Neretas «Riekstiņos» dzimušais Jānis Jaunsudrabiņš, daudz gadus bijis ganiņa gaitās, kaut kur mūža stāstījumā sūrojas: «Es būtu pasaulē ticis tālāk, ja manai bērnībai nebūtu bijušas tik smagas kurpes.» Ar to tiek domāts izglītības ceļš, jo tēvs nomirst agri, bet mātei atkal abas rokas gluži tukšas. Tāpēc jau sākumā pašam jāmanās sevi uzturēt. Skolā var atrasties tikai tad, ja vasarā pats bija ko nopelnījis.

Tādos apstākļos auga, veidojās tautas rakstnieks, gleznotājs, no kura nākamām paaudzēm nu ir radies vienreizības paraugs. Dzeja, stāsti, romāni, malu malās aizklīdušās gleznas un viņa augstākais slavas vaiņagojums – «Baltā grāmata». Tajā, skopiem prozas līdzekļiem sakopotie, vienkāršie tēlojumi ir šī žanra meistardarbi, kuros sastopam tik daudz dzejas, iekšķīgas patiesības kā nekur citur līdzīgā darbā. Apcerētais, pieminētais savaldzina ar klasisko skaidrību, ar sevī sakņotā zemes spēka dzīvo izstarošanu. Tas viss tā pārliecina, ka citādi nemaz nevarētu būt, nav iedomājams. Lielais neretietis, cik vien iespējams, izvairās no ziņkārīgajiem, no čalojošas drūzmas, nemaz nav satiekams bochēmiskās viesībās un savā sēļzemnieka mierā, kas viņam vibrējošas dzīvības pilns, nekad skaļi neizkliedz savas dvēseles stāvokļus. Visās lietās būdams iecietīgs, nepārsteidzīgs, baltu, gaišu domu domātājs ir visiem laba gribētājs, vēlētājs. Jaunsudrabiņš pārsteidz, sajūsmina, liek sirsnīgi pasmaidīt, pēkšņi savā smalkjūtībā, savā klusajā atturībā paliek apbrīnojams. Būdams neparasta, daudzpusīga personība, nav pasargāts arī no sarūgtinājumiem, un ir gandrīz līdz godprātībai centīgs. Talantu neizsvaida, bet mērķtiecīgi izmanto jaunradei, gan ar krāsām, gan ar vārdiem aprakstot izdomāto un tēlaino fantāziju. Aprakstot cilvēkus dzīvē.

Jānis Jaunsudrabiņš jāpiemin arī kā dabas poētisks slavināšanas meistars. Savos tēlojumos «Ūdeņi», kas veltīti vasarai, gaismai, ziliem ūdeņiem, zaļām pļavām un filozofijai par zivīm mūsu zemes ūdeņos. Savās makšķernieka gaitās, par kurām prot aizraujoši stāstīt, rakstnieks skaidri zina un var pasacīt, kurā vietā upēs vai ezeros todien meklējama viena vai otra zivs un kad šai zivij patiksies uzķerties uz āķa. Dzīvošana ūdeņu krastos ar makšķeri rokā ir viņa talanta trešais turpinājums, ir viņa būtiskā daļa. Ja kāds to aizliegtu, rakstnieks pazaudētu iedzimto sirds prieku un ierosmēm, domām redzamus spārnus, lidojot caur brīnumiem un burvībām.

Profesors Arveds Švābe kādā savā apcerē saka: civilizācija var aiziet bojā, Jānis Jaunsudrabiņš tomēr vēl stāvēs upes malā un makšķerēs. Būdams trimdā un dalīdamies ar tautiešiem neapskaužamajā svešniecībā, savā daudzinājumā – PIEMINI LATVIJU, autors pārsteidz, saviļņo mūs: «Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā. Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.»

Jatgādina: arī mazām tautām likteņa laikos ir savi milži. Kavējoties jaunākajā, kā arī senajā vēsturē, piemēram – politikā gūst paliekamus panākumus, ja, aizstāvot pastāvēšanas intereses, ir drosmīgs, godīgs ar lielu nākotnes vīziju un asu prātu. Literatūrā, tāpat visās citās mākslās, sev nodrošina mirdzošu slavu, ja jaunradē nepiemērojas abstraktajām vienas dienas mušu izdarībām un laikmeta ākstīgajiem modes sludinātājiem (taisītājiem), bet seko tikai sirds un uzdrīkstēšanās aicinājumam. Savu seju nemaina, savu dvēseli neļauj atšķaidīt ar iespaidošanu no aģitatoru tribīnes, un nekad, nekādos apstākļos nenovirzās no tradīcijām, no dabīgajām zemes dzīves saknēm, kā to tik spilgti ir darījuši impresijā minētie, suminātie trīs no mūsu tautas baltās, dzīvās sidraba birzes jau no paša sava sākuma.