Spoža un karsta saule apspīd valsts karogus ar sēru lentēm visā Latvijā. Tas visiem liek atcerēties dramatiskos notikumus 1941. gada vasarā, kad padomju varas okupāciju līdz ar Baigā gada šausmām, kuru nomainīja Vācijas antihumānā rasisma rīcība ieņemto Austrumu apgabalu teritorijās. Tā viņi toreiz sauca iekaroto, toreiz bijušo PSRS teritoriju.

Vācu nacionālsociālisti savu nežēlību pierādīja jau 1939. gadā iekarotā Polijā, kuru kopīgi ar savu sabiedroto - PSRS saplosīja gabalos. Deportēja uz PSRS ziemeļu apgabaliem ap 2 miljonu Polijas iedzīvotāju un daļu no Polijas virsniecības un inteliģences noslepkavoja Katiņā. . Nav attaisnojama vāsu varas nežēlība un terors, kas vērsās pret Polijā un citās vācu iekarotajās valstīs pret ebrejiem, čigāniem un garīgi slimajiem cilvēkiem. Par to ne visi vainīgie saņēmuši pelnītu sodu.

Vēlos atgādināt, ka atšķirībā no Hitlera noziegumiem Staļina noziegumi nav pilnībā paziņoti atklātībai. Viņa upuru skaitu nav iespējams pilnībā aplēst. Maz ticams, ka tas varētu būt mazāks par 50 miljoniem. (Normans Deviss. „Eiropas vēsture”.) Viņu vidū esošo un iznīcināto ebreju skaits noslēpts un nezināms. Pēc N.Devisa aptuveniem aprēķiniem vācu genocīdā nogalināti ap 6 miljonu ebreju. Tie ir briesmīgi skaitļi. Uzvarētājus netiesā. Tie paslēpjas uzvaras saulē. Bet nav noslēpums, ka no 34.250 apcietinātiem, izsūtītajiem, nogalinātajiem un pazudušajiem Latvijas Baigā gada upuriem bija ap 5 000 ebreju., kas bija bagātākā etniskā grupa Latvijā.

Laikā no 1938. līdz 1940. gadam mazā Latvija ar mūsdienu Krievijā vērtēto fašistisko valdību ar Kārli Ulmani kā valdības vadītāju priekšgalā deva patvērumu 3 500 ebrejiem no Vācijas, Austrijas un Čehijas. Viņa vārdu nemin kā ebreju glābēju. bet vienu no pirmajiem 1940. gada jūnijā deportēja uz PSRS. 400 Austrijas ebrejus arī 1941. gada jūnijā īsi pirms Vācijas uzbrukuma nosūtīja uz Kazahiju, kur izvietoja divās Gulaga nometnēs un pielīdzināja kara gūstekņiem. Staļins vēlējās neatpalikt un sekotja sava sabiedrotā Hitlera paraugam, Tikai pēc 5 gadiem nedaudz dzīvi palikušie varēja atgriezties Austrijā. ( Franks Gordons. „Brīvā Latvija” Nr.25.)

4. jūlija notikumi Latvijā sasaucas ar 1. jūlija notikumiem Rīgā, kas izraisījuši plašas diskusijas un pārmetumus no Krievijas puses, ,, kas kā vienu no galvenajiem argumeniem uzrāda faktu, ka vācieši nav atjaunojuši Latvjas neatkarību, bet to okupējuši. Līdz ar minēto rodas pamatots jautājums, vai Latvijai kāds var pārmest un prasit atbildību par hitleriskās Vācijas noziegumiem Latvijā, kad vācu drošības dienesti iznīcināja ne tikai Latvijā dzīvojošos,bet arī tūkstošiem atvestos Austrumeiropas ebrejus. Tie, kuri piedalījās šajās eksikūcijās, savu sodu saņēma padomju varas gados un nav vairs mūsu vidū. Bet veltīgs un apvainojošs ir Izraēlas ārlietu ministra Avigdora Libermana aizrādījums par iecietību pret vāciešu nežēlību un antisemitisma tendencēm Latvijā. Vīņš atbalstīja arī mūsu valsts vadītāju un drošības ienesta reakciju, kas būtībā izjauca cerēto pasākumu 1. jūlijā, kas bija vērts pret 1945. gada 9. maija plašajām atceres svin'bām visā Latvijā,.Arī toreiz padomju armija līdzīgi vāciešiem neatjaunoja Latvijas neatkarību, bet okupēja kārtējo trešo reiz uz 50 gadiem. Bet, neskatoties uz minētajiem faktiem, ar interesi gaidīsim 2011. gada 9.maiju. Vai tad arī to organizētājus aizturēs drošības dienests līdzīgi, kā tas notika Rīgā 2010. gada 1. jūlijā?