1941. ga­da 28. jū­li­jā Mas­ka­vā, Lub­jan­kas cie­tu­mā, tā lai­ka Pa­dom­ju Krie­vi­jas va­ra no­šā­va pē­dē­jo Lat­vi­jas sūt­ni Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā Fri­ci Ko­ci­ņu. Fri­cis Ko­ciņš bi­ja mans jau­nī­bas draugs, tādēļ uz­ska­tu par sa­vu pie­nā­ku­mu vi­ņu at­ce­rē­ties pēc 60 ga­diem kopš vi­ņa tra­ģis­kās nā­ves.

Fri­ča Ko­ci­ņa bio­grā­fi­ja at­ro­da­ma dau­dzos valsts iz­de­vu­mos un laik­rak­stos, tā­pēc pie tās ne­ka­vē­šos. Vi­ņa dzī­ves pē­dē­jais posms – no Lat­vi­jas oku­pā­ci­jas 1940. ga­da 17. jū­ni­jā līdz ap­cie­ti­nā­ša­nai 1940. g. 19. sep­tem­brī pēc at­grie­ša­nās no Mas­ka­vas Lat­vi­jā – sī­ki at­tē­lots Ko­ci­ņa kun­dzes Emī­li­jas man sū­tī­tā pla­šā rak­stā, ku­ra ori­ģi­nā­lu es­mu no­de­vis Oku­pā­ci­jas mu­ze­jam Rī­gā. Ta­gad gri­bu pa­ka­vē­ties pie ie­mes­liem, kādēļ Krie­vi­jas pa­dom­ju va­ra no­šā­va Ko­ci­ņu.

1939. ga­da no­vem­brī tā lai­ka Valsts pre­zi­dents Kār­lis Ul­ma­nis iz­de­va ār­lie­tu mi­nis­tram Vil­hel­mam Mun­te­ram ģe­ne­rāl­pil­nva­ru no­slēgt ar Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bu tā dē­vē­to bā­zu lī­gu­mu, pa­rei­zāk, Lat­vi­jas oku­pā­ci­jas lī­gu­mu. Mun­ters Mas­ka­vā ti­kās ar sūt­ni Ko­ci­ņu un gri­bē­ja pie­ru­nāt vi­ņu at­bal­stīt šo lī­gu­mu. Ko­ciņš bi­ja ka­te­go­ris­ki pret Mun­te­ra un Mo­lo­to­va iz­strā­dā­to lī­gu­ma tek­stu. Viņš arī ne­pie­da­lī­jās sa­ru­nās, vie­nī­gi snie­dza Mun­te­ram teh­nis­ku pa­lī­dzī­bu, kā to pra­sa at­tie­cī­bu pro­to­kols. To man at­stās­tī­ja Ko­ci­ņa kun­dze, ku­ru par sa­ru­nām ar Mun­te­ru sī­ki in­for­mē­jis vi­ņas vīrs. Pēc Lat­vi­jas oku­pā­ci­jas pa­dom­ju va­ras ie­stā­des Mas­ka­vā gri­bē­ju­šas jau tur ap­cie­ti­nāt Ko­ci­ņu. Tā kā vi­ņam vēl bi­ju­si sūt­ņa imu­ni­tā­te, arī sie­vas Emi­li­jas paš­nā­vī­bas mē­ģi­nā­jums de­vis ie­mes­lu ie­jauk­ties dip­lo­mā­tis­ka­jam kor­pu­sam. Ti­kai sep­tem­bra sā­ku­mā Ko­ci­ņa ģi­me­ne at­grie­zās Rī­gā pie Fri­ča mā­tes un mā­sas. 1941. ga­da 19. sep­tem­brī Ko­ci­ņu ap­cie­ti­nā­ja un aiz­ve­da. Par ap­cie­ti­nā­ša­nas ie­mes­liem Ko­ci­ņa kun­dzei tā lai­ka Pa­dom­ju Lat­vi­jas Mi­nis­tru pre­zi­dents Kir­hen­šteins pa­skaid­ro­jis, ka Ko­ciņš ap­cie­ti­nāts li­ku­mī­gi, jo sūt­nie­cī­bā gla­bā­jis ie­ro­čus, kas bi­ju­ši pa­re­dzē­ti pa­dom­ju valsts iz­nī­ci­nā­ša­nai. Pa­tie­sī­bā sūt­nie­cī­bā ne­kā­di ie­ro­či nav gla­bā­ti, tā bi­ju­si če­kas pro­vo­kā­ci­ja. Ko­ciņš kā sūt­nis vi­su Mas­ka­vā pa­va­dī­to lai­ku bi­ja per­so­na non gra­ta. Pa­dom­ju va­ra Fri­ci Ko­ci­ņu iz­nī­ci­nā­ja tādēļ, ka ne­va­rē­ja pie­ļaut, ka pa­dom­ju Lat­vi­jā at­ras­tos tai nai­dīgs cil­vēks, kam lie­la au­to­ri­tā­te. Mun­ters bi­ja tā lai­ka pa­dom­ju va­ras un če­kas aģents, par ko lie­ci­na vi­ņa Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bai lab­vē­lī­gie rak­sti laik­rak­stos un vi­ņa sa­rak­stī­tā grā­ma­ti­ņa «Sa­vu tau­tu ie­naid­nie­ki», kur no­pel­ti lat­vie­ši, kas aiz­bē­gu­ši uz ār­ze­mēm un no­nie­vā pa­dom­ju ie­kār­tu Lat­vi­jā. Pēc at­grie­ša­nās Lat­vi­jā, Ko­ciņš vai­cā­jis Mun­te­ram, vai viņš iz­nī­ci­nā­jis vi­ņa sūt­ņa lai­kā no Mas­ka­vas sū­tī­tos šif­rē­tos do­ku­men­tus. Mun­ters at­bil­dē­jis, ka ne­kas nav iz­nī­ci­nāts un vi­si šie do­ku­men­ti no­do­ti Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bas Ār­lie­tu mi­nis­tri­jai. Mun­ters pēc at­grie­ša­nās no Vla­di­mi­ras, kur viņš vai­rā­kus ga­dus strā­dā­jis par teh­nis­kās do­ku­men­tā­ci­jas tul­ku trak­to­ru rūp­nī­cā, strā­dā­ja arī Pa­dom­ju Lat­vi­jas Zi­nāt­ņu aka­dē­mi­jā. Tas viss lie­ci­na par Mun­te­ra īpašām at­tie­cī­bām ar pa­dom­ju val­dī­bu. Viņš, bū­dams arī ci­ta vei­da at­tie­cī­bās ar Kār­li Ul­ma­ni, va­rē­ja pē­dē­jo ie­spai­dot ār­lie­tu po­li­ti­kā. Ul­ma­nis 1940. ga­da 18. jū­ni­jā, oku­pā­ci­jai sā­ko­ties, uz­ru­nā Lat­vi­jas tau­tai tei­ca arī šā­dus vār­dus: «Mū­su zem­ē kopš šā rī­ta ie­nāk Pa­dom­ju ka­ra­spēks. Tas no­tiek ar val­dī­bas zi­ņu un pie­kri­ša­nu, kas sa­vu­kārt iz­riet no pas­tā­vo­ša­jām drau­dzī­ga­jām at­tie­cī­bām starp Lat­vi­ju un Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bu. Es tā­dēļ vē­los, ka arī mū­su ze­mes ie­dzī­vo­tā­ji ie­nā­ko­šās ka­ra­spē­ka da­ļas uz­lū­ko ar drau­dzī­bu.(..) Es pa­lie­ku sa­vā vie­tā, un jūs pa­lie­kat sa­vās.» Ar šo Kār­lis Ul­ma­nis uz­cē­lis sev pie­mi­nek­li.

Lat­vi­jas pē­dē­jais sūt­nis Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā go­dam pil­dī­jis svē­to zvē­res­tu, kā­du viņš kā Lāč­plē­ša or­de­ņa ka­va­lie­ris un Lat­vi­jas sūt­nis de­vis Lat­vi­jas val­stij.

Ar­nolds Hof­ma­nis