Fe­ļe­tons

Ta­nī nik­nā die­nā kā­da Vec­rī­gas na­ma pa­gra­bā ie­rī­ko­ta­jā tēj­nī­cā (čai­na­jā) ar ro­man­tis­ku no­sau­ku­mu «Če­kas pag­ra­biņš», no­ti­ka in­ter­bļau­ru kon­fe­ren­ce, kon­spi­rē­ta ar no­sau­ku­mu «ban­kets». Sa­nā­cis bi­ja in­ter­bļau­ru zieds ar pa­šu Ru­bi­ko­vu priekš­ga­lā. Vi­si bi­ja pa­ci­lā­tā no­ska­ņo­ju­mā. No «dā­mām» vē­jo­ja im­por­ta smar­žas, ausīs ie­ka­ri­nā­ti spī­dī­gi ri­pu­ļi mir­dzē­ja vi­sās va­ra­vīk­snes krā­sās. Pau­kšķē­ja šam­pā­nie­ša kor­ķi, dzel­te­nī­go šķid­ru­mu pil­dī­ja kris­tā­la po­kā­los, un viss bi­ja māk­slī­gi pre­tda­bīgs uz sar­ka­no pla­kā­tu fo­na. Pie «pre­zi­di­ja» gal­da, pār­klā­ta ar sar­ka­nu lu­pa­tu, ap­sē­dās pats Ru­bi­kovs, no vi­ņa pa la­bi – la­bā ro­ka b. Šņur­kāns, pa krei­si – «dā­ma» ar spi­co, pa­lī­ko de­gu­nu Tan­ja Šlo­mov­na, vi­ņai bla­kus – ka­rog­ne­sējs Lūr­jā­ņu Mud­ris, tam bla­kus – Mit­ja Fans, bla­kus Šņur­kā­nam pie­sē­dās ra­bī­na dēls Bo­riss Icik­kē­vičs.

Ru­bi­kovs ar lo­de­ni pie­si­ta pie ka­ra­fes, pra­sot uz­ma­nī­bu, jo sāks ru­nu (re­ču).

– To­va­riš­či, dā­mas un kun­gi, lē­di­jas un džen­tel­me­ņi! Es ru­nā­šu mū­su, krie­vu va­lo­dā, kas mū­su vie­no­tā Lat­vi­jā ir pirm­ā un val­do­šā va­lo­da. Par mū­su krie­vu di­žo va­lo­du mū­su vie­no­tā Lat­vi­jā ir lie­lā sa­jūs­mā pa­ti b. Ve­roč­ka, ku­ra ap­so­lī­jās to ap­gūt, lai brī­vi va­rē­tu ie­jus­ties mū­su in­teg­rē­tā sa­bied­rī­bā.

Pa­lī­dzē­sim, bied­ri, vi­ņai nākt mū­su vi­dū, pa­lī­dzē­sim vi­ņai ie­mā­cī­ties mū­su va­lo­du!.

– Jā, jā, pa­lī­dzē­sim gan, ka vi­ņas mā­ti, bļa–bļa, hu–hu, – zā­lē sē­do­šo in­ter­bļau­ru rē­cie­ni dre­bi­nā­ja «Če­kas pag­ra­bi­ņa» mū­rus... Ru­bi­kovs tur­pi­nā­ja:

– Es ne­sen bi­ju Mas­ka­vā, kur «Cen­trā» sa­ņē­mu vēr­tī­gus no­rā­dī­ju­mus (CU), kā mums la­bāk dar­bo­ties šeit, me­žo­nī­gā ka­pi­tā­lis­ma ap­stāk­ļos, kā veik­smī­gāk dar­bo­ties ar maz­jau­dī­giem spri­dzek­lī­šiem, vai­nu uz­ve­ļot lat­vie­šu na­ci­ona­ļis­tiem, kā at­maz­gāt mū­su biz­ne­su nau­du un stip­rā­kas pa­tai­sīt mū­su ļau­žu (rus­ko­ja­zič­ni­ju) ban­kas. Ar lie­lu sa­šu­tu­mu mums jā­tai­sa pro­tes­tu mī­ti­ņi un gā­jie­ni pie bur­žu­ju val­dī­bas ēkas un pie tā sau­ca­mās «Par­la­men­ta» jeb mul­dē­ta­vas ēkas, lai pa­sau­le dzird, cik bries­mī­gi mūs dis­kri­mi­nē.

– Bez­ab­ra­zi­ja! – no sa­sar­ku­šo in­ter­bļau­ru rē­ko­ņas no­bi­ra ap­me­tu­ma ga­ba­li uz pre­zi­di­ja gal­da, vie­ns uz­kri­ta pat Ru­bi­ko­vam uz pļeš­kas... Spic­de­gu­ne, uz­kā­pu­si uz krēs­la, cen­tās ar brun­ču ma­lu no­slau­cīt sa­pe­lē­ju­šus kun­ku­ļus no Ru­bi­ko­va spī­dī­gā pau­ra...

Trok­snis zā­lē pa­ma­zām ap­klu­sa, un Ru­bi­kovs tur­pi­nā­ja:

– Mas­ka­vā man bi­ja il­ga sa­ru­na ar mū­su va­dī­bas or­gā­niem NKVD, tie brī­di­nā­ja par lat­vie­šu na­ci­onā­lis­tu at­rie­bī­bu: vi­ņi mums zem­i ie­da­la tu­vāk dzelz­ce­ļa slie­dēm, Zil­upes vir­zie­nā, «lai tie ci­vī­lo­ku­pan­ti va­rē­tu ātr­āk at­brī­vot Lat­vi­jas zem­i»... Jo īpa­ši mums jā­uz­ma­nās no tiem no­ba­ro­ta­jiem lat­vie­šu bur­žu­jiem, kas no tau­kiem ne­zi­na mē­ru sa­vai iz­lai­dī­bai un ne­lie­tī­bai. Vi­ņi pa­slu­di­nā­ju­ši to na­tu­ra­li­zā­ci­jas prog­ram­mu, lai iz­vēr­stu mas­vei­da ste­ri­li­zā­ci­ju, tas ir, kas­trē­ša­nu. Tā dū­šī­gā blon­dā dā­ma, paš­ro­cī­gi kas­trē­jot mū­su tē­vi­ņus, ie­spie­žot dur­vīs... Tam­dēļ «Cen­trā» mūs brī­di­na, ka nav ko līst uz Na­tu­ra­li­zā­ci­jas pār­val­di, ja ne­gri­bam lab­prā­tī­gi kas­trē­ties... Bū­sim mod­ri, dār­gie bied­ri!–

Pēc Ru­bi­ko­va tri­bī­nē kā­pa b. Šņur­kāns (ar seg­vār­du «Žur­kāns»)un, briļ­ļu stik­lus zi­bi­not, ie­sā­ka:

– Man at­klā­ti jā­pa­zi­ņo, ka pa­sau­le mūs sa­pra­tīs, ja mū­su vī­rie­šu ēr­ze­ļiem tās ku­les no­grie­zīs, tad būs lie­lāks la­bums, jo, pirm­kārt, vi­ņi ne­mai­tās bēr­nus, un otr­kārt, vi­ņi, ie­gū­da­mi pil­so­nī­bu, būs tie dro­šā­kie bal­so­tā­ji par mū­su par­ti­ju vie­no­tā Lat­vi­jā... Pa­ska­tie­ties uz to skais­to pla­kā­tu ar zel­ta bur­tiem rak­stī­tu «Pār­ņem­sim va­ru sa­vās ro­kās!» Mums jā­ska­tās daudz tā­lāk, pār­i sa­vam de­gun­ga­lam un cī­si­ņa tie­sai, jo par­ti­jas in­te­re­sēm ir jā­būt pār­i pa­šu ego­cen­tris­mam. Ti­kai tā, bied­ri!–

Ru­nas vī­ros stā­jās ra­bī­na dēls Bo­riss Icik­kē­vičs («Bor­ja»):

– He, he, man ir jā­sme­jas par tiem pau­tu sar­giem, kas ir blefs un dzī­ves sī­kums, jo Ap­so­lī­tā zem­ē pau­tus šu­jot klāt kā ma­na sie­va ie­lā­pu uz bik­šu di­be­na... Vot, ci­ta lie­ta ir, ka mums jā­iz­kar pie kat­ras si­na­go­gas sar­kan­sir­pjo­tie ka­ro­gi, lai at­bai­di­nā­tu tos ras­bai­ņi­kus ar bom­bām, lai mēs bū­tu dro­ši sa­vās lūg­ša­nās. Kad Jā­nis strī­dē­jās ar Iva­nu, kam pie­der Rī­ga, vi­ņi man pra­sī­ja, kam tais­nī­ba. Un es vi­ņiem sa­cī­ju tā: re­dziet, te ir ma­ne bār­de, bet ja iekš to ma­ne bār­de ie­lien ute, un sa­ke, ka bār­de ir vi­ņe, tad kam ir tais­ni­be?—

«Če­kas pag­ra­bi­ņā» ie­stā­jās dziļ­do­mīgs klu­sums, ko pār­trau­ca sa­nik­no­tā «dā­ma» ar spi­co, lī­ko de­gu­nu. No­grū­du­si «Bor­ju» no tri­bī­nes, spie­dzī­gā bal­sī ie­klie­dzās:

– Ko tu mul­di, muļ­ķa ve­ci, mēs ne­esam ne utes, ne voš­kas, bet Rī­ga ir mū­su un ti­kai mū­su! Tā­pat kā Ab­re­ne ir Pi­ta­lo­va, arī Rī­ga būs Ri­ga­lo­va! Lai dzī­vo mū­su or­gā­ni un mū­su tais­nī­ba! Ta­gad es aici­nu go­dā­to Ru­bi­ko­va kun­gu un pā­rē­jos pre­zi­di­ja lo­cek­ļus, kā arī vi­sus ci­tus «Če­kas pag­ra­bi­ņa» šīs­die­nas vie­sus, uz mū­su «Ban­ke­ta» mie­las­tu ma­za­jā zā­lē...—

Drīz vien no ma­zās zā­les at­ska­nē­ja trau­ku šķin­do­ņa, tos­ti un brī­vā mā­tuš­kas va­lo­da: bļa–bļa, hu–hu, kā vi­ņu mā­ti...

In­ter­bļau­ru ban­ke­tā ie­ska­tī­jies
F. Ček­sters