
saglabāt Latviešu valodu un kultūru laikā, kad nebija ne skolu, ne grāmatu
dzimtajā valodā. Ne jau tikai mūsu, arī daudzām citām mazajām, apspiestajām
tautām bija līdzīgi.
Bet kosmopolītu, masonu ložu mērķis ir iznīcināt valstis un tautas, radot
lielu, pārnacionālu finanšu impēriju ar Pasaules valdību. 20. Gadsimtā tie
aktīvi degradēja ģimenes jēdzienu, propagandējot, ka bērniem noteikti jādzīvo
atsevišķi no vecākiem. Nevienam nav jāiejaucas (lasi – jāsadarbojas, jāpalīdz)
citam cita dzīvē...utt. Kā pozitīvs piemērs tika minēti bagāti, turīgi ļaudis,
kas nedod naudu savai atvasei uzņēmējdarbības uzsākšanai, bet liek tai to
nopelnīt pašai...u.tml. Protams, ka šādi audzināts cilvēks, nesaņēmis mīlestību
un atbalstu no saviem vecākiem mazotnē, neko viņiem arī nedos pretī tad, kad
tie būs kļuvuši veci un vārgi, nerūpēsies par tiem, bet gan nogrūdīs tos pansionātā, apciemojot ne
biežāk kā reizi gadā un reizēm pat ar nepacietību gaidot, kad tad beidzot
saņems ziņu no aprūpes iestādes, ka jābrauc mirušais tuvinieks apglabāt. Cilvēkam, kuram nav dārga sava ģimene, ļoti
ātri kļūst vienaldzīga arī viņa tauta un valsts, viņam kļūst pilnīgi vienalga,
kur dzīvot, kādai tautai un kultūrai piederēt, vienīgais, kas viņu uztrauc, ir
viņa naudas maka biezums.
Paskatieties apkārt, cik daudziem jūsu paziņām, radiem bērni ir kaut kur
ārzemēs (ne tikai varenplašajā ES,
bet arī ASV, Kanādā, Austrālijā...utt.), ar vecākiem neredzas gadiem ilgi,
labi, ja reizi mēnesī piezvana vai atsūta kādu tīmekļa «mēstuli»! Taču ne jau
tikai par mūsu valsti pametušajiem latvietīšiem ir jāuztraucas. Tepat, mūsu
vidū joprojām dzīvojošie arī daudzi nemaz nav labāki. Jaukto laulību skaits pēc PSRS sabrukuma diemžēl nebūt nesamazinās, tieši
otrādi, tas vēl turpina pieaugt. Ja padomju okupācijas laikā letiņi pārsvarā precējās ar
krievvalodīgajiem (tas turpinās arī vēl joprojām), tad tagad modē nākusi
tieksme nogrābt sev bagātu (trūcīga latvieša izpratnē) ārzemnieku(-ci). Vairs nepievērš
uzmanību ne rasei, ne tautībai, ticībai. Tad varēs radu, draugu un kaimiņu
priekšā lielīties – re, mēs esam saradojušies ar ārzemnieku! Un apkārtējie
viņus nenosodīs – nē, viņi raudzīsies šajos ļautiņos ar skaudību: «Re, kā
viņam(i) paveicās! Kāpēc mans dēls (meita) nevarēja būt viņa(s) vietā?».
Protams, arī mūsu varturi visādi veicina šos noziedzīgi nelietīgos
procesus. Atgādināšu –brīvvalsts laikā bija norma likumdošanā – ja sieviete
apprecas ar ārzemnieku, viņa zaudē LR pilsonību! Mūsu varneši, tā vietā, lai,
likvidējot dzimumu diskrimināciju, attiecinātu šo visnotaļ pareizo un saprātīgo
(no nācijas saglabāšanas viedokļa) likuma normu arī uz vīriešiem, to nolemj
likvidēt vispār! Vēl jo vairāk – nesen kāds Daugavpils okupantu avīzes
žurnālists V. Vereteņņikovs saņēma Latvijas Žurnālistu Savienības balvu par to,
ka aktualizējis šādu problēmu: Latvijas pilsonis apprecējis Krievijas pilsoni,
kura saņēmusi īslaicīgās uzturēšanās
atļauju Latvijā, bet, lai saņemtu pastāvīgo
uzturēšanās atļauju, šai jānokārto Valsts valodas eksāmens vismaz 1.«B» līmenī.
To viņa kategoriski nevēlējās darīt, tāpēc šai nācās maksāt par dzemdībām
vairākus simtus latu. Šis Vereteņņikovs to pasniedza kā lielu netaisnību, un
mūsu brašie deputāti tūlīt veica izmaiņas likumdošanā – nu arī īslaicīgās
uzturēšanās atļaujas īpašniekiem visi medicīnas pakalpojumi Latvijā būs par
brīvu!
Kā mums, Latviešu Patriotiem, rīkoties šādā situācijā, kā glābt to, kas vēl
ir glābjams? Pirmais un galvenais, kas jāievēro – stingri un kategoriski jānosoda katrs mūsu draugs, tuvinieks un ģimenes
loceklis, kas saradojas ar nelatvieti! (Visas rases un tautas ir labas, un
tieši tāpēc to saplūšana un izzušana nav pieļaujama! ) No šāda cilvēka ir jānorobežojas, jāpārtrauc ar viņu jebkuri sakari,
mūsu ģimenes nama durvīm tādam īpatnim ir jābūt slēgtam! Saprotams, tas ir
smagi – būtībā pret dzīvu cilvēku sākt izturēties kā pret mirušu, taču te
jārīkojas kā gangrēnas gadījumā: jānogriež kāja vai roka, lai neietu bojā viss
ķermenis! Žēl būs šī nokaltušā zara,
taču vismaz viss dzimtas koks paliks
dzīvs! Savukārt, mēģinot integrēt svešu
rasu un tautu pabiras mūsu vidū, mēs
nonāksim pie tā, ka ies bojā gan mūsu dzimta, gan arī šis svešinieks zaudēs
saikni ar savējo, par ko, savukārt (gribētos vismaz cerēt, ka tā būs!) skums
viņa ģimenes locekļi. Paldies Dievam, mūsu tautas skaits vēl pagaidām mērāms
miljonos, nevis simtos (kā dažām indiāņu ciltīm), un mums nav nepieciešams
iepludināt svešas asinis, lai uzlabotu genofondu un novērstu asinsgrēku!
Latvieši, ja gribam lai mūsu
tauta izdzīvo šai drūmajā globalizācijas laikmetā, tad vismaz pēdējo, kas mums
vēl ir atlicis – ģimeni – neļausim zaimot un nonievāt!
Aivars Gedroics