Latvijā jaundzimušo latviešu skaits ievērojami atpaliek no mirušo skaita. Tātad notiek latviešu izmiršana. Kopumā, katru gadu uz viņsauli pārceļas nelielas Latvijas pilsētas iedzīvotāji. Matematiski varētu aprēķināt, pēc cik gadiem uz veļu valstību būs pārcēlies pēdējais Latvijas iedzīvotājs. Tomēr dabā tā nenotiek. Dabā vieta nemēdz palikt tukša. Sevišķi tagad, kad esam iestājušies Eiropas Savienībā.

Un tomēr, vai vieta šeit paliktu tukša no cilvēkiem arī tad, ja Latviju ar nepārvaramu mūri atdalītu no visas pārējās pasaules? Protams, ne! Uzdrošinos apgalvot, ka izmiršana itin drīz apstātos un sāktos normāls iedzīvotāju skaita pieaugums. Tāpēc, ka cilvēces vēsturē vēl līdz šim nav zināms neviens gadījums, kad kāda tauta bez ārēju faktoru iedarbības, dzīvojot savā zemē, vienkārši izmirtu. Izmirtu no slinkuma, no nevēlēšanās radīt bērnus, no homoseksuālisma, no izlaidīgas dzīves, alkoholisma vai narkomānijas. Ja arī kādai nelielai tautas daļai savu netikumu dēļ nav pēcnācēju, tad nekad šādu pašiznīcināšanos nav veikusi tauta kopumā. Katra ģimene vai dzimta, kas kaut kādu individuālu īpatnību vai kaitīgu noviržu dēļ neatstāj pēcnācējus, atbrīvojot dzīves telpu, dod papildu iespējas tiem, kam ar reproduktīvo funkciju viss kārtībā. Tā ir sava veida dabīgā izlase, kas vērsta uz tautas bioloģisko turpinājumu.

Protams, pilnīgi sevī noslēgtas valstis un tautas mūsdienās vairs nav sastopamas. Visas pasaules valstis par spīti nospraustajām robežām savstarpēji saista dažādas polītiskas un ekonomiskas intereses, dažādi sadarbības un kopdarbības līgumi, dažādi starpvalstu attiecības rēgulējoši likumi. Un nekāds ļaunums no tā neceļas. Ja vien šī savstarpējā saistība nesasniedz tādus apmērus, kas apdraud atsevišķu valstu pašnoteikšanās tiesības un valstiskumu. Ja viena valsts vai kāda mākslīgi dibināta valstu savienība pēc saviem ieskatiem sāk rēgulēt iekšējos procesus kādā citā valstī, ne pie kā laba tas nenoved. Sevišķi smagas sekas var rasties tad, ja kopdarbības vai kopēju ideju vārdā starp dažādu attīstības līmeni sasniegušām valstīm tiek likvidētas pastāvošās robežas, sapludinot šīs valstis vienotā imperijā vai savienībā. Šajā gadījumā valstu dabīgā attīstība tiek pilnīgi pārtraukta un sabiedrībā sākas dažādi negātīvi procesi.

Atcerēsimies kaut vai to, kas notika komūnisma idejas vārdā veidotajā Padomju savienībā. Miljoniem krievu pameta savus ciemus un devās uz tā saucamajām «savienotajām republikām» labākas dzīves meklējumos. Vai šie cilvēki bija lieki savai Krievzemei? Protams, ne! Vai viņi bija vajadzīgi «savienotajām republikām»? Arī ne! Taču padomju imperijas kosmopolītiskā valdība nevis stimulēja un izmantoja šo cilvēku radošo potenciālu uz vietas, bet atbalstīja migrāciju. Rezultātā Krievijas vidiene pildījās ar pamestām vai daļēji pamestām sādžām, bet «savienotajās republikās» migrantu lielā pieplūduma dēļ tika pilnībā deformēta un sagrauta vietējā ekonomika un sadzīves kultūra.

Pasaules valstu robežas nav tikai kaut kādas abstraktas līnijas ģeografijas kartē, ko izdzēšot, iegūsim brīnišķīgu pasauli bez robežām. Robežu funkcijas tālu pārsniedz ģeografijas jomu. Visbiežāk robežas tiek pieminētas tad, ja runājam par valsts aizsardzību no ārēja apdraudējuma. Taču ne mazāk svarīga robeža ir kā ierobežojošs faktors, kā barjera, kas atdala vienu valsti no otras un apgrūtina vai ierobežo attiecīgās valsts iedzīvotāju izklīšanu plašajā pasaulē. Var jau teikt, ka šādi ierobežojumi ir lieki, traucējoši un pilnīgi nevajadzīgi, kā to mums visu laiku cenšas iegalvot kosmopolīti. Bet, pirms viņiem piekrītam un sākam jūsmot par plašajām iespējām un brīvībām, ko robežu nojaukšana dos tirdzniecības un sadzīves jomā, nekaitētu padomāt, kā robežas ar savu pastāvēšanu ietekmē katras valsts iekšējo attīstību un kas robežu nojaukšanas gadījumā šajā attīstībā varētu mainīties.

Jebkuŗā valstī, kur stingri nospraustas robežas pilda savu uzdevumu, valsts pilsoņi, veidojot savu labklājību, var rēķināties tikai ar savas valsts iekšējām iespējām un resursiem. Ja arī notiek kaut kāda ārēja tirdzniecība, tad, lai kaut ko varētu dabūt no ārienes, kaut kas līdzvērtīgi ir arī uz ārieni jāeksportē. Jebkuŗa ekonomiska, polītiska vai saimniecības krize šādā valstī ir izaicinājums tieši šīs valsts pilsoņu intelektuālajam un ekonomiskajam potenciālam. Un šis potenciāls krizes brīžos tiek aktīvizēts. Tiek veikti nepieciešamie pārkārtojumi vai uzlabojumi kādā jomā, un krize ir pārvarēta. Šādi, pārvarot grūtības un veicot nepieciešamos pārkārtojumus attiecīgajās jomās, valsts sabiedrība attīstās.

Turpretim valstīs, kur robežas nepilda savu uzdevumu vai arī tās ir pilnīgi likvidētas, valsts iedzīvotāji, nonākot kādu grūti pārvaramu problēmu priekšā, labākas dzīves meklējumos vienkārši atstāj savu valsti. Viņiem ir iespēja izdarīt izvēli, un viņi izvēlas vieglāko ceļu. Un vieglāk taču ir aizbēgt no valstī valdošās nabadzības vai beztiesības nekā cīnīties pret to un censties šeit kaut ko pārveidot. Tā rodas tie polītisko un ekonomisko bēgļu miljoni, kas, pametuši savas valstis, šodien klīst pa pasauli.

Jau šur tur atskan piesardzīgas runas, ka austrumu tautas mūs uzvarēšot nevis ar bruņotu spēku, bet gan ar savu dzimstību. Notiek asas debates, vai Turcijai atvērt ceļu uz Eiropas Savienību vai ne. Skan bažas par islāma reliģijas piekritēju lielā skaita ieplūšanu Eiropas Savienības valstīs. Bet, no otras puses, atteikt Turcijai uzņemšanu Eiropas Savienībā nozīmētu atkāpties no Rietumu pasaulei tik dārgajiem demokratijas un globālizācijas principiem.

Ja kaut nedaudz paanalizē pasaules demogrāfisko situāciju, tad tiešām liekas, ka baltais cilvēks tik ļoti aizrāvies ar savu biznesu, ka pats vairs nezina, ko savā pasaules globālizēšanas kārē dara. Ir jau vilinoši, atveŗot robežas, atvieglot starptautiskajam kapitālam tautu paverdzināšanu, lai greznībā un pārticībā valdītu pār pasauli. Taču nevar neņemt vērā, ka blakus rietumvalstīm, savās robežās iespiestas, dzīvo daudzu miljonu un arī miljardu tauta, kas šobrīd mākslīgi ierobežo dzimstību un to vien tikai gaida, lai iegūtu sev jaunu dzīves telpu. Pasaules globālizācija – tie nav iznīcības draudi tikai salīdzinoši mazām tautām kā latvieši, lietuvieši vai igauņi. Pasaules globālizācija var kļūt neatgriezeniski liktenīga visai baltajai rasei, ja tā, sekojot starptautiskā kapitāla diktātam, brīvi atvērs savas robežas un dzīves telpu visām Āzijas un Āfrikas tautām.

Diemžēl, tiem, kuŗu rokās ir vara un nauda, bet galvās plāni par pasaules kundzību, šīs ābeces patiesības ir pilnīgi nesaprotamas.

Raidījumā piedalās Leonards Inkins, Roberts Klimovičs un Alvils Bērziņš.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.