Valstij nav
naudas! Tā paziņo valdības vīri. Kam viņi to paziņo? Viņi to paziņo cilvēkiem,
kuri visus šos gadus apzinīgi darījuši savu darbu, godīgi maksājuši nodokļus,
pildījuši savu pilsoņa pienākumu pret valsti un uzticējušies savai ievēlētajai
valdībai. Neviens cits, kā vien šie paši valstsvīri, būdami vēl deputātu
kandidāti, pirms vēlēšanām ļaužu priekšā slavēja savu «izcilo prasmi», «lielās
spējas», «augsto profesionalitāti». Liekot roku uz sirds, viņi solīja rūpēties,
attīstīt, pilnveidot, uzlabot, optimizēt, renovēt.... Tauta noticēja un viņus
ievēlēja. Šodien viņi saka, ka valstij nav naudas. Kā tas var būt?! Kur tad
paliek visi jūsu ilgtermiņa un īstermiņa valsts attīstības plāni, projekti un
no tiem izrietošā finansu politika? Visas valsts iestādes ir pilnas ar papīru
kalniem. Tur ir likumi, lēmumi, noteikumi, statistikas dati, situāciju
analīzes, instrukcijas, atskaites, priekšlikumi, pārbaužu un pētījumu
rezultāti, akti, projekti, vīzijas,
aprēķini... Tas viss taču tika darīts tikai tādēļ, lai mērķtiecīgi un nekļūdīgi
realizētu valsts varu. Lai valdība varētu kontrolēt un koriģēt vajadzīgajā
virzienā visu nozaru darbību. Lai valsts spētu darboties kā vienots, saskanīgs
mehānisms. Kāda tam visam vērtība, ja šodien valsts kasē vairs nav naudas?
Iznāk, ka visi šie papīri ir par velti sastādīti, par velti sarakstīti, par
velti sasmērēti?
Salīdzinot ar
citām valstīm, mēs visu šo laiku esam maksājuši ne jau tos mazākos nodokļus,
bet naudas valstij nav. Kāpēc? Kāpēc mums tagad ir jāaizņemas miljardi? Vai
tādēļ, lai valstsvīri pēc dažiem gadiem atkal varētu paziņot, ka valsts kasē
nav naudas?
Mēs neesam
speciālisti, tādēļ varam arī paturēt pie sevis domas par to, cik dārgus tiltus,
bibliotēkas vai hokeja halles Latvijā par valsts naudu var atļauties celt un
kuras bankas krīzes gadījumā jāglābj. Par to mums nav jālauza galva. Priekš tā
mums ir valdība. Mēs uzticam tai savu nodokļos maksāto naudu, mēs pildām tās
norādījumus, respektējam tās lēmumus. Pat Eiropas Savienībā mēs iestājamies
galvenokārt paklausot valdības vīru un pašas prezidentes aicinājumam. Mēs esam
paklausīga tauta.
Mēs neceļam
iebildumus, ja valdības vīri, nepieciešamības gadījumā, kā padomniekus sev pieaicina
augsti kvalificētus nozaru speciālistus, zinātniekus, brauc paši pieredzes
apmaiņā uz ārzemēm vai lūdz ārzemju speciālistus atbraukt uz Latviju. Valdībai
labāk par mums ir jāzina, ko tā var un ko tai vajag darīt. Un to arī valdības
vīri visu šo laiku ir darījuši. Neviens viņiem neko nav liedzis, neviens
nekādus šķēršļus nav licis. Viņi par mūsu naudu ir braukuši, kur vien vēlas un
algojuši sev padomniekus, kādus vien uzskatījuši par vajadzīgiem. Ja apzinīgi
strādā, rezultāti nevarētu būt slikti. Bet te pēkšņi – valsts bankrota priekšā.
Nē, mums nevajag
tās tukšās runas par treknajiem gadiem, ekonomikas pārkaršanu, cieto vai mīksto
piezemēšanos! Treknos gadus mēs neesam redzējuši, ekonomika nav mērāma ar
termometru, bet piezemējas tikai lidojoši objekti. Salīdzinājumus un metaforas
atstāsim daiļliteratūrai. Kur palikusi mūsu nodokļu maksātāju nauda?
Jūs esiet tautas
kalpi. Ne jau skaldīt matus no tribīnes, spēlēt koalīciju spēles un dalīt
ietekmes sfēras tauta jūs sūtīja uz Saeimu! Jūs solījāt godprātīgi vadīt
valsti. Neviens jums nespieda to darīt. Jūs paši pieteicāties. Un jums tika
piešķirtas šādas tiesības. Tagad ir skaidri redzams – jūs neesiet izpildījuši savus solījumus. Jūs neesiet izpildījuši savus pienākumus. Jūs esiet piekrāpuši tos, kas
jums ticēja. Pat to naudu, ko saņēmāt kā savu atalgojumu, jūs neesiet
pelnījuši. Tā jums nepienākas! Jo no jūsu darbošanās, ja to tā var saukt, ir
cēlies liels kaitējums mūsu valstij un tautai. Jums par to ir jāatbild! Un te
nelīdzēs nekāda atrunāšanās ar
nezināšanu, neparedzētiem apstākļiem, kļūdainu izvēli, nelabvēlīgu politisko un
ekonomisko situāciju pasaulē vai vēl kādiem citiem faktoriem. Jums tika dotas
pārāk lielas tiesības un iespējas, lai tās apzinīgi izmantojot nevarētu gūt
panākumus. Arī aizrādījumus, kritiku, brīdinājumus un ierosinājumus savā
darbības laikā, jūs pietiekoši daudz esiet saņēmuši no tautas. Pietiekoši, lai
pievērstu tam uzmanību un rūpīgi vēl un vēlreiz pārskatītu savas rīcības
pareizību. Bet jūs to neņēmāt vērā! Jūs
bijāt pārāk augstprātīgi savā iedomātajā varenībā un gudrībā.
Nu valsts ir
izputināta. Miljardiem latu liels ārējais parāds, sagrautā tautsaimniecība,
neapdomīgi noslēgtie līgumi un vieglprātīgi uzņemtās saistības mūsu valsts
normālo attīstību ir nobloķējušas uz ilgiem gadiem. Tādēļ nepietiekami ir demonstrēt
norūpējušās fizionomijas televīzijas kameru priekšā un stāstīt tautai par
gaidāmajām grūtībām. Ir jāapzinās sava vaina. Ir jāapzina konkrētie vainīgie.
Un vainīgajiem ir jāsaņem pelnītais sods. Bet likumdošanā turpmāk jāiestrādā normas, kas ievērojami pastiprina valstsvīru
personīgo atbildību par saviem lēmumiem. Kaut vai tādēļ, lai tauta varētu
noticēt, ka šāda situācija turpmāk neatkārtosies. Tikai uzticība nākotnē var
vienot valdību un tautu cīņai par šīs krīzes pārvarēšanu.
Ko teiksiet, kungi?
Jānis
Miezītis