Vērojot pēdējo desmit gadu notikumus, nākas secināt, ka latvieši ir neapmierināti ar to, kas notiek valstī, un ir bijuši neskaitāmi mēģinājumi uzlabot un pilnveidot likumdošanu, valsts iekārtu un pārvaldi. Veiktas bezjēdzīgas reformas un noteikti tādas vēl būs.

Bet visas minētās darbības la­tviešiem nenesīs cerēto. Program­mas mainīsies, valdības nāks un ies, partijas vienosies un šķelsies, bet latviešiem vēlamais nenotiks.

Lai notiktu patiesas pārmaiņas, ir nepieciešams viens būtisks priekš­nosacījums. Ja šo priekšnosacījumu arī turpmāk ignorēsim, tad arī turpmāk mūsu «panākumi» būs tādi paši kā līdz šim.

Kas tas par priekšnosacījumu, bez kura visiem citiem labiem vēlējumiem un iecerēm nav lemts piepildīties?

Kā un kādiem līdzekļiem, metodēm mēs darbojamies un cīnāmies par latvisku Latviju?

Lielākā daļa politikā un sabiedriskā darbā iesaistījušos latviešu izvēlējušies kādu savai izpratnei atbilstošu darbības veidu, valstī notiekošā ietek­mēšanas iespēju. Mēs apvienojamies partijās vai kādās citās organizācijās. Šīm orga­nizācijām ir atšķirīgs notiekošā vērtējums, dažādi mērķi, un nereti vērtējums ir precīzs un mērķis latviešiem vēlams, taču nav galvenā – izpratnes, ka šī iesaistīšanās uzliek katram konkrētus pienākumus. Lielākoties pienākumi ir nein­teresanti, par to veikšanu nepasniedz balvas, bieži tie šķiet nebūtiski, tāpēc nepildāmi. Un tā arī ir galvenā kļūda un nelaime. Šie pienākumi jāveic, jo tikai tas padara iespējamu iecerēto mērķu sasniegšanu. Ja to aizmirstam, iecerēto nekad nesasniegsim!

Mums katram arī ikdienā ir daudz dažādu pienākumu. Ģimenes galvām ik dienas ir pienākumi pret savu ģimeni, mātei – savi, bērniem – savi pret vecākiem, pret skolu u.t.t. Ja kāds savus pienākumus nepilda, nav īstas ģimenes, nav īstas nākotnes, un tad ir vienalga, ko mēs vēlamies sasniegt – nekas no vēlamā nepiepildīsies.

Arī zemessargam ir zemessarga, ierēdnim – ierēdņa, policistam – policista, deputātam – deputāta utt. pienākumi. Neveicot tos, nav rīcīb­spējīgas zemes­sardzes, valdības, policijas, vēlēto likumdošanas un pašvaldības iestāžu. Bet ir ne­beidzami skandāli, korupcija, nolaidība utt.

Tas attiecas arī uz dažādās organizācijās iesaistītajiem latvie­šiem. Ja reiz cilvēks ir brīvprātīgi uzņēmies saistības, tad viņam tās arī jāpilda, nevis jāaizstāj ar ķeksīšu vilkšanu vai – vēl sliktāk – «pamatotu» to neveik­šanu. Atrunas atrast var vienmēr, taču to pamatā vienmēr ir nevēlēšanās. Toties ir vēlme dižoties ar amatu, piederību kādai organizācijai, formas tērpu u. c.

Tas attiecas arī uz dažādiem tukšiem, bezatbildīgiem, bet it kā drosmīgiem, patriotiskiem paziņo­jumiem un kareivīgām frāzēm, kas domātas tikai uzmanības pie­vēršanai, mutes patriotismam, ko neap­stiprina darbi.

Ir viegli teikt – Latvijai ir jābūt latviskai, bet ko tu esi darījis, lai tā tāda būtu? Ir viegli deklarēt, ka nepieciešams nacionālais sociālisms un ka tad viss būšot, kā vajag. Ir viegli muldēt un par saviem vārdiem neatbildēt.

Pieņemsim rīt no rīta prezidents, Saeima, vai valdība valstī izsludinās nacionālo sociālismu jeb tautisko taisnīgumu vai prezidenta republiku, vai ko citu. Nu un tad? Kas no tā mainīsies? Nekas! Ielas nekļūs gludākas, algas nekļūs lielākas, medicīniskā aprūpe – kvalitatīvāka un lētāka, likumdošana nekļūs valstiskāka. Notiks tas pats, kas pasakā, kurā ar vārdiem ir tur, bet darbiem – citur. Nav tik svarīgi, kā nosauc valsts iekārtu, svarīgi, kāda tā ir un ko tā dod latviešiem. Veikt pārmaiņas valstī nav viena cilvēka darbs. Tas ir kopīgi veicams, kad katram atbilstoši viņa spējām un vēlmei ir pienākumi un tiesības. Tikai, ievērojot paredzētās tiesības un pildot pienākumus, ir iespējamas patiesas pārmaiņas. Jā, tas ir grūts un garš ceļš, bet cita vienkārši nav. Pārējie ir maldu ceļi, pa kuriem kā pa tuksnesi mēs maldāmies jau vairāk nekā desmit gadu, un šo maldīšanos apliecina realitāte, ko redzam katru dienu kā savos makos, tā citur. Es bieži, tiekoties ar cilvēkiem, sastopos ar viedokli: ja būtu Ādolfs Hitlers, ja būtu Kārlis Ulmanis, ja būtu... tad gan viss notiktu citādāk. «Es biju un redzēju, kādas mājas, kādus ceļus cēla Ā. Hitlers Vācijā. Es biju un redzēju, un atceros, kā latvieši dzīvoja Kārļa Ulmaņa laikā.» Bet vai tu atceries, ka Ā. Hitlers nebūvēja ne namus, ne ceļus, K. Ulmanis arī to nedarīja? Ā. Hitleram bija palīgs – vācu tauta, kas pildīja savus pienākumus, katrs savā darbavietā, armijā, valdībā. Arī Ulmaņlaiku labklājība bija tāpēc, ka latvieši pildīja savus pienākumus gan pret savu ģimeni, gan pret savu valsti, gan cits pret citu.

No iepriekš teiktā nav grūti izprast, kas tad ir mūsu patiesais ienaidnieks un latviskas Latvijas pretinieks. Protams, ka tie cilvēki un tās valstis, kas negrib mūs brīvus redzēt, bet viņiem palīdz tie, kas nepilda savus pienākumus, it īpaši partijās u.c. patriotiskās orga­nizācijās iesaistītie.

Kur tad ir izeja? Gudri cilvēki mācās no citu kļūdām, bet pārējie nemācās pat no savām. Atskatoties uz pēdējiem desmit gadiem un tos izvērtējot, nevar neizprast kļūdas, lai izlemtu par turpmāko rīcību. Ir tikai viens bet. Svarīgi zināt, ko gribam un ko esam gatavi ziedot, lai sasniegtu vēlamo. Gribam jau daudz un pareizi, tikai negribam neko ziedot un piepūlēties.

Nebūtu pareizi apgalvot, ka neviens neko negrib un nedara. Gribēt jau grib un pat dara, bet katrs savā dārziņā, savā nodabā. Galvenokārt domājot tikai par sevi. Runājot līdzībās, to skaidroju šādi: var autiņam neskaitāmas reizes mainīt riepas un iegādāties pat tās dārgākās un labākās. No tā tas neripos, ja nu vienīgi stumjot. Lai autiņš ripotu, turklāt ripotu vēlamā virzienā, ir nepieciešams daudz kas cits. Arī riepas, protams, taču tām jābūt šim autiņam atbilstošām, arī motors ir nepieciešams atbilstošs, tāpat vadītājs, mehāniķis utt. Un visiem un katram, kas autiņu apkalpo – gan stūrē, gan lemj, kurp stūrēt, – jādarbojas vienoti. Katram jāveic savi pienākumi, bet tiem jābūt saskaņotiem. Realitātē, tas nozīmē: kad mēs katrs pildīsim savus pie­nākumus, kas nebūt nav ne sarežģīti, ne grūti vai neizpildāmi. (Laikam tieši vienkāršības dēļ tie mums liekas nesvarīgi, tāpēc pildām tos tikai piespiedu kārtā.)

Mēs imitējam darbību, izlie­kamies par svarīgiem un stāstām par savu svarīgumu citiem, esam tam pat paši noticējuši.

Izdomājam visādas receptes, kas būtībā ir kārtējā maldīšanās. Piemēram, jāapvieno latviskās organizācijas vienā, tad gan notiks brīnumi! Apvienošana pati par sevi nekādus brīnumus neradīs. Cilvēki, kas nepildīja savus pie­nākumus iepriekšējās orga­nizācijās, tos nepildīs arī apvienotā. Pēc apvienošanās viņu aktivitāte kļūs vēl mazāka. Apvienošanas mānija mums nāk līdz no kolektīvisma laikiem. Tad apvienoja bērnus vienā inkubatorā, saim­niecības – kolchozā, rūpnīcas – gigantos, ģimenes – komūnās utt. Ko tas deva, mēs zinām. Paliekot katrs savā organizācijā, bet pildot tās programmu un iekšējos noteikumus, mēs varam veikt kopēju darbu un lieliski saskaņot rīcību. Šķērslis ir dažu cilvēku nevēlēšanās patiešām darboties latviešu tautas un valsts labā. Viņu patiesā vēlme ir cita: gūt sev pašapliecinājumu, kļūt no ierindnieka vismaz par dižkareivi savā triju cilvēku rotā...

Atkal runājot līdzībās, mēs esam tumsā, debesis no mums atdala necaurspīdīgs kupols. Mūsu uzdevums ir radīt tajā caurumus, lai spīdētu saule un uz zemes būtu dzīvība. Vadonis un tautiskais taisnīgums ir nepieciešams, lai šo gaismastieci koordinētu un padarītu iespējamu, bet mums katram nāksies izsist vismaz vienu caurumu. Citādi gaismas tādam augam kā latvietis būs par maz, lai augtu.

Pildīsim katrs savu pienākumu, katrs savā vietā un katrs pēc savām spējām!

Mēraukla mūsu patiesajam lietderīgumam un patriotismam ir nevis skaļas frāzes, bet attieksme pret saviem pienākumiem.

Leonards Inkins